Foto: E. Rudzītis
Atbilstoši bibliskajai dramaturģijai, pēc septītā zīmoga atdarīšanas sāk skanēt bazūnes… Arī TSP programmatiskās nostādnes, kas varētu izraisīt visemocionālākās vēlētāju reakcijas, atstāj pēdējam, septītajam solim “pretī rīdziniekiem”, atgriežoties pie iecienītās nacionālo minoritāšu tēmas.
Pēc ilgāka pārtraukuma tautai vēlēšanās atkal ir iespēja balsot ekskluzīvi tieši par Tautas Saskaņas Partiju, nevis par politisko asorti ar grūti iegaumējamo un izrunājamo nosaukumu. Tomēr, vai TSP pašnoteikšanās izrādīsies politiski ienesīga, būs atkarīgs ne tikai no spējas paņemt līdzi daļu PCTVL vēlētāju, bet arī no prasmes pārliecināt daļu pārējā elektorāta, ka partijas piedāvājums jāuztver kā kaut kas pavisam atšķirīgs un tieši viņiem adresēts.
TSP programmas ievads liecina par vēlmi tautas acīs norobežoties no pašreizējās Rīgas domes pozīcijas, tādējādi uzsverot no citām kreisi orientētajām partijām atšķirīgu identitāti. Pirmais no TSP programma postulētajiem 7 soļiem “pretī rīdziniekiem” piedāvā “ieviest pilsētā taupības režīmu”. No vienas puses, šī vēlme signalizē, ka TSP varētu būt citādāka nekā tradicionālie kreisie, kurus ierasts lamāt par izšķērdību. No otras puses, ne tikai rīdziniekiem vēl visai svaigā atmiņā ir iepriekšējais “taupības režīms” visas valsts mērogā. Tomēr, vai taupīšana realizēsies kā nodokļu maksātāju naudas lietderīgāka izmantošana, vai izvērtīsies pašmērķīgā traģikomēdijā, no programmas īsti netop skaidrs. TSP piedāvā atbrīvot pašvaldību no neefektīviem īpašumiem, pārvietot administrāciju no Vecrīgas uz citiem pilsētas rajoniem, bet arī piedāvā likvidēt pārstāvniecības Maskavā un Briselē. Ar Maskavu viss būtu skaidrs, jo ar tiešu TSP līdzdalību ir tapusi Lužkova pārstāvniecība Rīgā un Jānis Jurkāns var “samazināt “pilsētas tēvu” ārvalstu braucienus” uz trešo Romu. Turklāt deklaratīvā attiekšanās no Maskavas vārētu būt adresēta latviešu elektorātam, kurš tradicionāli ar aizdomām skatās uz visu, kas saistīts ar Austrumu kaimiņu. Savukārt vēlme slēgt pārstāvniecību Briselē rada virkni jautājumu. Pirmkārt, to varētu traktēt kā spekulēšanu ar izplatīto analoģiju PSRS-ES. Otrkārt, tas varētu liecināt, ka norobežošanās no bijušajiem sabiedrotajiem ir nosacīta, jo tiek atražots atklāto komunistu princips, ja ne Maskava, tad arī ne Brisele. Treškārt, no saimnieciskā viedokļa tas draud vēl vairāk palielināt mūsu mazspēju Briseles kāpostu sagremošanā.
Otrais solis ir tradicionāli kreiss – “padarīt Rīgu par sociālas solidaritātes” pilsētu. Lai arī programmā nav atrodamas tiešas norādes, tomēr uzņēmīgo rīdzinieku un investoru vidū šādi paziņojumi varētu radīt bažas, vai tikai līdz šim klusējošā sociālistiskā zemapziņa nemudina apzināties vēlmi ieviest lokālo nodokļus? Namīpašniekiem šajā jautājumā ir pilnīga skaidrība – TSP, kā jau kreisa partija, uzskata, ka namsaimnieku pienākums ir dalīties ar “maznodrošinātajiem” ārpus likumīgajiem nodokļiem, veicot ekskluzīvu valsts sociālo programmu finansēšanu. Rodas loģisks jautājums – kāpēc solidaritātes vārdā nevarētu reketēt arī citas īpašnieku un uzņēmēju kategorijas, un, ja to var darīt ar Saeimas lēmumiem, tad kāpēc to nevarētu darīt ar pašvaldības izdotiem tiesību aktiem.
