Raksts

Trīs izrādes par politiku


Datums:
31. augusts, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Spilgtākie iespaidi no starptautiskā teātra festivāla Homo Alibi: recycled 2012.gada programmas

Šis būs viens no netipiskajiem mana bloga ierakstiem. Nebiju plānojusi aprakstīt savas pārdomas par Homo Alibi ietvaros noskatītajām izrādēm. Taču pēc otrās izrādes sapratu, ka nekas traks nenotiks, ja savus haotiskos iespaidus nedaudz sasistematizēšu un ielikšu blogā – lai pati atcerētos un varbūt vēl kādam kas noder.

Noskatījos 3 izrādes, visas vairāk vai mazāk par politiku. Visas bija vairāk nekā biļetes cenas un iztērētā laika vērtas. Bet pirms es aprakstu iemeslus, kādēļ man tā šķiet, – trīs nelielas atrunas:

1) pirmo reizi izrādes neizvēlējos pati un tas izrādījās pareizs lēmums – ir cilvēki, kuriem ir labāka intuīcija par festivālu prioritātēm ierobežota laika apstākļos. Bet tas arī nozīmē, ka nevaru spriest par festivālu kopumā – iespējams, ka tā ietvaros varēja noskatīties vēl arī citas interesantas izrādes par politiskām tēmām.

2) visas trīs izrādes skatījos miega bada izraisītā pustransa stāvoklī – kas nozīmē, ka manos iespaidos un interpretācijās IR iespējamas lielas aplamības un pārpratumi par notikumiem uz skatuves.

3) vienīgais, ko es par izrādēm zināju pirms tās noskatījos: to nosaukums. Aprakstus izlasīju tikai tagad, rakstot šo blogu. Droši vien tāda pieeja nav gluži pareiza, bet, manuprāt, šoreiz attaisnojās. No izrādēm neko negaidīju, jo nezināju, ko gaidīt.

Nu tā. Vēl tikai atliek atvainoties par fragmentārismu savu iespaidu aprakstīšanā (tie ir Iespaidi, tās nav Recenzijas!), un sākt ar hronoloģiski pirmo.

1.izrāde. ALEKSIS. GRIEĶU TRAĢĒDIJA
Izrādes pieteikuma apraksts: “2008. gada decembrī, kad policists Atēnās nošāva 15 gadus veco Aleksandru Grigoropulosu, “Motus” mākslinieki vadīja radošo darbnīcu jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm. Gan grieķu puikas Alekša, gan darbnīcas dalībnieku likteņi viņos raisīja asociācijas ar Sofokla traģēdijas “Antigone” varoni Polineiku. Arī viņu pameta nomirt uz ielas. Grieķiju pārņēma protestu vilnis. Lai nosodītu varas visatļautību, šoreiz ielās izgāja visi, ne tikai tradicionāli aktīvie. Šis notikums dziļi saviļņoja itāļu māksliniekus un viņi devās uz Atēnām, lai vāktu materiālu jaunajai izrādei – veltījumam Aleksim un visiem mūsdienu pasaules Polineikiem. Izrādē rodamā Sofokla traģiskā poēzija, fakti par Alekša bezjēdzīgo nāvi, intervijas ar aculieciniekiem, graffiti projekcijas un ielu kultūras references zīmē mutuļojošu laikmetīgās Eiropas portretu un pilda izrādi ar trauksmainu enerģiju, kas spējīga izsaukt dumpi.

Jēgas ziņā izrāde man sasaucās un pastiprināja pašas novērojumus Eiropas dienvidu valstīs – Itālijā, Grieķijā, Spānijā, kā arī sabalsojās ar sarunām ar Dienvidamerikas draugiem no Kolumbijas, Brazīlijas, Venecuēlas.

No tiem vissvarīgākais: man šķiet, ka šo sabiedrību pārstāvji savādāk uztver politiku, valsti, sabiedrību nekā mēs (vai vācieši, vai skandināvi). Mēs nekad par šīm parādībām neesam domājuši analoģiskā veidā: valsti (ne konkrētiem cilvēkiem, bet tieši valsti kā abstrakciju!) kā naidīgu SISTĒMU, IENAIDNIEKU, pret kuru vajadzīga PRETESTĪBA. Pretestībā jābūt SOLIDARITĀTEI, lai varētu uzvarēt sistēmas aģentus (piemēram, policistus; atkal, nekā personīga, policisti netiek uztverti kā cilvēki, bet gan kā abstraktās un naidīgās sistēmas taustekļi).

