Raksts

Tviterī neatnāks Piektais gads


Datums:
08. novembris, 2010


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Wombatunderground1

Ne jau aizvien plašāks saziņas tehnoloģiju lietojums mudinās mūs veidot pašu dzīvi labāku, bet gan atzīšana, ka daudz ko noteic cilvēku nevēlēšanās vai nespēja mainīt to, ko mainīt būtu viņu spēkos.

Tviteris nevar būt sociālu pārmaiņu dzinējspēks, jo tam nav elementu, kas šādām pārmaiņām ir nepieciešami, uzskata žurnāla New Yorker žurnālists Malkolms Gladvels (Malcolm Gladwell),[1] kura raksts ir izraisījis diskusijas par mediju efektiem. Sociālo mediju entuziasti var norādīt uz daudziem piemēriem, kuros interneta mediji ir bijuši izšķiroši notikumu attīstībā, tomēr M. Gladvela raksts arī atgādina, ka entuziasms par komunikācijas tehnoloģiju ietekmi sociāli politiskajos procesos ir pārspīlēts un ka cilvēki, nevis tehnoloģijas, izvēlas rīcību un attīstības virzienu.

Saites, kas ļauj uzņemties risku

Runājot par sociālo mediju ietekmēm, cilvēki bieži vien aizmirst, kas ir galvenie pārmaiņu kustības elementi. Svarīgākais ir nevis ātra informācijas izplatīšana — šajā ziņā sociālie mediji savas iespējas ir labi parādījuši —, bet gan saites, kādas vieno cilvēkus, kas vēlas iesaistīties kādās sabiedriski politiskās akcijās. Sociālie mediji starp cilvēkiem attīsta vājās saites (weak ties), kurām ir savi plusi, taču sociālajam aktīvismam tās neder — tam nepieciešamas stiprās saites (strong ties), raksta M. Gladvels.

Savu tēzi par sociālo mediju nenozīmīgumu viņš pamato ar afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustības pieeju un efektivitāti. Viņš izklāsta epizodi 1960. gadā, kad četri melnādaini koledžas studenti, nepakļaujoties kafejnīcas rasu segregācijas noteikumiem, Ziemeļkarolīnas štata Grīnsboro sāka protesta akciju, kurā drīz vien iesaistījās tūkstoši melnādaino studentu un citu aktīvistu. Viņi par notiekošo zināja arī bez tvitera un bija gatavi iesaistīties. Visu, kas šādai akcijai nepieciešams, viņi spēja efektīvi organizēt ar citiem līdzekļiem. Galvenais, ka viņus saistīja stipras saites.

Autors atsaucas uz sociologa Dūga Makadamsa (Doug McAdams) 80. gados veiktu pētījumu par 1964. gada melnādaino pilsoņu politiskās aktivitātes veicināšanas projekta Freedom Summer dalībnieku motivāciju iesaistīties bīstamajā un vardarbības riskam pakļautajā darbā. D. Kamadamss secināja, ka viens no būtiskajiem faktoriem bija aktīvistu savstarpējās saites.[2] Visi dalībnieki bija līdzīgi augsti motivēti, bet tiem, kuri par spīti riskiem programmā palika, tajā bija vairāk personisku draugu, nekā tiem, kuri izstājās. Tas ļauj secināt, ka uz augsta riska aktīvismu ir gatavi tie cilvēki, kurus saista stiprās saites. M. Gladvels norāda, ka līdzīgus secinājumus var izdarīt, analizējot arī citu uz sociālām pārmaiņām orientētu organizāciju dalībnieku motivāciju iesaistīties: ja cilvēka draugi jau ir organizācijā, ir lielāka iespēja, ka arī cilvēks pats vairāk gribēs iesaistīties un būs gatavs riskēt.

