Raksts

Trešo personu apmaksātās kampaņas: KNAB bezspēcība vai neprasme?


Datums:
25. jūlijs, 2006


Autori

Iveta Kažoka


Diena, 25.07.2006.

Latvijas vēlēšanu kampaņu finansēšanas sistēma ir jauna, tā pašreizējā veidolā ir tikai kopš 2004.gada. Tieši tad Saeima vienbalsīgi pieņēma likumu, kas paredzēja ierobežot izdevumus, ko partijām atļauts tērēt vēlēšanās. Partiju tēriņu griesti salīdzinoši veiksmīgi izturēja pirmo nopietno pārbaudījumu 2005.gada pašvaldību vēlēšanās. Partiju tēriņi bija līdzvērtīgi 2001.gada pašvaldību vēlēšanu izmaksām un vismaz divas reizes mazāki nekā 2002.gada Saeimas vēlēšanās. Tas ir vērtējams kā nozīmīgs panākums, ņemot vērā, ka 2002.gada kampaņa, rēķinot uz vienu balsstiesīgo iedzīvotāju, bija viena no dārgākajām pasaulē.

Patlaban Latvijas vēlēšanu finansēšanas modelis ir saskāries ar problēmu, kas var izšķirt tā nākotni. Proti, situāciju, kad kampaņas apmaksā nevis partija, bet gan kāds cits (tā sauktās trešās personas). Pastāvot priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumiem, trešo personu kampaņas var ne tikai ietekmēt politisko spēku līdzsvaru, bet radīt paniku citos kandidātos, piespiežot arī viņus izmantot šādus mehānismus. Ja tā notiks, partiju tēriņu ierobežojumiem zudīs jebkāda nozīme.

2005.gads. Trešās personas

Trešo personu problēma nav šīs vasaras jauninājums. Providus veiktajā 2005.gada pašvaldību vēlēšanu monitoringā tika konstatēti 13 gadījumu, kad kampaņās piedalījās trešās personas. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), publiskojot informāciju par atklātajiem pārkāpumiem pašvaldību vēlēšanās, jautājumu par trešo personu izvietoto reklāmu atbilstību spēkā esošajiem likumiem vispār neuzrunāja.

Pēc pašvaldību vēlēšanām Providus iesniedza priekšlikumus, lai risinātu trešo personu priekšvēlēšanu izdevumu problēmai, taču tie Saeimā netika atbalstīti. TB/LNNK deputāts M.Grīnblats piedāvāja aizliegt medijiem izvietot trešo personu apmaksātas priekšvēlēšanu reklāmas, un arī šo priekšlikumu deputātu vairākums noraidīja.

Bezspēcība kā ērtākā izvēle?

Reaģējot uz pēdējos mēnešos samilzušo problēmu, KNAB nācis klajā ar paziņojumu par zaudētajām iespējām likumdošanas ceļā atrisināt trešo personu problēmu. Lai gan KNAB ir taisnība, ka trešo personu problēma prasītu skaidrāku un niansētāku regulējumu, taču arī pašreiz KNABs nebūt nav bezspēcīgs. Neesot specifiskam regulējumam, jāstrādā ar tām normām, kas jau ir iestādes rīcībā.

KNAB var izmantot vismaz divus juridiskus instrumentus:

1) partijas finansēšanas likuma normas par ziedojumiem, kas noteic, ka par ziedojumu jāuzskata ne tikai, piemēram, naudas pārskaitīšana partijas kontā vai kādas mantas nodošana, bet arī jebkuri bezatlīdzības labumi un citas darbības, ar kurām partijai tiek piešķirts kāds labums. Šāds labums neapšaubāmi var būt arī partijas vārdā izvietota reklāma. Latvijā maksimālais ziedojuma apmērs ir 10 000 latu, turklāt partijām aizliegts pieņemt ziedojumus no juridiskām personām;

2) ar partiju priekšvēlēšanu izdevumiem un to deklarēšanu saistītās normas. Nav nekāda pamata tās tulkot tik sašaurināti, ka iztulkošanas rezultātā par partijas izdevumiem tiktu uzskatīti tikai tie finanšu līdzekļi, kas cirkulē no to “legālās kases”. Tiesību normas jātulko tā, lai sasniegtais rezultāts pēc iespējas labāk iekļautos tiesību sistēmā. Normas par partiju izdevumu ierobežošanu zaudētu jēgu, ja partijas no tām varētu izvairīties, par partiju izdevumiem neuzskatot tādus izdevumus, kurus organizē partija, taču ar trešo personu rokām vai no trešo personu kabatas.

Lai gan var piekrist atziņai, ka šīs normas piešķir KNABam plašas interpretācijas iespējas, tomēr tas nenozīmē, ka KNABs būtu tiesīgs tās vispār nepiemērot vai izlikties neredzam. Tieši otrādi — šāda veida normas prasa īpaši rūpīgu iedziļināšanos un izvērstu argumentāciju, kāpēc tās attiecas vai neattiecas uz katru no strīdīgajām situācijām.

Ziedojums vai vārda brīvība?

Diemžēl patlaban vienā maisā samestas divas pilnīgi atšķirīgas situācijas. Viena — kad kāds pilsonis kādā pilsētā vai pagastā izvieto avīzē sludinājumu, lai paustu savu pilsonisko nostāju par kādu partiju. Otra — kad partijas reālie kampaņas organizētāji vienlaikus uzstājas kā trešās personas ar acīmredzamu mērķi apiet priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumus.

