Foto: Romano Prodi

Raksts izdevumā "International Dialogue" (13.06.2003)*

Konvents par ES nākotni sāk izjust laika trūkumu.

Daudzi jau pareģo, ka termiņi netiks ievēroti. Konvents, ko vada kādreizējais Francijas prezidents Valērijs Žiskārs d’Estēns, ir lūdzis papildus laiku, lai juridiski “satīrītu” dažas jaunā līguma daļas.

Daži uzskata, ka visgrūtākie jautājumi būs jāizšķir Starpvaldību konferencei pēc Konventa.

To atliktu tikai ļoti nožēlot, jo Konvents jau ir daudz sasniedzis.

Konstitūcija, skaidrāka kompetenču definīcija, atteikšanās no smagnējās pīlāru struktūras, likumdošanas procedūru vienkāršošana, juridiski saistošas pamattiesības un juridiskas personas statuss ir tikai pāris no jauninājumiem, kas padarīs ES efektīvāku un demokrātiskāku.

Ja kāds šādas reformas būtu ierosinājis deviņdesmito gadu beigās, tad tas tiktu noraidīts kā fanātisks federālists.

Kaut arī zināms progress ir sasniegts, daudzi jautājumi vēl ir atklāti. It īpaši – visgrūtākie institucionālie jautājumi, tādi kā Komisijas lielums, ES Prezidenta ideja, vietu sadalījums Eiropas Parlamentā, rotējošā prezidentūra un balsu svars Padomē. Šie ir fundamentāli jautājumi, kas nosaka dalībvalstu pārstāvību ES un līdzsvaru starp ES institūcijām. Šie ir varas un ietekmes jautājumi. Paradokss ir tāds, ka visi atzīst radikālas institucionālas reformas nepieciešamību, taču šķiet, nevienam nepietiek drosmes to ieviest.

Lielās valstis grib panākt lielāku starpvaldību principa lomu, kam paplašinātajā ES būtu katastrofālas sekas. Tā rezultātā mazās valstis bijušas spiestas ieņemt aizsardzības pozīcijas un, šķiet, ka turas pie status quo.

Kļūdās abas puses. Bez radikālām institucionālām reformām ES riskē nonākt lēmumu pieņemšanas krīzē ar neprognozējamiem sarežģījumiem.

Konventam ir jāsagatavo izsvērts teksts bez alternatīvām, teksts, kas liktu Eiropas pamatus daudziem turpmākajiem gadiem, teksts, kas garantētu mūsu neatkarību un garantētu mūsu klātbūtni uz starptautiskās skatuves .

Ja lēmumu pieņemšana vairākos izšķirošos jautājumos tiks uzticēta Starpvaldību konferencei, mēs riskējam ar atkārtotu bēdīgo Nicas pieredzi. Un tas būtu skumjš un ironisks likteņa pagrieziens. Šī ir mūsu iespēja, un mēs nedrīkstam to izniekot.

Mums ir jāatsauc atmiņā sākotnējie iemesli, kuru dēļ sākās šie vērienīgie centieni reformēt mūsu politiku un mūsu institūcijas.

2001. decembrī ar Lākenas Deklarāciju tika nodibināts Konvents un tam tika uzticēts pēc iespējas plašāk un atklātāk sagatavot Starpvaldību konferenci.

Lākenas Deklarācijā tika noteikti trīs galvenie mērķi:

• Labāks ES kompetenču sadalījums un definējums ;
• ES likumdošanas instrumentu un darbību vienkāršošana;
• Un pēdējais, lielāka Savienības demokrātija, caurskatāmība un efektivitāte.

Pamatmērķis ir apliecināt Savienību vadošās vērtības, definēt pilsoņu pamattiesības un pienākumus, kā arī izskaidrot dalībvalstu attiecības Savienības ietvaros.

Tātad Konventam ir ļoti grūts uzdevums, bet tam ir piecdesmit panākumu gadi, no kuriem smelties.

Nepilna pusgadsimta laikā mēs esam uzkrājuši apbrīnojamu institucionālo un likumdošanas pieredzi, un mēs esam izveidojuši pasaulē unikālu politikas stilu.

Vienkārši sakot, Konventam ir skaidri jānodefinē, kas Eiropas Savienībā ko dara. Tas nozīmē, ka ir jāatrod jauns līdzsvars starp institūcijām, lai apgādātu Eiropu ar spēju spēlēt savu lomu globalizētajā pasaulē, līdzsvaru, kas mūsu līdzpilsoņiem būtu viegli saprotams:

• Parlamentam un Padomei ir kopēja atbildība likumdošanas jomā. Tāpēc ir vajadzīga vispārēja līdzlemšanas procedūras izmantošanas izvēršana;
• Eiropas Justīcijas tiesai jābūt tiesu varai. Te es atbalstu tās jurisdikcijas paplašināšanu, ietverot tajā arī ārlietas, tieslietu un iekšlietu jomas;
• Pēdējais – Savienībai ir nepieciešama viena izpildvaras institūcija – Komisija. Eiropas Parlamenta un Padomes kontrolē Komisijai ir jāpiemēro likumdošana, jāievieš politika un jāpārstāv Savienība ārzemēs, izņemot kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā.

