Paturpinot Eldara blogu par mūsu t.s. “liberāļu” balsojumu Eiropas Parlamentā, gribētu nedaudz aizstāvēt Krišjāni Kariņu un Sandru Kalnieti. Viņi nav vainīgi. Vainīgi esam mēs - sabiedriskās organizācijas, cilvēktiesību aktīvisti un simpatizanti, vēlētāji - kas atbalstīja un turpina atbalstīt K. Kariņu un S. Kalnieti un viņiem līdzīgus par spīti faktiem.

Ir starpība starp privātpersonu un ievēlēto politiķi. Ir naivi ticēt, ka liberāli, progresīvi domājošs cilvēks nenovēršami būs liberāls un progresīvs politiķis. Liberāls vai progresīvs būs politiķis, kas būs spiests rīkoties atbilstoši.

Ar politiķiem nevajag draudzēties. Uz viņiem jāspiež, lai baidās. Un tagad jautājums: vai Kariņam ir pamats baidīties, ka nākamajās vēlēšanās par viņu vairs nebalsos liberālie vēlētāji? Vai Kalnietei būtu jāšaubās, ka viņas politiskās karjeras uzturēšanai pilnīgi pietiks ar kārtējo “Padomju stāsta prezentāciju Eiropas Parlamentā? Nē, jo mēs neprotam vai negribam savus politiķus saukt pie atbildības. Mēs nelobējam, mēs kautrējamies publiski kritizēt (“nekā labāka par viņiem tik un tā nav”), mēs vēlēšanu dienā visu aizmirstam un visu piedodam (“viņi īstenībā jau visu saprot”).

Es pieļauju, ka privātpersonas S. Kalnietes uzskati cilvēktiesību jomā lielā mērā sakrīt ar manējiem. Taču Eiropas Parlamentā man ir vajadzīgi nevis S. Kalnietes uzskati, bet rīcība. Ņemot vērā viņas reālos darbus, kā labad man būtu jāatbalsta politiķe S. Kalniete Eiropas Parlamentā? Liberāļu vietas no Latvijas Eiropas Parlamentā paliek tukšas. Nākamās vēlēšanas gaidot, jādomā, ar ko šīs tukšās vietas aizpildīt.

Es piedāvātu vadīties pēc principa: ievēlētais politiķis nav nekas sakrāls. Politiķis nepārstāv nedz “valsti”, nedz “tautu”. Politiķis pārstāv savus vēlētājus un ir vēlētāju algots darbinieks. Politiķi jādresē. Tad dažs labs kļūs par valstsvīru. Būsim atbildīgi: dresēsim savus politiķus.