Foto: ntr23
Ne visos virzienos pētniecība un izglītība Latvijā norit gludi un kvalitatīvi. Viena no problēmām - nav īsti skaidra valsts un universitāšu nostāja par eksakto un dabas zinātņu izglītību kopumā.
Eksakto un dabas zinātņu izglītības tēma Latvijā ir kompleksa un skatāma daudzos līmeņos. Šajā īsajā domu izklāstā es ieskicēšu manu, kā Latvijas fizikas bakalaura programmas beidzēja un šobrīd Zviedrijas Karaliskā Tehnoloģiju institūta doktoranta skatījumu uz vairākiem paša augstākā līmeņa jautājumiem. Mana specializācija ir fizika, līdz ar to, galvenokārt, balstos savā pieredzē tieši šajā jomā.
Sākšu ar pozitīviem aspektiem! Latvijā ir labi piemēri kā ķīmijā, fizikālajā ķīmijā, biofizikā un medicīnā (viens no tiem a/s Grindeks zāļu ražotne), tā arī fizikā (pasaulē atzīti pētījumi kvantu fizikā, kā arī a/s Sidrabe stiklu ražotne), skaitliskajā fizikā (vides procesu modelēšanas laboratorija VTPMML) un datorzinātnē (profesora Ambaiņa vadītie pētījumi kriptogrāfijas nozarē).
Tomēr, ne visos virzienos pētniecība un izglītība Latvijā norit gludi un kvalitatīvi. Viena no problēmām – nav īsti skaidra valsts un universitāšu nostāja par eksakto un dabas zinātņu izglītību kopumā. Šajā gadījumā ir jāspēj atzīt virzieni, kuros pētniecība Latvijā nenotiek vai notiek ļoti specializēti. Skaidrība šajos jautājumos palīdzētu sakārtot pieejamo izglītību “pa plauktiņiem”. Viens piemērs ir tāds, ka modelēšana Latvijā, lai arī tiek veiksmīgi pielietota VTPMML laboratorijā, ir ļoti specifiska. Pats temats ir daudz plašāks. Šis konkrētais piemērs ir arī iemesls tam, kāpēc es izvēlējos turpināt izglītību Zviedrijā – šeit ir plašākas iespējas apgūt skaitliskās fizikas metodes un to pielietojumus.
Nozīmīgs trūkums Latvijas izglītības sistēmā ir nepietiekama sadarbība gan starp universitātēm (vietējām un ārvalstu), gan starp struktūrvienībām universitātes iekšienē. Zviedrijā ir izplatīta prakse apgūt dažus kursus citās fakultātēs un pat citās universitātēs. Tāpat, bieži spējīgākie studenti izmanto iespēju izstrādāt noslēguma darbu ārzemju universitātēs vai pat privātos uzņēmumos (izplatīts variants tehnisko universitāšu studentu vidū). Šādi piemēri Latvijas izglītībā ir reti. Lielākie kavēkļi tam, manuprāt, ir iniciatīvu trūkums, kā arī valodas politika. Iespējas izstrādāt darbus svešvalodā ir ļoti minimālas, tāpat arī kursi ir jāpasniedz latviski. Līdz ar to ārvalstu studentam ierasties Latvijā un izstrādāt kādu noslēguma darbu, vai piedalīties kādā kursā ir praktiski neiespējami. Turpretī Zviedrijā, piemēram, lielākā daļa maģistrantūras programmu ir pieejamas angliski.
Tomēr, kopsummā izglītības kvalitāte ir vērtējama kā laba. Uzņēmīgiem jauniešiem pēc bakalaura grāda iegūšanas eksaktajās un dabas zinātnēs ir plašas iespējas Latvijā, bet vēl plašākas Eiropā. Uzlabojot minētos aspektus, Latvijas eksakto un dabaszinātņu izglītībai ir potenciāls kļūt par konkurētspējīgu un pasaulē atzītu izglītību.
Rezumējot, trīs mani ieteikumi Latvijas izglītības sistēmai:
1. Ir skaidrāk jāpasaka atbalstāmie pētniecības un inženierijas virzieni. Nav iespējams nodarboties ar visu, – studentiem jāzina perspektīvie virzieni Latvijā un jomas, ko labāk apgūt ārzemēs.
2.Jāuzlabo Latvijas studentu iespējas apgūt kursus citās fakultātēs un arī citās augstskolās. Jāpaplašina, un praksē jāiedzīvina iespējas studiju noslēgumu darbus rakstīt ārzemju universitātēs vai pat uzņēmumos!
3.Augstākā līmeņa studijām (maģistrantūrai, doktorantūrai) daudz lielākā mērā nekā šobrīd būtu jānotiek angļu valodā – tas būs labi gan vietējiem studentiem, gan potenciālajiem studētgribētājiem no ārzemēm. Ja Zviedrija to var, kādēļ ne Latvija?
_________________________________
Šis raksts tapis pateicoties I. Kažokas aicinājumam par globālas Latvijas kopienas izveidi un ārvalstīs studējošo, strādājošo Latvijas pilsoņu atsaucībai un vēlmei veidot mūsu valsti labāku.