Izpildvaras dublēšana nenestu ES pilsoņu pieprasīto caurskatāmību un atbildību, un tāda izpildvara izbēgtu no Parlamenta kontroles.

Vairāk par visu – politiskajai gribai rīkoties demokrātiski un efektīvi nedrīkst pietrūkt viena izšķiroša un būtiska elementa – vairākuma balsošanas principa vispārēja piemērošana lēmumu pieņemšanā.

Pēdējā publicētajā Konstitucionālā līguma projektā ietverts daudz labu priekšlikumu:

• Pamattiesību harta ir nostiprināta Konstitūcijā kā tās Otrā daļa;
• Ir paplašinātas līdzlemšanas jomas;
• Un tagad ir skaidrs, ka mums būs Ārlietu ministrs, kas pārstāvēs Savienību starptautiskajā jomā.

Tomēr ir vēl jautājumi, kuru atrisināšana mums vēl ir jāpieprasa.

Pirmkārt, nav aizstāts vienprātības princips. Šī ir galvenā problēma, kas apdraud ES institūciju efektivitāti nākotnē, jo veto tiesības var iedzīt Savienību strupceļā.

Labākais risinājums, šķiet, būtu dubultā vienkāršā vairākuma balsošanas sistēma – proti, vismaz puse no dalībvalstīm, pārstāvot vismaz 50% ES iedzīvotāju.

Mēs dodam priekšroku šai sistēmai, jo tā atspoguļo Savienības dubulto leģitimitāti – šī ir Savienība, kuras pamatā ir valstu vienošanās un tautu kopējā griba.

Taču es atkārtoju, pats galvenais ir likvidēt veto tiesības.

Otrkārt, joprojām nav atrisināts ES Ministru Padomes stabilas prezidentūras jautājums. Manuprāt, pēdējā Konstitūcijas projektā ietvertajam priekšlikumam ir trīs trūkumi:

• Pirmkārt, pastāv problēma ar atbildību, jo nav skaidrs, kam šis Prezidents būtu pakļauts;
• Turklāt arī tādējādi tiek vājināta Eiropas Parlamenta loma, jo šai asamblejai ir vara kontrolēt Komisiju, taču ne Padomi vai tās Prezidentu! Es te nesaskatu īpaši daudz eiropeiskās demokrātijas!
• Pēdējais, tādējādi tiktu radīta vēl viena izpildvaras pozīcija Padomes ietvaros, radot apjukumu par Kopienas kompentencēm. Tātad, šeit nav panākta instrumentu vienkāršošana, un skaidrības par to, kas ko Savienībā dara, kļuvis vēl mazāk.

Vispārīgi runājot, ir svarīgi iedibināt pamatu , lai varētu efektīvi kombinēt to, kas nevar pārsniegt šodien pastāvošo starpvaldību sadarbību un mūsu iedibinātos Kopienu mehānismus. To nevar sasniegt, sadalot un fragmentējot šīs divas dimensijas, drīzāk tās ir jāsaista, un jārada nākotnes attīstības iespējas virzībā uz daudz unitārāku formulu, piemēram, Savienības prezidents. Perspektīvā labāks risinājums būtu nevis prezidentu dubultošana, bet gan viens Savienības prezidents.

Šodien Savienības Ārlietu ministrs ir praktisks piemērs, ar kuru var strādāt. Persona, kas ieņems šo amatu, pārstāvēs Savienību kopējās ārlietu un drošības politikas jomā, bet mēs gribam, lai arī turpmāk visās citās jomās ES pārstāv Komisija. Tas ir izskaidrojums ierosinātajam postenim ar divām cepurēm [lomām] un tam, kāpēc Ministram jābūt arī komisāram, lai šī ideja būtu derīga, saprotams, viņš būtu komisārs ar īpašu statusu kopējās ārlietu un drošības politikas jomā.

Tāpēc Ārlietu ministram vajadzēs cieši sadarboties ar Kolēģiju un jo īpaši -ar Komisijas prezidentu, kā arī tam nepieciešams neviltots Eiropas diplomātiskā dienesta atbalsts. Šai struktūrai administratīvajā ziņā ir jābūt saistītai ar Komisiju, lai tā varētu sadarboties ar citiem Komisijas departamentiem, tādējādi maksimāli izmantojot zināšanas un resursus.

Tādējādi Savienības pārstāvniecība ārpus tās būs patiesi unitāra un spēs efektīvi izmantot Kopienas un starpvaldību sadarbības instrumentus, un tādējādi dos mums tādu starptautisku ietekmi un lomu, kādai mums vajadzētu būt.

Šis ir praktisks piemērs tam, kādā veidā vajadzētu kombinēt starpvaldību un Kopienas darbības mehānismu dimensijas.

Pāris pēdējo mēnešu notikumi mums ir iemācījuši sekojošo: kamēr nebūsim likvidējuši savas nevienprātības, mēs arī turpmāk būsim ekonomisks milzis un politisks pundurītis uz pasaules politiskās skatuves.

* Saīsināts tulkojums, raksta teksts angliski (Pievienotais failspdf)

“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.