Protams, varētu vilkt paralēles ar padomju laiku valsts uztveri, bet šīs paralēles, šķiet, maz ko izskaidros, jo konteksts ir pavisam atšķirīgs. Kas viens ir uztvert par savu ienaidnieku totalitāru sistēmu, kura ne mirkli neminstināsies atņemt visas tavas tiesības un aizsūtīt izsūtījumā; kas pilnīgi cits ir mūsdienu kopumā liberāli demokrātiskās valstis uztvert kā naidīgus, totalitārus režīmus.

Otrais skatījums, lai gan ilgu laiku ļoti modīgs mūsdienu kreisi revolucionārajā teorētiskajā literatūrā (izrādē tika citēts Negri), tomēr manā izpratnē nav sevišķi labi reflektēts un argumentēts, tas sakņojas ne tik daudz spēcīgos argumentos, kā intuitīvā sajūtā, ka ne viss ir kārtībā ar pasauli. Kreisi revolucionārās domas kontekstā šai sajūtai uzslāņojas pusaudziska vajadzība pēc Dumpja, Protesta, Atšķirības un pārliecība, ka ir iespējams īstenot Karla Marksa sekotāju iedvesmotās vīzijas par alternatīviem sabiedrības veidiem. Tas ir neizbēgami romantizēts pasaules uztveres veids – kurā ir daudz kustības, daudz sakāpinātu emociju, daudz cīņas retorikas, bet maz gatavības domstarpības risināt sarunu, racionālā veidā ar pragmatiskiem priekšlikumiem uzlabojumiem salīdzinājumā ar status quo.

Latvijā un mūsu kaimiņvalstīs šis kreisi revolucionārais diskurss nekad neiedzīvojās kā modīga alternatīva liberāli demokrātiskajai retorikai. Vienlaikus Eiropas dienvidos tas ir veids, kā joprojām daļa sabiedrības saredz pati sevi un valsti. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ, teiksim, ekonomiskās krīzes laika karstākajos punktos bija aplami vilkt paralēles starp Latviju un Grieķiju. Izņemot 13.janvāri, kuram prasās kompleksāks skaidrojums, tādi nemieri kā Grieķijā Latvijā nebija iespējami principā, jo mūsu sabiedrību aktīvākās, potenciāli uz protestiem visvairāk noskaņotās daļas atšķirīgi tver politiku un to, kas politikā vispār ir/nav iespējams. Dienvidos tā ir mobilizācija uz kādu intelektuālu (iespējams, vāji izprastu, bet tomēr) teoriju pamata, kas attaisno vardarbību kāda Augstāka Mērķa labad – piemēram, cīņa ar sistēmu, cīņa par revolūciju. Latvija sabiedrībai pats šāds domāšanas veids ir dziļi neraksturīgs.

Izrāde iedeva šo Latvijai neraksturīgo, romantizēto dumpīguma, kustības, spēka, revolūcijas priekšnojautu sajūtu. Izteiksmes līdzekļi tam bija fantastiski piemēroti – tie ļāva nojaust, kas šādā pasaules uztverē/attieksmē ir tik pievilcīgs: kāds simbolisks spēks var būt dūres, pārcilvēka, revolucionāra uzsaukuma attēlam.

Vienlaikus izrāde parādīja arī sabiedrību/domāšanas virzienu, kas atrodas aizvien lielāku iekšēju šaubu procesā par savu darbību mērķu un līdzekļu savstarpējo atbilstību. Kreisi revolucionārā pasaules uztvere nepieļauj pat domu, ka nākotne nebūs tās pusē un neattaisnos visas iepriekšējās darbības. Nākotnes noteiktība tiek pieņemta kā pašsaprotamība. No otras puses, mūsdienu sabiedrību ietvaros cilvēki kļūst aizvien jūtīgāki pret citu ciešanām – viņus biežāk moka iekšējas šaubas par to, vai un cik lielā mērā vardarbība ir attaisnojama. Mest ar bruģakmeni policistam vai tomēr nē?

