Foto: Justin and Elise
Tiesu vara bija kļuvusi pārāk neatkarīga no faktiskajiem valsts varas turētājiem, kas nesēž ne saeimā, ne valdībā, bet lieliski spēj to vietā pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus. Bija jārīkojas.
Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
Trešais varas atzars — tiesu vara ar tai piederīgajām institūcijām — radīja problēmas Aigara Kalvīša (TP) koalīcijas citādi tik bezrūpīgajai dzīvei. Visas tās jūrmalgeitas, digitālgeitas, Lemberga krimināllietas[1] — pārāk spēcīga bija kļuvusi trešā vara un, šķiet, pārāk tuvu tā pietuvojās divu pirmo iekoptajam dārziņam. Precīzāk, šķiet, trešā vara bija kļuvusi pārāk neatkarīga no faktiskajiem valsts varas turētājiem, kas, kā visiem labi redzams, nesēž ne valdībā, ne Saeimā, bet lieliski spēj to vietā pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus.
Laimīgas sagadīšanās rezultātā 9.Saeimai bija jāieceļ amatā gan Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, gan ģenerālprokurors, gan arī pieci jauni Satversmes tiesas tiesneši, kas bija iespēja daļēji atgriezt zaudēto “varas balansu”. Tas gan negāja tik viegli un ātri — par to arī šajā rakstā. Jāpiemin, ka izmisums dažos nostūros bija tik liels, ka trešās varas spēka iegrožošanai tika izmēģināti arī visādi citi alternatīvi līdzekļi, tajā skaitā — vara veiksmīgi tika vaļā no KNAB šefa Loskutova (tagad — Vienotība), kas sākotnēji bija šķitis cerīgs kadrs, bet uzmeta pamatīgi. Tika izmēģināti arī drošības iestāžu likuma grozījumi[2], mutatis mutandis[3], bet, kad iepriekšminētie projekti neizgāja “cauri”, Saeimas galdā tika celta pat tāda utopija kā amnestija saistībā ar Latvijas Republikas 90.gadskārtu[4].
Satversmes tiesa jeb Kaspars, Viktors, Vineta. Un Zaiga
Satversmes tiesa (ST) jau sen — gan ar Valsts nekustamo īpašumu aģentūras nolikuma par dzīvokļu piešķiršanu atzīšanu par nelikumīgu, gan ar valdības noteikumu par vadības līgumu konfidencialitāti atzīšanu par prettiesiskiem — bija pamanījusies pamatīgi nokaitināt politiķus. Pat tik tālu, ka tie aizrunājās par nepieciešamību ST likvidēt.
2006. gadā pilnvaras beidzās četriem no septiņiem ST tiesnešiem, 2010.gadā — vēl vienam. Līdz ar to 9.Saeima savas darbības pašā sākumā un beigās kopumā apstiprināja piecus ST tiesnešus: Uldi Ķini, Kasparu Balodi, Viktoru Skudru, Kristīni Krūmu un Vinetu Muižnieci. Izņemot Krūmu un Ķini, par pārējiem tiesneša amata kandidātiem sabiedrībā izvērtās plašas diskusijas — vai nu par viņu profesionālo (ne)piemērotību šim augstajam amatam, vai arī par viņu iespējamu politisko ietekmējamību. Bijušais ST priekšsēdētājs Aivars Endziņš pat raksturoja situāciju kā ST “spridzināšanu no iekšpuses”. Taču 9.Saeimas darbības sākumā, kā labi atceramies, koalīcija bija tik pašpietiekama, ka tai nebija jāklausās sabiedrības kritikā, savukārt vecās koalīcijas atliekām 9.Saeimas beigu posmā galvenais bija saglabāt varu jebkādā veidā.[5]
Skudra un Balodis
Par spīti tam, ka Saeimas Juridiskā komisija nokritizēja un noraidīja ST tiesnešu amatu kandidātus Viktoru Skudru un Kasparu Balodi, parlaments 2006.gada nogalē viņus tomēr apstiprināja ST tiesnešu amatos.
