Foto: Johannes-Konrad
Lielākā daļa partiju, ja vispār piemin kādus vides vai dabas aizsardzības aspektus, pamatā par tiem izdara vispārīgus apgalvojumus.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL) un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kāda
s bija raksta veidošanas brīdī.
Vides aizsardzību nav iespējams nodrošināt, visām bioloģiski vērtīgajām teritorijām apkārt apliekot žogu, jo vide nav tikai rezervātos, bet mums visapkārt, un arī mēs paši esam daļa no dabas. Tāpat visas problēmas netiks atrisinātas, ieviešot jaunas efektīvas tehnoloģijas. To pierāda arī prakse. Piemēram Latvijā automašīnas pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvušas daudz efektīvākas — uz nobrauktajiem 100 kilometriem patērē daudz mazāk degvielas — vidēji 8,5 litrus, taču ir palielinājies automašīnu kopējais skaits un nobrauktā distance. Līdz ar to arī pieaudzis transporta patērēto resursu apjoms un radītais piesārņojums. Tāpēc efektīvai un ilgtermiņa vides problēmu risināšanai ir nepieciešamas izmaiņas sektoros, kas veicina tādas patērētāju n ražotāju darbības, kas nav videi draudzīgas.
ekonomikā — jāattīsta tirgus mehānismi, kas veicina videi draudzīgu ražošanu un patēriņu un ierobežo patēriņa paradumus, kas nav ilgtspējīgi;
tehnoloģijās un inovācijās — jāatbalsta ne tikai tehnoloģiskās, bet arī institucionālās un sociālās inovācijas;
fiziskajā vidē — jāveido ilgtspējīga infrastruktūra;
institucionālajā — jāveic dabas kapitāla uzskaite un monitorings, kā arī jāievieš adaptīva un uz līdzdalību orientēta vides pārvaldība;
kultūrā — sabiedrībā jāattīsta mazāk materiālistiskas vērtības un dzīvesstili, nesamazinot dzīves kvalitāti, kā arī jāstiprina sociālais kapitāls kā alternatīva ekonomiskajai izaugsmei.
Līdz ar to, analizējot politisko partiju nostāju vides jautājumos, svarīgāk ir skatīties ne tikai uz vides sadaļu partiju programmās, bet arī uz citām jomām, kas daudz labāk raksturo kopējo partijas pozīciju vides un attīstības jautājumos. Tāpēc vides jautājumus svarīgi ir integrēt visās politikas jomās. Nepietiek, piemēram, tikai ar to, ka partija solās atbalstīt atjaunojamo enerģiju. Šis pasākums kļūst bezjēdzīgs, ja tajā pašā laikā dabasgāze saņem vēl lielāku pretimnākšana. Tā rezultātā tiek izšķērdēti valsts un privātie līdzekļi, bet vides ieguvumi izpaliek.
Interesē vienīgi enerģētika
Enerģētika, kam ir milzīga ietekme uz vidi, ir vismaz kaut kādā veidā atspoguļota visu partiju programmās, izņemot PCTVL. Taču partijas pārsvarā runā par atbalstu vietējiem un atjaunojamajiem resursiem, bet ļoti neliela uzmanība ir pievērsta fosilās — pamatā importētās — enerģijas patēriņa ierobežošanai. Atjaunojamie energoresursi ir ienākuši arī transporta sektorā un tam atbalstu sola vairākas partijas, taču ne vienmēr ir skaidrs, ko tas īsti nozīmē — vai nu vietējās biodegvielas īpatsvara palielināšanu, vai elektrotransporta, arī dzelzceļa, attīstību Latvijā. Vai varbūt abus kopā.
Diemžēl enerģētika šķiet ir vienīgā nozare, kur vides un ekonomikas intereses lielākajai daļai partiju integrējas. Citās rīcībpolitikās vide nav pieminēta vispār un daudzos gadījumos šķiet arī konfliktē ar piedāvāto politiku.
Pārsteidzoši niecīga uzmanība ir pievērsta arī klimata izmaiņām, kas pēc šīs karstās vasaras un aukstās ziemas varētu būt bijis arī aktuāls politiskās diskusijas lauciņš. Partijas pat nerunā par nepieciešamību pielāgoties gaidāmajām klimata izmaiņu sekām. Pat tāda lieta kā ēku siltināšana gandrīz nemaz netiek atspoguļota partiju programmās.
Laime cilvēku labsajūtā
Ekonomiskā attīstība un vides aizsardzība bieži vien tiek skatīta kā savstarpēji pretstati, kas viens otru izslēdz. Ja pirms iepriekšējām vēlēšanām partijas savās programmās uzsvēra, ka Latvijai ir jāizstrādā vienota tautsaimniecības un vides aizsardzības politika, lai novērstu iespējamās pretrunas, tad tagad par šiem jautājumiem partijas runā daudz mazāk.
Jāsecina, ka lielākā daļa partiju, ja vispār piemin kādus vides vai dabas aizsardzības aspektus, pamatā izdara vispārīgus apgalvojumus. Pat ja arī atsevišķās jomās partijas izvirza kādus vides mērķus, Latvijas politikā tomēr trūkst patiesi zaļa politiskā spēka. Lielākā daļa partiju pieturas pie tehnocentrisma pieejas, meklējot tehnoloģiskus risinājumus vides problēmu risināšanai. Līdz ar to partijas savā attieksmē pret vidi un problēmu risināšanu maz atšķiras.
Cerams, ka nākamajās vēlēšanās būs partijas, kas aizstāvēs citu skatījumu uz labklājību un attīstību, atsakoties no dominējošā patstāvīgās izaugsmes modeļa, kas nevar būt ilgtspējīgs. Vienīgā partija, kas atzīst, ka laime nav meklējama IKP, ir Pēdējā partija, kas apgalvo, ka “valsts panākumu mērauklai jābūt nevis kopproduktam un iztikas minimuma statistikai, bet laimes indeksam — Latvijas cilvēku labsajūtai”.