Mans lielākais ieguvums no šīs izrādes: izpratne par to, cik ļoti grūti un, atsevišķos gadījumos neiespējami, ir politiskā konteksta tulkošana un tālākā nodošana. Pat ja intelektuāli saproti visu, kas notiek, ir lietas,emocijas, kas rezonē tikai ar kādas konkrētas sabiedrības pārstāvju īpašo pieredzi. Tās nav tulkojamas – tās var izstāstīt pievienojot papildus komentārus, bet nevar nodot tālāk, tās pa ceļam netransformējot. Salīdzinot ar Eiropas dienvidiem, mums ir arī cita kultūrcitātu bagāža – stāsts par Antigoni, šķiet, nav skolu obligātajā literatūrā, tādēļ nezinātājiem (piemēram, man) vēsturiskās paralēles, sasaukšanās iet secen.

Jau pieminēju izrādē izmantotos jaunos izteiksmes līdzekļus – tie nudien bija īpaši. Lieliski, lai ļautu apjaust apjomu, kustību, dinamiku. Taču daži no tiem bija tik neparasti (teiksim, DJjošana ar attēliem datorā vai skraidīšana apkārt ar projektoru, kas projicēja video par skriešanu augšup pa kalnu taku), ka mazāk rosināja iejusties saturā, bet vairāk – sajūsmināties par izrādes veidotāju atjautību. Esmu droša, ka jo vairāk kas tāds izrādēs tiks izmantots, jo vieglāk turpmāk būs to uztvert kā dabisku, organisku, nevis pārmudrītu, elementu.

Un visbeidzot, ir viens izrādes elements, par kuru šaubos: aicinājumi cilvēkiem no auditorijas pievienoties aktieriem izrādes beigu daļā. Un nevis vienkārši aicinājumi, bet uzbāzīgi, emocionāli, nervus plosoši lūgumi – nāc, nāc, nāc! No sākuma viens, pēc tam nāc nākamais, tad nāc trešais, desmitais, piecpadsmitais lūdzu nāc! Nemitīgi turpinot emocionālo presingu. Varbūt, ka tas ir attaisnojams no izrādes loģikas (un, jā, lika man aizdomāties par to, kādēļ negribēju nekur iet un vienlaikus nespēju emocionāli izturēt pašu šo situāciju), taču vai tā nav vardarbība pret skatītāju?

KAUT ARĪ MĒS TO NESASNIEDZĀM
Izrādes pieteikuma apraksts: “Rakstnieka un režisora Tima Etčelsa izrāde-runa, kas veltīta performances māksliniecei Keitai Makintošai, sastāv no vēsturisku un mūsdienu politiķu runu fragmentiem priekšvēlēšanu kampaņās, demisijas brīžos, krīzes situācijās, partiju kongresos, manifestācijās un citur. Izrādē šie Hruščova, Obamas, Makkeina, Tečeres, Blēra un daudzu citu reiz pateiktie vārdi vai teikumi pārtop dialogos, tiek apvienoti vienotā vēstījumā, mainīti vietām vai ievietoti gluži jaunā kontekstā. Viedokļu saskaņotība mijas ar pretrunām, līdz atkal nonāk harmonijā. Izrāde ir komiska un problemātiska, tā atklāj pazīstamās politiskās retorikas stratēģijas un lingvistiskās pretrunas.”

Izrāde, kas šķietami bija vistiešāk veltīta politikai un tikai tai. Tā arī to sākotnēji uztvēru un saskaitos par tās seklumu, jo pēc pirmajām 10 minūtēm šķita, ka būs jāskatās tas pats apnikušais stāsts par to, cik bezjēdzīga ir politika, kā tā neattaisno ļaužu cerības un tā tālāk.

Bet tad mana uztvere pārfokusējās.

Sapratu, ka šķietami bezjēdzīgajās politiskajās runās, kas tika ar lielu izteiksmi stāstītos no skatuves, patiešām nav jēgas. Bet nav jēgas ne jau seklā līmenī – proti, atkal-viņi-muld-kaut-kādu-populistisku-bulšitu, bet gan VISPĀR NAV JĒGAS. Tas progresīvi kļuva par aizvien nejaušāku vārdu, teikumu, domu salikumu, kādu brīdi pārvēršoties par poēziju ar tās uzsvaru uz vārdu SKANĒJUMU.

Skatoties uz auditorijas reakciju un domājot pati par savām asociācijām, es pēkšņi sapratu, kas notiek tad, ja skan vārdi, kurus kopā nevieno kāda jēga un kādēļ dažkārt kā lielākā gudrība tiek uzdoti vārdi, kurus to autors bija domājis pavisam kā savādāk. Vai pat tikai nejauši “izspēris”.