Skudru amatam izvirzīja ZZS. Viņš bija pirmais Latvijas Republikas tieslietu ministrs pēc neatkarības atjaunošanas, vēlāk strādājis gan prokuratūrā, gan arī kā advokāts. Neilgi pirms izvirzīšanas ST tiesneša amatam Skudra bija smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga advokāts strīdā ar Ģenerālprokuratūru par godu un cieņu aizskarošu ziņu norādīšanu tiesiskās palīdzības lūgumā Šveicei. Šo lūgumu Latvijas ģenerālprokuratūra Šveices kolēģiem bija nosūtījusi, lai pārbaudītu mēra patieso ietekmi Ventspils uzņēmumos. Saistībā ar šo lietu Skudra tika kritizēts par juridiski nekorektu rīcību, proti, ka tiesā cēla prasību, ar kuru tika mēģināts civilprocesuālā kārtībā iejaukties kriminālprocesā. Skudra izpelnījās kritiku arī par to, ka pēc 1973.gada, kad ieguva augstāko izglītību, nav turpinājis studijas augstākā līmenī, viņam nav bijušas publikācijas par konstitucionālajiem un cilvēktiesību jautājumiem.
Savukārt LU Juridiskās fakultātes dekānu Balodi amatam izvirzīja Tautas partija (TP). Viņš izpelnījās pretrunīgu vērtējumu, jo iepriekš bija izteicies, ka uzskatot — Civillikums ir augstāks par Satversmi. Šāda izteikuma esamību Balodis gan noliedza. Viņš tika arī kritizēts gan par studiju maksas izlietojumu LU Juridiskajā fakultātē, gan arī par disciplinārlietas draudiem Starptautiskās Krimināltiesas tiesnesei Anitai Ušackai, kad juriste sāka interesēties par, viņasprāt, negodīgo atalgojuma sistēmu fakultātē. Īsi pēc ievēlēšanas amatā žurnālisti novēroja, ka Balodis viesojies TP pietuvinātā advokāta Andra Grūtupa advokātu birojā, kas tikai vairoja runas par Baloža saitēm ar TP. Pats jaunais ST tiesnesis skaidroja, ka.Grūtupu birojā nemaz neesot saticis, bet tur ticies ar universitātes kolēģiem Aivaru Lošmani un Erlenu Kalniņu, lai pārrunātu todien notikušo Juridiskās fakultātes eksāmenu civiltiesībās, mācību procesu, kā arī viņa topošo mācību grāmatu Ievads civiltiesībās.
No līdzšinējās ST darbības pamanāma ir Baloža un Skudras nostāja vides un teritorijas plānošanas lietās, kur abi tiesneši ieņem pretēju pozīciju iepriekšējai ST praksei. Piemēram, saistībā ar spriedumu, ar kuru par nelikumīgu tika atzīts Rīgas teritorijas plānojums Brīvostas daļā, Balodis un Skudra rakstīja atsevišķās domas, norādot, ka ar vidi saistītās tiesības jāpiemēro šaurāk.
Muižniece
2010.gada jūlijā pēdējā kandidātu izvirzīšanas dienā, īsi pirms darba dienas beigām, ST tiesneša amatam tika pieteikta TP Saeimas frakcijas un vienlaikus arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece. Jaunais laiks šim amatam jau pirms tam bija izvirzījis ST padomnieci Silviju Meieri.
Muižnieces kandidēšana uz ST tiesneses amatu tika kritizēta galvenokārt tāpēc, ka viņas ievēlēšanas gadījumā palielinātos politisko partiju tieša ietekme uz ST spriedumiem. Tāpat Muižnieci kritizēja arī par izglītības līmeni un akadēmiskās pieredzes trūkumu, jo pēc 1984.gadā iegūtās augstākās juridiskās izglītības, maģistra grādu viņa 2000.gadā ieguva sabiedrības vadībā nevis tiesību zinātnēs. Turklāt, lai arī kandidējot viņa uzsvēra savu kompetenci, agrāk pati atzinusi, ka darbs Saeimā, kurā Muižniece strādāja jau 12 gadus, un jurista darbs prasa atšķirīgu pieeju jurisprudencei. Zīmīgi, ka 2009.gada 24.septembrī Ministru kabinets Saeimā iesniedza ST likuma grozījumu projektu, lai noteiktu maģistra grādu tiesību zinātnē kā obligātu prasību ST tiesneša kandidātiem, taču tieši Muižnieces vadītā Juridiskā komisija šo likumprojektu noraidīja, līdz ar to šāda prasība likumā netika ieviesta.