M. Gladvels min arī otro savas skepses iemeslu: kustībai, kas rada pārmaiņas, ir jābūt hierarhiskai organizācijai ar līderi, stratēģiem, koordinatoriem un citiem motivētiem cilvēkiem, kas pilda savu funkciju un uz kuriem var paļauties. Viņš norāda, ka afroamerikāņu kustības pretošanās akcijas tika rīkotas tieši tā: daudzos gadījumos tās nebija spontānas, bet izplānotas un īstenotas, iesaistot jau izveidoto organizāciju. Sociālie mediji pēc šāda principa nedarbojas. Tie veido horizontālus demokrātiskus tīklus, kas darbojas labi, mazinot barjeras starp cilvēkiem, kā arī ir grūti iznīcināmi, savukārt to vadība nav tik efektīva.

Tiešsaistes kopienās ir viegli iekļūt un ir viegli tās pamest. Šādām attiecībām ir savas priekšrocības — šie tīkli var izveidoties ārkārtīgi plaši, bet lojalitāti un disciplīnu, kas nepieciešama koordinētai darbībai, tie neveicina. Sociālo mediju lietotāju veidotās un uzturētās vājās saites nav pietiekamas, lai pārliecinātu cilvēkus uzņemties risku, kādu var prasīt mērķis — plašas sabiedriskas pārmaiņas. Mēģinot to sasniegt, ir jārēķinās ar nopietnu pretestību. Draugiem.lv un Facebook lietotāju simti un tūkstoši „draugu” nav īsti draugi, simti un tūkstoši sekotāju tviterī nav īsti sekotāji. Nav nekādas garantijas, ka viņi ies līdzi caur uguni un ūdeni.

Vājo saišu spēks

M. Gladvelam ir taisnība, ka revolūciju tviterī izplānot nevar, nemaz nerunājot par to, ka šāda veida pasākumiem ir nepieciešama zināma slepenība, ko tviteris nevar un negrasās nodrošināt. Tomēr viņš ignorē to, ka būtiskas izmaiņas ir iespējams panākt, ne tikai riskējot ar visu, kas cilvēkam ir, un stājoties pretim pārspēkam, bet arī ar pavisam nelielu ieguldījumu kopējā lietā, ja vien uz to ir gatavs pietiekami liels skaits cilvēku. Vēlēšanas ir viena no labākajām ilustrācijām šim principam: viena balss ir šķietami nenozīmīga, tomēr iznākumu veido tieši šādu balsu kopums.

M. Gladvels uzsver, ka sociālie tīkli līdzdalību palielina, mazinot motivācijas slieksni, ko līdzdalība prasa, un, pēc viņa interpretācijas, tas nav neko labi. Runa ir par tā dēvēto slaktīvismu[3]. Tas nozīmē, ka iesaistīšanās kādā akcijā tomēr ir vien formāla, bez reālas ietekmes. Portālā Facebook pievienoties kādai lapai, kas izveidota cēlu mērķu aizsardzībai; nēsāt aproci vai kādu citu aksesuāru, kas apliecina atbalstu kaut kam; iesaistīties īstermiņa boikotos pret pakalpojumiem vai darbībām, bez kā paši nevar iztikt (Zemes stunda, Nekā nepirkšanas diena) — tas viss nozīmē vēlmi darīt kaut ko labu, ieguldot ļoti maz personiskās enerģijas vai nepieceļoties no krēsla. Tas, vai parakstītās tiešsaistes petīcijas un sašutuma pilnie tvīti ved pie kāda rezultāta, tādā gadījumā ne vienmēr ir tik svarīgi.

Viens no Twitter dibinātājiem Bizs Stouns (Biz Stone) savā atbildē M. Gladvelam uzsver iespējamos politiskos efektus, tādējādi parādot savas ambīcijas uz šī pakalpojuma ietekmīgumu.[4] Tomēr pāris piemēru par tehnoloģiju ietekmi uz politiskajiem notikumiem un drīzāk vēlamības nekā konstatējuma izteiksmē rakstīta ideja, ka tviteris mazpamazām var radīt reālas pārmaiņas, izklausās nepārliecinoši. Taču tas ir nevis tāpēc, ka tviteris nevarētu ietekmēt neko, bet gan tāpēc, ka īstais vājo saišu spēks parādās citur.

