Raksts

Tukšāka pasaule


Datums:
21. jūlijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Ja Tu vēlies mani sodīt, tad atņem man draugus. Nē, nē, ne pavisam, bet tikai tā, lai viņi man būtu un tajā pašā laikā arī nebūtu. Liec viņiem aizbraukt tālu prom.

Tik tālu, lai es viņus satiktu pēc iespējas retāk. Tik tālu, lai mēs pamatā varētu sazināties tikai vēstulēs un īsos telefona zvanos vai garākās skaipa sarunās. Bet — tik tālu, lai es viņus ikdienā neredzētu. Lai mēs nevarētu satikties uz īsām priekšpusdienas kafijām un uz garām, garām vakariņām, kuru laikā savām domām ļaut izbrist visbīstamākos purvus un aizlidināties līdz pat tam tālajam padebesim, par kuru mēs vēl nezinām, vai viņš mums atnesīs lietu, pērkonu vai krusu, vai vienkārši mazliet tikai piesegs saulīti. Aizsūti manus draugus tik tālu, lai mēs nevarētu kopā staigāt gar jūras malu vai braukt burties uz Zilo kalnu, vai arī vienkārši sēdēt viens otram blakus un klusēt, un nesajusties neērti. Aizsūti viņus tik tālu, lai mēs nevarētu viens otram piezvanīt ar aicinājumu — man šodien ir sasodīti slikti, lūdzu, satiksimies! Vai arī — man ir tik ļoti liels prieks, kas noteikti tev ir jāizbauda kopā ar mani!

Lielākā daļa no viņiem jau ir prom – Tartu, Briselē, Minhenē, Londonā… Soli pa solītim aizbraukuši no Latvijas, katrs savas vajadzības mudināts. Vairākums darba, mācību un ģimenes dēļ. Kad man savulaik draudzene sacīja — viņa sākot domāt, ko viņai vēl te darīt, jo lielākā daļa draugu prom, es viņas sajūtas īsti neizpratu. Tas bija pirms gadiem diviem. Tagad, kad prom ir arī viņa, kad jau pāris mēnešus Latvijā nedzīvo mans labākais draugs un kad drīzumā projām domā doties vēl kāds cilvēks, kura atbalstu radu ikdienā darbā un arī privātajos pārdzīvojumos, tad arī man jāsāk domāt – kas paliek tad, kad draugi attālināti telpā?

Tukšums? Jā. Mana „taustāmā” pasaule ir kļuvusi tukšāka. Cilvēkam jau ik pa laikam vajag pastiept roku, lai satvertu vēl kāda cita plaukstu. Un ir labi, ja apkārt ir daudz tādu satveramo. Jo vairāk, jo labāk. Vientulība? Jā. Arī tā. Bet ir vēl kāda būtiska lieta – trūkst cilvēku, ar kuriem kopā domāt par to, kas ar mums visiem šajā valstī notiek. Trūkst cilvēku, ar kuriem kopā strādāt, mēģinot mūsu reālo pasauli veidot līdzīgu mūsu ideāliem, mūsu izpratnei par to, kādai būtu jābūt mūsu valstij. Tā vietā šī valsts pati aizdzen prom cilvēkus, kas ar savu prātu un darbu tai varētu palīdzēt. Tā vietā, lai cilvēkiem radītu labvēlīgu vidi, kādā gribas dzīvot, daži īpaši ministri rada neefektīvas programmas, imitējot vēlmi atsaukt no Latvijas izbraukušos. Nekas nesanāks. Kamēr vien šajā zemē politiķi kalpos šauri ekonomiskām interesēm, kamēr cilvēkus baros ar meliem un liekulību, kamēr mēģinās iznīcināt tos, kas šādam diktātam nepakļaujas, un kamēr valsti vedīs pa tiešo krīzē, tikmēr mani draugi aizbrauks. Ne jau tāpēc, ka citās zemēs esot jauki. Nē, apstākļi vienkārši ir tādi, ka viņi vairs te nevar strādāt. Ka viņi vairs te nevar būt. Viņiem ir jādodas projām.

Tāpēc, ja Tu vēlies sodīt ne tikai mani, bet arī manu valsti, tad ļauj cilvēkiem aizbraukt no Latvijas. Jā, jā, es zinu, tā Tu iemāci mani vēl vairāk sajust un novērtēt tos man tuvos, kas nu prom. Jā, jā, es zinu, ka tagad kā milzu dāvanu uztveru katru kaut mazāko satikšanos ar aizbraukušajiem. Jā, jā, es tagad kā milzu dāvanu uztveru arī vēl šeit palikušos draugus un domubiedrus. Un tomēr. Tomēr daudz vairāk es vēlētos, lai man netiktu pasniegtas šīs lielās dāvanas. Daudz vairāk es vēlētos, lai mēs atkal būtu kopā. Rokas stiepiena atstatumā. Bet varbūt tā ir tik milzīga dāvana, kādu es nemaz nedrīkstu iedrošināties vēlēties.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!