Dienu pirms slēgtā balsojuma Saeimā, ar kuru Muižniece tika apstiprināta ST tiesneses amatā, tikās TP priekšsēdētājs Andris Šķēle, ZZS pastāvīgais premjera kandidāts Aivars Lembergs, kā arī Sasakaņas centra (SC) frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Kā norādīja laikraksts Diena, ir iespaids, ka Muižnieces izredzes kļūt par Satversmes tiesas tiesnesi noteica neafišētas vienošanās par partiju savstarpējo atbalstu katrai no tām svarīgā jautājumā. Tāds TP bija balsojums par Muižnieci, ZZS — pret Jāņa Maizīša apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā uz trešo pilnvaru termiņu, bet SC — par grozījumiem Kredītiestāžu likumā, kas varēja iespaidot Parex bankas restrukturizāciju.
Vrubļevska. Nesanāca
Skaļākais skandāls saistīts ar ST tiesneses amata kandidāti Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Zaigu Vrubļevsku, kuru amatam izvirzīja ZZS, bet kļūt par ST tiesnesi Vrubļevskai tomēr nesanāca.
2006.gada nogalē atbalstu Vrubļevskai solīja visu valdošās koalīcijas partiju pārstāvji, ar kuriem ZZS panāca pat rakstisku vienošanos. Kāds brīnums, bet arī Vrubļevskas kandidatūra medijos tika neviennozīmīgi vērtēta. Viņa iepriekš vairākkārt bija pieņēmusi spriedumus ar Lembergu saistītās lietās, bet vēlāk šos Vrubļevskas spriedumus augstākās instances tiesas atcēla. Toreizējais TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis savas partijas frakcijas sēdē par Vrubļevskas kandidatūru teica: “Ja viņa arī nebija labākā kandidatūra, tad viņa ir cilvēciska, pieejama un ar viņu var izrunāt lietas”. Viņš acīmredzot novērtēja politisko sāncenšu iespēto “lietu izrunāšanā”. Tomēr, Vrubļevskas ST tiesneses karjeru apturēja tobrīdējās koalīcijas tik ļoti nīstais KNAB, izvirzīšanas brīdī nosūtot tobrīdējās koalīcijas tik ļoti nīstajai Ģenerālprokuratūrai materiālus par Rīgas apgabaltiesas tiesnešu iespējamu apzinātu nelikumīgu lēmumu pieņemšanu, nelikumīgi atliekot civillietas izskatīšanu. 2007.gada februārī Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka pārbaudes gaitā nav atklājusi tādus faktus, kas būtu par pamatu rosināt krimināllietu, tomēr konstatēti rupji Tiesnešu ētikas kodeksa kanonu un zvērinātu advokātu profesionālās ētikas normu pārkāpumi. Vrubļevskai disciplinārlietā izteica rājienu, un viņa pati atsauca savu kandidatūru ST tiesneša amatam. Un, izrādās, rīkojās ļoti tālredzīgi, jo mazliet vēlāk Vrubļevskas vārds parādījās arī cita tiesu sistēmas skandāla kontekstā. Proti, 2007.gada augustā žurnālists Lato Lapsa grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis publiskoja 1998.-2000.gadā nesankcionēti noklausītu telefonsarunu atšifrējumus, kuros advokāts Gūtups un viņa advokātu biroja pārstāvji risina sarunas ar Latvijas tiesu sistēmas un iekšlietu resora darbiniekiem, un citām valsts amatpersonām. Sarunās advokāti ar tiesnešiem saskaņoja spriedumus, sarunāja tikšanās. Sarunas liecināja par politiskās varas un biznesa elites ciešajām saitēm un tiesnešu neētisku rīcību. Gan Ģenerālprokuratūra, gan Augstākā tiesa veica pārbaudes, prokuratūra konstatēja pārkāpumus septiņu tiesnešu, tajā skaitā arī Vrubļevskas darbībās. Pēc notikušajiem skandāliem Vrubļevska pati lūdza sevi atbrīvot no tiesneses amata.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs
2008.gada jūnijā beidzās ilggadīgā Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja Andra Guļāna pilnvaru termiņš. 2008.gada maijā AT plēnumā no četriem izvirzītajiem kandidātiem kandidēt piekrita tikai AT Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Viņa kandidatūrai nebija vienbalsīga kolēģu atbalsta — par viņa izvirzīšanu plēnumā nobalsoja 28 no 44 uz plēnumu atnākušajiem AT tiesnešiem. 2008.gada jūnijā Saeima iecēla Bičkoviču par AT priekšsēdētāju.
