Divas dienas nevarēju izdomā, ko blogā rakstīt, bet šodien, pēc Panorāmas, kurā stāstīja par trīs Baltijas valstu prezidentiem, kas vienojušies nepieciešamībā būvēt jaunu Ignalinas kodolelektrostaciju, noskatīšanās, nāca apskaidrība.

Divas dienas nevarēju izdomā, ko blogā rakstīt, bet šodien, pēc Panorāmas, kurā stāstīja par trīs Baltijas valstu prezidentiem, kas vienojušies nepieciešamībā būvēt jaunu Ignalinas kodolelektrostaciju, noskatīšanās, nāca apskaidrība.

Strauji augošais elektropatēriņš (~5% gadā) ar ko sastopas 3 Baltijas valstis un tas, ka drīzumā tiks slēgta Ignalinas atomelektrostacija, liek valstīm meklēt jaunus ceļus, kā apmierināt pieprasījumu. Diemžēl valstīm interesanti ir tieši lielie risinājumi, ar kuru palīdzību it kā varētu atrisināt visas problēmas. Tāpēc tiek piedāvātas divas pieejas, kas patiesībā viena otru neizslēdz: (1) piedalīties Ignalinas kodolreaktora būvniecībā vai/un (2) pašiem Kurzemē (visticamāk Ventspilī) būvēt ogļu elektrostaciju.

Abi šie projekti ir sliktākie iespējamie no vides viedokļa. Kodolreaktoriem ir augsts risks (negadījuma iespējamās sekas var radīt zaudējumus plašā teritorijā un uz ļoti ilgu laiku). Radioaktīvo atkritumu noglabāšanas problēma nav atrisināta un neizskatās, ka tuvākajā laikā to arī izdosies (šaubos, vai kāds var uzņemties atbildību par radioaktīvo atkritumu drošu glabāšanu tūkstošiem gadu. Tik veca nav neviena no pastāvošajām valstīm). Arī izmaksas reaktora būvniecībai un elektroenerģijai ir salīdzinoši augstas (urāna cenas pasaules tirgos pēdējo 5 gadu laikā ir pieaugušas 14 reizes – http://www.uranium.info/prices/overview.html). Savukārt ogļu elektrostacijas ir viens no lielākajiem CO2 un arī citu vielu (piemēram, dzīvsudrabs) emitētājiem. Speciālisti no Kārļa Universitāti Prāgā mēģinājām novērtēt, kādas varētu būt šādas ogļu stacijas radītās ārējās izmaksas (tās izmaksas, kas nav iekļautas cenā, bet par kurām maksā visa sabiedrība ar nodokļiem vai, piemēram, zaudētiem dzīves gadiem). Aprēķini rāda, ka tie varētu būt 3,6 EUR centi uz saražoto kWh vai 108 miljoni EUR gadā. Tā, manuprāt, ir pārāk liela cena.

Bez tam ne ogles, ne urāns nav Latvijas nacionālais resurss un mēs vēl vairāk kļūtu atkarīgi no kaimiņiem, bet neizmantotu to, kas Latvijā ir. Vairākas vides organizācijas šī gada pirmajā pusē strādāja pie alternatīvas ilgtermiņa enerģētikas vīzijas. Nu tā ir gatava (http://www.inforse.org/europe/VisionLA.htm). Tā pamatā balstās uz trim galvenajiem elementiem:

– energoefektivitātes palielināšana;

– biomasas (pamatā koksne) kā galvenā energoresursu izmantošanas intensifikācija;

– papildus alternatīvo energoresursu attīstīšana (vējš, saule, ūdeņradis u.c.).

Šī vīzija parāda, ka alternatīvas ir iespējamas un, cerams, mūsu prezidenti arī tajās ieklausīsies.