Ja nav jēgas, bet cilvēks (vai robots – vienalga) runā, tad joprojām paliek: 1) intonācija – jo tā ir izteiksmīgāka, jo vairāk mēs pieņemam, ka starp vārdiem, teikumu salikumiem ir iekšējā loģika; 2) īstas vai šķietamas racionalitātes uzplaiksnījumi – vārdi var salikties teikumos, kuriem ir objektīva jēga (piemēram, Kuba ir valsts) vai kuriem ir jēga mums pašiem, tādēļ mēs pieņemam, ka arī pārējā tekstā ir jēga, vienīgi mēs to nepamanījām; 3) auditorijai kaut kas var norezonēt emocionāli, pat ja vārdu teicējs to nebija tā iecerējis.

Tik pat labi šī izrāde varēja būt par veidu, kā runā ekonomisti, skolotāji, juristi, ārsti. Politiskās runas ir krāšņākas, taču tās vienlaikus arī traucē saskatīt jēgas zuduma universalitāti.

Rezumējot: nav ne jausmas, kā tika izveidots šīs izrādes teksts – ar datora palīdzību samiksējot dažādu politiķu runas vai apzināti pārdomājot katra teikuma novietojumu.

Tas galu galā nav arī svarīgi. Jo mans svarīgākais atklājums no izrādes: dzirdot vārdus – vienalga, vai tos saka politiķis vai šovbiznesa zvaigzne – mēs vienmēr GAIDĀM to iekšēju loģiku, jēgu, mēģinām tos salikt kādā kopsakarā. Mēs vēlamies jēgu, mums ir grūti pieņemt, ka tās varētu nebūt, tādēļ to meklējam. Un, ja neatrodam, – sliecamies paši RADĪT. Radam paši savu, lai gan politiķa tekstā tās tur nekad nav bijis. Varbūt tas izskaidro iemeslus, kādēļ par vieniem un tiem pašiem politiķiem ir gatavi balsot tik atšķirīgi cilvēki – mēs ne tik daudz klausāmies un mēģinām noteikt viņu izteikumu patieso jēgu, bet piemērojām to savām vēlmēm, uzkonstruējot kaut ko pilnīgi citu.

Piemēram, joprojām esmu pārliecināta, ka uz izrādes beigām dzirdēju kādu visai paseklu moralizējošo vēstījumu. Bet vai tas bija reāls, izrādes autoru iecerēts, lai nodotu politisku vēstījumu? Vai arī tā bija izrādes autoru apzināti sakonstruēta jēgas ilūzija? Vai varbūt tas bija manis pašas prāta veidojums, kurai nav nekāda sakara ar autoru ieceri?

Vārdu sakot, ļoti vērtīga izrāde. Tā ir ceturtā izrāde, ko esmu redzējusi no Tima Etčela repertuāra – biju klāt abas reizes, kad Latvijā bija Forced Entertainment; 2006.gadā redzētā “UN TŪKSTOŠAJĀ NAKTĪ…” joprojām ir mana spilgtākā teātra pieredze.

Nupat iedomājos, ka visām četrām izrādēm ir kas kopīgs: tās visas man atklāja kaut ko jaunu par pasauli, kā paņēmienu izmantojot atkārtošanos. Bet tā atkārtošanās nav absolūta, to pavada smalkas jēgu un konteksta pārbīdes. Visām četrām izrādēm bija apļa sajūta – izrādes loģika atkal un atkal tevi atgriež izejas punktā (it sevišķi izrādē Skaudrās sāpes). Patiesībā gan tu neesi gluži tajā punktā, jo smalki ir pamainījies notikumu konteksts, kā arī tev ir uzkrājusies pieredze, līdz ar to tu vairs neskaties uz pasauli gluži ar tām pašām acīm. Līdz ar to pārvietošanās nav pa apli, bet gan pa spirāli uz augšu. Ļoti kruts, intelektuāli spēcīgs teātris.