Pirms viņa ievēlēšanas sabiedrībā bija izraisījušās diskusijas par Bičkoviča piemērotību amatam, jo viņa biogrāfijā bija vairākas neskaidras epizodes. TV3 raidījums Nekā personīga norādīja, ka pastāv aizdomas, ka Bičkoviča vārds atrodams čekas maisos. Viņš esot savervēts bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģenta kategorijā 1983.gada 4.novembrī ar pseidonīmu “Raitis”. 2008.gada 28.maijā SAB paziņoja, ka Bičkovičs nav bijis Latvijas PSR VDK aģents, līdz ar to nav šķēršļu viņam kā AT priekšsēdētāja kandidātam izsniegt pielaidi valsts noslēpumam.
Tika arī izteiktas aizdomas par LR pilsonības nelikumīgu iegūšanu. Nekā personīga ziņoja, ka, iespējams, Bičkovičs Latvijas pilsonību savulaik ieguvis uz prettiesiska pamata. Viņš 1992.gadā par pilsonības iegūšanas pamatu minējis savas vecmāmiņas pilsonību — viņa bijusi poliete, kas brīvvalsts laikā strādājusi par kalponi pie saimnieka Latvijā, bet Latvijas pilsonību nebija ieguvusi. Tad Bičkoviča māte Stefānija vērsās tiesā, lūdzot mainīt savu tēvu no poļu pilsoņa uz Latvijas saimnieku. Tiesa tam piekrita, un par Bičkoviča vectēvu atzina Latvijas pilsoni. Raidījums iesniedza Naturalizācijas pārvaldē lūgumu pārbaudīt Bičkoviča pilsonības iegūšanas likumību, un pārvalde atbildēja, ka cels prasību par pilsonības atņemšanu. Šī prasība līdz tiesai tomēr nenonāca, jo, kā tika stāstīts raidījumā, “zināmu lomu ir nospēlējusi Tautas partija”. E.Aldermane (LPP/LC) raidījumam atstāstīja, ka tad, kad informējusi tieslietu ministru Mareku Segliņu (TP) par šīs lietas virzību, tika saņemta ministra rezolūcija par konfidencialitātes statusa noteikšanu Bičkoviča pārbaudes lietai, un visi materiāli bija jānodod Tieslietu ministrijai. Rezolūciju bija parakstījis Edgars Zalāns (TP), kas pildīja tieslietu ministra pienākumus. Viņš rakstiskā atbildē TV3 informējis, ka pārbaudes lietu ministrija pārņēmusi, lai to izvērtētu un pārliecinātos, ka “lēmums par prasības celšanu tiesā pret Bičkoviču ir tiesisks”. Ministrijas izveidotā komisija secināja, ka tam nav pamata, jo “nav viennozīmīgi konstatējami apstākļi, kas varētu būt Latvijas pilsonības atņemšanas iemesls”. Kamēr Tieslietu ministrija šo lietu vērtēja vairāk nekā trīs mēnešus, Aldermane tika ievēlēta Rīgas domē, viņu amatā nomainīja Ēriks Baranovskis, kurš pārbaudes lietu izbeidza.