Savukārt, trešais solis, kas veltīts rīdzinieku veselības aizsargāšanai, starp maksas atcelšanu, ārstu skaita palielināšanu, esošo slimnīcu saglabāšanu un veselības aprūpes pakalpojumu loka paplašināšanu, paredz arī visai labēju rīcību – Rīgas slimokases nodošanu privātajām apdrošināšanas kompānijām. Par ceturto un piekto soli ir maz ko piebilst, jo kurš gan nesola palielināt satiksmes drošību, uzstādot papildus luksoforus, un vienlaikus atrisināt sastrēgumu problēmu, tiltu un tuneli, prāmjus un citas lietas. Sestajā solī TSP sola sakopt māju pagalmus un kāpņu telpas. Šāda iniciatīva, protams, ir apsveicama, taču maz ticams, ka to var panākt administratīvā ceļā. Programma neatklāj, vai TSP ir kāda konkrēta vīzija, kā mainīt rīdzinieku attieksmi pret savu dzīves telpu.
Atbilstoši bibliskajai dramaturģijai, pēc septītā zīmoga atdarīšanas sākumā iestājas neilgs klusums, bet tad sāk skanēt bazūnes… Arī TSP gadījumā programmatiskās nostādnes, kas varētu izraisīt visemocionālākās vēlētāju reakcijas, ir atstātas septītajam solim, kurā jurkānieši atgriežas pie iecienītās nacionālo minoritāšu tēmas. Acīmredzot Rīgā TSP ir iecerējuši īstenot politiku, ko nav izdevies realizēt valsts līmenī. Ko gan varētu darīt atsevišķs Rīgas pilsētas mazākumtautību skolu departaments? Acīmredzot to, ko nedara Izglītības un zinātnes ministrija. Visticamāk, TSP cer koriģēt izglītības reformu tajā tās sadaļā, kas attiecas uz mācību valodas jautājumiem mazākumtautību skolās. Tā kā nedz PCTVL kopumā, nedz TSP atsevišķi nav izdevies panākt pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, tad viņi vēlas tos apveltīt vismaz ar sabiedrisku pārstāvniecību Rīgas domē. Nez kā tas ir iecerēts – vai notiks īpašas vēlēšanas nepilsoņiem, vai arī sabiedrisko pārstāvju lomu uzņemsies izglītības sistēmas segregācijas atbalstītāji un tiem līdzīgi aktīvisti? Visbeidzot TSP pasludina principu, ka “saziņas valodu Rīgā izvēlas apmeklētājs”. Šis programmā sīkāk nepaskaidrotais paziņojums rosina iztēli un vēlmi atkal uzdot jautājumus. Pirmkārt, vai šo principu iecerēts attiecināt tikai uz pašvaldības iestādēm, vai padarīt par vispārēju normu pilsētā? Otrkārt, ar kādām metodēm šādu principu varētu iedzīvināt Rīgā esošajās valsts iestādēs, kā arī pilsētā esošajos privātajos uzņēmumos un organizācijās? Ja runājam par valsts un pašvaldību iestādēm, parasti apmeklētājs spēj saprasties ar ierēdni pat tad, ja latviešu valodu nepārvalda, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka komunikācija norisinās tieši tajā valodā, kurā vislabprātāk vēlētos runāt klients – piemēram, ar etiopieti mēs nesazināsimies amharu valodā, bet gan kādā citā izplatītākā mēlē, un tas ir tikai normāli. Bet mēs taču zinām, ka TSP neuztrauc etiopiešu liktenis Rīgā, tomēr paliek jautājums, vai pēc TSP domām Puškina valodā būs jārunā katram ierēdnim, vai vajadzības gadījumā varēs izlīdzēties ar tulka pakalpojumiem.
Kā redzams, daudzas vietas TSP programmā rosina daudzus jautājumus un ne vienmēr sniedz nepārprotamas atbildes. Mūsuprāt, šādos gadījumos mazsvarīgs kļūst tas, ko patiesībā domā partijas pārstāvji, jo, izmantojot dažādi interpretējamus apgalvojumus, apzināti tiek mānīta vismaz kāda daļa no potenciālā elektorāta.
_____________________
TSP vēlētāja profils
No gandrīz tūkstoša Rīgas balstiesīgajiem iedzīvotājiem gadumijā par TSP pašvaldību vēlēšanās bija gatavi balsot 8,8% “Latvijas Faktu” aptaujāto rīdzinieku. Visticamāk, ka 12.martā par TSP nobalsos:
Tie rīdzinieki, kuri 12.marta pašvaldību vēlēšanās ir nolēmuši balsot par TSP, kā alternatīvu izvēli biežāk ir nosaukuši apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” un partiju “Jaunais centrs”. Savukārt TSP kā alternatīvu izvēli visbiežāk ir nosaukuši apvienības “PCTVL” un LSDSP vēlētāji.