Būtu nepamatoti teikt, ka cilvēku pulcēšanās sociālajos medijos nekādā gadījumā neved pie kādām izmaiņām vai neļauj sasniegt kādus mērķus. Netrūkst gadījumu, kad sociālie mediji ir sevi pierādījuši kā neaizvietojamu līdzekli masu kustību veidošanā. Aicinājumi izteikt viedokli; atsaukties cilvēkus, kas var palīdzēt; informēšana par kādām nevēlamām parādībām un daudzas citas darbības var būtiski ietekmēt sociālajā tīklā iesaistīto lietotāju rīcību un sniegt palīdzību citam — tās visas ir reālas iespējas. Ja cilvēkam ir plašs sociālo tīklu draugu vai sekotāju loks, ir lielāka iespēja, ka viņš atgūs, teiksim, pazudušo suni, uzmeklēs autonegadījuma aculiecinieku, atradīs donoru ar īsto asinsgrupu, nodos ziņu tālāk.

Kad 1991. gadā Losandželosas policija piekāva likumpārkāpēju Rodniju Kingu, tikai nejaušības pēc tuvumā bija kāds ar videokameru, un videomateriāls ar incidentu pēcāk nokļuva medijos visā pasaulē. Tas bija viens no elementiem tiesvedībā, un, kad varmācīgos policistus sākotnēji attaisnoja, 1992. gadā Losandželosā izcēlās melnādaino vardarbīgi nemieri. Mūsdienās informācijas nodošanas efektivitāte un ātrums ir palielinājušies vēl vairāk, un ir palielinājusies iespēja, ka notikumam būs liecinieki. Labs piemērs tam bija irānietes Nedas Agas Soltānas (Neda Agha-Soltan) nošaušana 2009. gada 20. jūnijā Irānas pēcvēlēšanu demonstrācijas laikā.[5] Notikušo nofilmēja un nekavējoties internetā ievietoja aculiecinieki, un drīz vien tas bija plaši zināms ārvalstīs, tajā skaitā ārvalstu valdībās, tādējādi ietekmējot ārpolitisko toni par Irānas pēcvēlēšanu notikumiem. Irānas nemieri, visticamāk, nebija nekāda tvitera revolūcija,[6] tomēr sociālie mediji palīdzēja par tur notiekošo informēt ārvalstis.

Tepat Latvijā labs piemērs ir arī kustība Lielie Bērnu slimnīcai, kuras sākums bija sauciens tviterī, ka Bērnu slimnīcā trūkst termometru, bet īsā laikā tā izauga par organizāciju, kas sniedz nozīmīgu atbalstu slimnīcai. Kustība neradās, pateicoties tviterim. Tā radās, pateicoties organizatoru entuziasmam un komunikācijas prasmēm, tomēr tviteris palīdzēja informēt un iesaistīt arī citus, lai sniegtu savu nelielo artavu. Līdzdalības motivācija ir pazemināta, kā rakstīja M. Gladvels, un rezultāts ir.

Ikdienas dzīves aktīvisms

Minētās aktivitātes ir iespējamas vāju saišu tīklā. Un tas ir iespējams tāpēc, ka cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, neprasa daudz. Paziņot, ka esi pilsētā redzējis velosipēdu, kura īpašnieks tviterī ir vēstījis, ka tas ir nozagts, ir pavisam kas cits nekā pašam mēģināt to atņemt ļaundariem. Parakstīt petīciju par cilvēktiesību ievērošanu ir kas cits nekā nonākt situācijā, kurā tev par tavu nostāju var uzbrukt radikāļu bars. Pavēstīt tīklā par pamanītu noklīdušu suni ir vieglāk nekā iet to ķert rokā un meklēt tam pajumti. Taču tas nenozīmē, ka šāds neliels devums nevar novest pie laba rezultāta. Un arī nelielais ieguldījums ir palīdzība.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka šāda veida iesaistīšanās drīzāk ir ikdienas dzīves aktīvisms, kas pastāv esošo sociālo attiecību robežās, nevis mēģina tās mainīt. Turpretim aktīvisms, kas vērsts uz pārmaiņām, piemēram, protesta akciju rīkošana, saistās ar lielāku risku un prasa lielākus upurus. Šādam aktīvismam sociālie mediji neder, bet, ja arī sociālajiem medijiem nudien nav nekādas saistības ar revolūcijām, pietiek, ja šie mediji, liekot lietā sev raksturīgās uzmanīšanas spējas, nebūšanas var novērst citā veidā.