Bičkovičs, protams, nav Normunds Vilnītis vai Romāns Apsītis, kuri pamanījušies sarīdīt pret sevi darbiniekus un vājināt pašu vadītās iestādes, tomēr arī ambīcijas un uzstādījumi sakārtot tiesu sistēmu un panākt sabiedrības uzticību nav manīti. Tomēr nepielaidību Saeimas politiskam balsojumam Bičkovičs ir nodemonstrējis. 2009.gada 22.oktobrī Saeima aizklātā balsojumā AT tiesneša amatā neiecēla Māri Vīgantu, lai gan viņa kandidatūru bija atbalstījusi Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un Saeimas Juridiskā komisija. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis Vīgants pirms kandidēšanas uz AT tiesneša amatu divas reizes lēma par drošības līdzekļa — apcietinājuma — piemērošanu Lembergam. Pirmo reizi šādu lēmumu viņš pieņēma 2007.gada 14.martā, kad Lembergu aizturēja uz ceļa Ventspils-Rīga, un otro reizi — jau pēc dažiem mēnešiem, kad viņš atbalstīja Lemberga apcietinājuma termiņa pagarināšanu. Abas reizes Vīganta lēmumi tika pārsūdzēti, un abas reizes augstākas instances tiesa tos atstāja negrozītus. Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība uzskatīja, ka Saeimas negatīvais lēmums ir atriebība tiesnesim un pārkāpj tiesneša personiskās neatkarības principu. Gan bijušais AT priekšsēdētājs Guļāns, gan toreizējais ģenerālprokurors Maizītis norādīja, ka Vīganta neapstiprināšana ir bīstams signāls tiesu varas neatkarības apdraudētībai. Kā rakstīja mediji, Saeimas kuluāros bija izskanējusi informācija, ka ZZS pirms balsojuma neoficiāli uzrunājusi vairākus frakciju deputātus, lai tie neatbalstītu Vīganta kandidatūru. ZZS frakcija ziņu aģentūrai LETA šo informāciju nosauca par „pilnīgām muļķībām”. Lembergs publicēja atklātu vēstuli, paziņojot: “Apgalvojums, ka Lembergs ir vainīgs pie Vīganta karjeras nobremzēšanas, ir pilnīgi nepamatots. Šo karjeru esmu izšķirīgi veicinājis.” 2010.gada 25.janvārī Vīgants bez apstiprināšanas Saeimā sāka strādāt par AT Civillietu palātas tiesnesis. Viņš amatā AT iecelts ar Bičkoviča rīkojumu saskaņā ar likuma Par tiesu varu 79.panta 2.daļu, kas noteic, ka vakantajā tiesneša vietā AT uz laiku var pieņemt darbā apgabaltiesas tiesnesi. Šis izskatās pēc Bičkoviča varas demonstrējuma Saeimai, parādot, ka viņš nepieļaus individuālas atriebības tiesnešiem. Tomēr jānorāda arī, ka ilgstoši nav pieļaujama situācija, kad, nevarot panākt Saeimas atbalstu, šādā veidā tiek aizpildīta AT vakance.[6]
Jāmin arī kāds cits gadījums. Proti, grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis publicēto sarunu dēļ no AT Civillietu departamenta priekšsēdētāja amata toreizējais AT priekšsēdētājs Guļāns atbrīvoja tiesnesi Zigmantu Gencu. Viņš 2010. gadā saņēma tieslietu sistēmas II pakāpes Goda zīmi un nupat septembrī atguva arī AT Civillietu departamenta priekšsēdētāja amatu. Daži AT tiesneši portālam Delfi atzina, ka Gencu departamenta vadītāja krēslā vēlējies redzēt pašreizējais AT priekšsēdētājs Bičkovičs, taču atklāti neviens no viņiem šo tematu iztirzāt nevēlējās. Bičkovičs jebkādu līdzdalību Genca virzīšanā kategoriski noliedz.[7]
Ģenerālprokurors
Balsojumu par tiesnesi Vīgantu gan augstas tiesu varas amatpersonas, gan eksperti novērtēja kā ģenerālmēģinājumu pirms 2010.gada pavasarī plānotā balsojuma par nākamo ģenerālprokuroru. Vēlāk, kad Bičkovičs tomēr izvirzīja, bet Saeima bez argumentiem noraidīja Jāņa Maizīša pārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā, Valsts prezidents Valdis Zatlers komentēja: „Tiesnesis Māris Vīgants un ģenerālprokurors Jānis Maizītis bija guvuši Saeimas Juridiskās komisijas deputātu atbalstu, taču Saeimas balsojumā tika noraidīti bez debatēm un argumentācijas. Diemžēl tas norāda uz problēmām ar tiesiskuma izpratni.” Vairāki politologi un žurnālisti atzina, ka balsojums par Maizīti bija principiāls jautājums, kam ir ietekme uz lēmumu pieņemšanu valstī.