KĻŪS SLIKTĀK, SLIKTĀK UN SLIKTĀK, MANS DRAUGS!
Izrādes pieteikuma apraksts: “Laikmetīgās dejas leģenda Lisbete Gruveza solo izrādē „Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs!” kustībā pauž ekstātiskas sludināšanas radītu transu. Runa var kļūt par varenu ieroci. Gadsimtiem tā ir aizrāvusi masas, mudinot darīt labu, bet vēl biežāk – ļaunu. Runu dēļ ir sākušās revolūcijas un aizsvilušies kari. Tāds ir vārdu spēks. Nereti tas ne tikai saviļņo klausītājus, bet noved transā arī pašus runātājus, kas pazaudē sevi vārdu straumē, to izraisītā apsēstībā. Vārdu ietekme bieži vien ir tieši atkarīga no ekstāzes, ko izjūt pats runātājs. Lisbeta Gruveza izdejo ultrakonservatīvā amerikāņu tele-evaņģēlista Džimija Svagarta runas fragmentus un dara to ar ārkārtēju spēku un skatuvisko harizmu.”

Šī man personīgi bija visneparastākā izrāde: ja pati būtu izvēlējusies, ko apmeklēt festivāla laikā, dejas tur noteikti nebūtu. Bet vajadzētu.

Tieši tādēļ man laikam būs vajadzīgs laiks, lai līdz galam saprastu, kas ir tas, ko izrādē redzēju. Atšķirībā no iepriekšējām divām izrādēm, šis bija kas daudz mazāk racionāls, daudz vairāk uz sajūtām orientēts un tādēļ grūti verbalizējams notikums. Priecājos, ka to redzēju, bet man nav ne jausmas, kā par to pastāstīt.

Racionālā līmenī šobrīd varu pateikt tikai trīs lietas:

1) līdzīgi kā ar izrādi ALEKSIS, arī šī deja bija pierādījums tam, ka pieredzes tālāk nodot ir grūti, dažkārt – neiespējami. Cik zinu, Latvijas sabiedrībā nav populāru harizmātisko tele-evaņģelistu, tādēļ vismaz man nebija daudz rezonēšanas punktu ar līdzšinējo pieredzi; neesmu arī droša, ka varu spriest, cik precīzi dejā atspoguļojas būtiskais par tele-evaņģelistiem kā parādību. Izskatījās lieliski un estētiski precīzi, bet patiesībā … ko mēs, kuri (par laimi!) tik maz ko šādu ir Latvijā pieredzējuši, varam spriest?

2) Man bija atklājums tas, cik daudzi ikdienā izmantoti vārdi ir metaforas daudz vienkāršākām, primitīvākām parādībām. Jau labu laiku interesējos par kognitīvo semantiku, tomēr tieši šī izrāde caur dejotājas žestiem ļāva man vienbrīd saslēgties izpratnei, ka pat tik, šķietami, vienkārši vārdi kā “vai” (or) vai “pietuvošanās” (advancement) nav izprotami paši par sevi, ka tiem ir papildus, rudimentārāks līmenis. Piemēram, “or” viņa raksturoja ar šķeļošu rokas kustību, kas nozīmē, ka tas kā vārds iegūst jēgu tikai kontekstā ar mūsu izpratni par to, ka ir kādas parādības, kuras var/vajag nošķirt no citām. Vispār ja reiz es saņemšos rakstīt doktora disertāciju, tad tā, visticamāk, būs tieši par šīm mūsu domāšanas pamatā esošajām kognīcijām un to, kā tās ietekmē mūsu domāšanu un izpratni par iespējamo vai neiespējamo.

3) Deja, protams, nebija neitrāla pret tele-evaņģelistiem kā parādību. Tā bija deja ar viedokli, ar misiju – ne tikai parādīt, bet arī izsmiet. Tas ir normāli, un mākslai uz to ir tiesības. Vienīgi šis dejas viedoklis mazina kredibilitāti tām asociatīvajām paralēlēm, uz kurām izrādē ir dots mājiens – proti, par par to, ka sludināšanai ir tā pati dramaturģija, estētiskās struktūras (kas šajā izrādē tika parādītas caur destilētu kustību) un – galu galā – funkcionālā jēgā kā seksuālajām attiecībām (vai kā cīņai – vienbrīd dejotājas kustības atgādināja bokseri). Mierīgs sākums, pakāpeniska uzkurināšanās, noslēgums. Viena loģika, viens process, kam ir finišs: vienalga vai atvieglojums, ekstāze vai atklāsme. Paralēles nolasījās ļoti labi, bet neesmu pārliecināta, cik tās būtu aizstāvamas kā racionāls skaidrojums tele-evaņģelistiem kā parādībai.

Vārdu sakot – lielisks festivāls, daudz vērtīgu atziņu. Ja lasāt šo blogu šodien, sestdienā – varat vēl paspēt uz pēdējām izrādēm. Programma apskatāma festivāla lapā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!