„Lai sēž mājās un padomā par to”

Šī stāsta morāle: tas, cik daudziem cilvēkiem ir pieejams tviteris, ir mazāk svarīgi nekā tas, cik mums daudz ir cilvēku, kas ir spējīgi un gatavi uzņemties organizatoru lomu, lai citus iesaistītu kādās kustībās. Interneta pieejamība Latvijā ir visai augsta, turpretim aktīvisma veiksmes stāstu, neskatoties uz visai plašu sabiedrības neapmierinātību ar situāciju dažādās jomās un nebūšanām, ir maz. No tā lieku reizi nākas secināt, ka ne jau izteikšanās un rīcības iespēju trūkums ir pie vainas lielajai pasivitātei, kāda valda sabiedrībā. Mums gluži vienkārši nav revolucionāru.

Imants Ziedonis 1991. gadā intervijā sacīja, ka „latviešu tauta uz kādu laiku varēs nokoncentrēties, ja viņiem nebūs benzīna”: „Benzīnu privātajiem vispār nevajadzētu dot, tai starpā man arī. Lai viņi nebraukā apkārt. Un ja vēl nebūtu telefona, un varētu rakstīt vēstules viens otram un atkal [izteikt] savas domas, nevis kaut ko izkliegt pusfrāzēs un ar intonācijām sarunāties, un pie telefona plātīties ar rokām. Un televizors ja nebūtu, es domāju, ka mēs ļoti ātri savāktos. Ja būtu tikai apkalpošanai nepieciešamais, nu, tā — benzīnu vajadzētu, ko maizi atvest, laukus uzart. Bet tik daudz mums ir mašīnu, vieglo mašīnu, kuras braukā apkārt un nezin kāpēc… Lai sēž mājās un padomā par to.”[7]

I. Ziedoņa lietotos jēdzienus „benzīns” un „telefons” aizvietojot ar mūsdienu modes vārdiem web 2.0, Twitter un Facebook, var vieglāk skaidrot M. Gladvela idejas par to, kāpēc sociālo pārmaiņu kustībai tviteris ir sekundārs. Tas nenozīmē, ka sociālo mediju nelietošana padarītu mūs sociāli aktīvākus. Tomēr tas atgādina, ka ne jau aizvien plašāks saziņas tehnoloģiju lietojums mudinās mūs veidot pašu dzīvi labāku, bet gan atbrīvošanās no ilūzijām par sociālo mediju efektiem un atzīšana, ka daudz ko noteic cilvēku nevēlēšanās vai nespēja mainīt to, ko mainīt būtu viņu spēkos.

_____________________

[1] Gladwell, M. (Oct, 4, 2010). Small Change. New Yorker. http://www.newyorker.com/reporting/2010/10/04/101004fa_fact_gladwell

[2] McAdam, D. (1986). Recruitment to High-Risk Activism: The Case of Freedom Summer. The American Journal of Sociology, 92(1), 64—90.

[3] Gan angļu, gan latviešu valodā to var atšifrēt kā vārdu „slaists” un „aktīvisms” apvienojumu

[4] Stone, B. (Oct, 19, 2010). Exclusive: Biz Stone on Twitter and Activism. The Atlantic. http://www.theatlantic.com/..

[5] BBC. (June 25, 2009). Iran doctor tells of Neda’s death. BBC News. http://news.bbc.co.uk/2/hi/middle_east/8119713.stm

[6] Morozov, Y. (June 16, 2009). More on Twitter and protests in Tehran. Net Effect. http://neteffect.foreignpolicy.com/..

[7] Imants Ziedonis par to, kas vajadzīgs, lai domātu: http://www.youtube.com/watch?v=H76mcx1gJPw


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!