Pirmajā gadījumā ir runa par tipisku trešās personas aģitāciju, kur likuma regulējums patiešām ir nepilnīgs. Šos gadījumus diez vai var automātiski atzīt par ziedojumiem partijām kaut vai tāpēc, ka partija var no šādām aktivitātēm negūt nekādu labumu. Pat vēl vairāk — uz savu roku organizēta partijas slavināšana var partijas vēlēšanu izredzēm pat kaitēt. Taču otrā situācija ir fundamentāli cita. Ar partiju cieši saistīti cilvēki nav trešās personas. KNAB rīcībā jau tagad ir visi tie paši instrumenti, kas citās valstīs, kur šāda rīcība tiktu vērtēta drīzāk kā ziedojums partijai, nevis kā leģitīmas vārda brīvības aktivitātes.

Lai nošķirtu vienu no otra, nav jāizgudro divritenis, iespējams izmantot citu valstu pieredzi. Piemēram, ASV tiktu uzdoti jautājumi: vai šī kampaņa ir koordinēta ar partiju? Vai partija ir lūgusi izvietot reklāmas? Vai reklāmām bijis partijas atbalsts? Vai reklāmu veidošanā ir iesaistījušies partijas cilvēki? Vai tā ir daļa no partijas priekšvēlēšanu kampaņas stratēģijas? Šīs visas ir tāda veida saiknes, kas var liecināt par koordinētu darbību, lai ļaunprātīgi apietu partiju finansēšanas ierobežojumus, un uz to būtu absurdi attiecināt vārda brīvības retoriku.

Protams, godprātīgu trešo personu gadījumu nošķiršana no partiju centieniem izvairīties no ierobežojumiem nav vienkārša un prasa individuālu pieeju katram atsevišķam gadījumam. KNAB būtu jāsniedz izvērsts vērtējums par to, kāpēc vienā vai otrā ssituācijā trešās personas izdevums vairs nevar tikt uzskatīts par ziedojumu partijai (jo tieši tāda ir prezumpcija, kas izriet no spēkā esošajām normām!), bet gan ir leģitīma vārda brīvības izpausme un otrādi. Taču tieši šāda veida laikietilpīgas un īpašas prasmes prasošas aktivitātes attaisno KNAB kā atsevišķas partiju finanses kontrolējošas institūcijas esamību. Ne velti britu eksperts M.Pinto-Dušinskis, viens no pasaules vadošajām autoritātēm partiju finansēšanas jomā, ir KNABam ieteicis mazāk cerēt uz nākotnē grūti sasniedzamiem grozījumiem politiski jūtīgajos kampaņu finansēšanas likumos, bet tā vietā uzlabot savu prasmi piemērot tos likumus, kuri jau ir iestādes rīcībā.

Citu valstu pieredze

Risinājumi trešo personu apmaksātajām kampaņām dažādās valstīs atšķiras. Dažas valstis aizliedz trešo personu izdevumus politiskajai reklāmai, citas tās ierobežo un pakļauj stingrai kontrolei, vēl citas — pieļauj gandrīz neierobežoti.

Francijas Vēlēšanu kodeksā ir noteikts aizliegums izvietot priekšvēlēšanu reklāmas bez pašu kandidātu ziņas. Lielbritānijā katrai personai, kas grib vēlēšanās tērēt vairāk nekā kādu noteiktu summu, ir pienākums reģistrēties Vēlēšanu komisijā; deklarēt saņemtos ziedojumus, iesniegt auditētu deklarāciju, nepārsniegt atļauto izdevumu slieksni un vesela virkne citu pienākumu. Līdzīgi noteikumi ir arī Kanādā.

ASV ir raksturīga ļoti liberāla attieksme pret trešo personu izdevumiem, jo 1976.gadā ASV Augstākā tiesa vienā no saviem vispretrunīgāk vērtētajiem spriedumiem Buckley v. Valeo nolēma, ka trešo personu izdevumu apjoms nav ierobežojams. Tajhā pašā laikā tiesa atzina, ka šis princips neattiecas uz izdevumiem, kas ir “koordinēti” ar kandidātiem. Proti, ja trešā persona reklāmas izvietojusi pēc kandidātu prasības vai viņiem tam piekrītot. Pēc ASV Augstākās Tiesas ieskata šāda veida darbība nav trešās personas izdevums, bet gan ziedojums. Vārda brīvības argumentācija aizsargā tikai tos trešo personu izdevumus, kas tiek veikti pilnīgi neatkarīgi no kandidātiem.

Līdz ar to pat ASV ar tās liberālo partiju finansēšanas režīmu nebūtu iedomājami, ka par “trešo personu” uzdodas partijas līdera biroja vadītājs vai ka partija organizē savu kampaņu caur trešajām personām. Arī Latvijas likumi, ja tos interpretē pēc būtības, tādu partiju rīcību nepieļauj. Lai šī priekšvēlēšanu kampaņa nepārvērstos par farsu, KNABam būtu publiski jāpaziņo kritēriji, kad trešo personu apmaksātās reklāmas tomēr tiks uzskatītas par ziedojumu partijai un ieskaitītas partiju tēriņu limitā.


Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!