Maizītis ģenerālprokurora amata pienākumus pildīja divus pilnvaru termiņus pēc kārtas. Pirmo reizi ģenerālprokurora amatā viņu ievēlēja 2000.gada 11.maijā, otro reizi ar milzīgu pretestību pārvēlēja 2005.gadā. Tieši pēdējā termiņa laikā Ģenerālprokuratūras darbs ievērojami pavirzījās uz priekšu tā sauktajās lielajās lietās: Jūrmalgeitas iztiesāšanā, digitālās TV lietas izmeklēšanā, Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietā. Vislielākie prokuratūras panākumi saistīti ar krimināllietām, kur viens no apsūdzētajiem ir Lembergs. Maizītis norādīja, ka vēlas pabeigt uzsāktos vērienīgos kriminālprocesus. Arī kolēģi esot vērsušies pie viņa ar bažām, ka cits vadītājs, piemēram, ar dažādiem administratīviem šķēršļiem varētu netieši ietekmēt prokuroru darbu būtisku kriminālprocesu uzsākšanā.
Maizīša pilnvaras beidzās 2010.gada 11.maijā. Gada sākumā viņš apstiprināja, ka piekristu kandidēt uz trešo termiņu. 2010.gada martā AT priekšsēdētājs Bičkovičs izvirzīja Maizīša kandidatūru Saeimas balsojumam, bet parlaments aizklātā balsojumā tomēr viņu neapstiprināja — par balsoja 45, bet pret — 47 deputāti. LPP/LC un ZZS šis bija brīvais balsojums, bet pārējās Saeimā pārstāvēto partiju frakcijas (vismaz 70 deputāti) pirms tam gan solīja, ka Maizīša kandidatūru atbalstīs. Balsojums parādīja, ka daudzi bija melojuši. Arī pēc balsojuma visas frakcijas, izņemot ZZS, turpināja apgalvot, ka balsojušas par Maizīša apstiprināšanu, lai gan rezultāts liecināja par pretējo. Fakts, ka lielākā daļa deputātu meloja par savu atbalstu Maizītim, apliecināja, ka Saeimas balsojumu ir ietekmējuši apsvērumi un intereses, kas jāslēpj no sabiedrības. Šāda deputātu rīcība vedina domāt, ka deputāti vēlas vājināt prokuratūras darbību un politiskajā korupcijā iesaistītajām personām ir liela ietekme uz parlamentu. Nevalstiskās organizācijas un vairāk nekā 300 prokurori aicināja Bičkoviču vēlreiz izvirzīt Maizīti. Tā bija līdz šim nebijusi prokuroru pilsoniskās aktivitātes izpausme, kas liecināja, ka pastāv pietiekoši lieli draudi ģenerālprokurora amatā iecelt personu, kas varētu kavēt politiskās korupcijas lietu izmeklēšanu. Tomēr pēc vairāku mēnešu pauzes AT priekšsēdētājs ģenerālprokurora amatam izvirzīja līdz tam plašāk nezināmo, bet pieredzējušo virsprokuroru Ēriku Kalnmeieru, kuru Saeima ievēlēja bez īpašas diskusijas un partiju pretestības. Tas, ka partijām nekas nebija iebilstams pret Kalnmeiera kandidatūru, radīja pamatu bažām, ka tās ir atradušas sev vēlamo kandidātu. Mediji norādīja uz iespējamu Kalnmeiera pastarpinātu saistību ar Lembergu, bet viņš pats šo saistību gan noliedza. Savukārt Maizītis publiski par Kalnmeieru nav izteicies noraidoši.
Taču nule, 14. septembrī, Kalnmeiers publiski paziņoja, ka veiks „inventarizāciju tā dēvētajā Ventspils stipendiātu lietā, novērtējot tās „perspektīvos un neperspektīvos” virzienus un slēdzot pārbaudi daļās, kur neizdodas atrast pierādījumus. Šo ģenerālprokurora rīcību žurnāliste Baiba Rulle, kas ilgstoši pētījusi Ventspils stipendiātu lietu, portālam diena.lv novērtējusi kā klaju iejaukšanos prokuratūras izmeklētāju darbībā. Žurnālistes rīcībā esošā informācija liecinot — prokuratūra pārbaudot, vai Lembergs ir veicis maksājumus partijām, turklāt jau pavasarī neoficiāla informācija liecinājusi, ka Kalnmeiers esot tāds kandidāts, ar kuru Lembergs varētu būt apmierināts, raksta diena.lv.
Bijušais AT priekšsēdētājs Guļāns ziņu aģentūrai LETA ir komentējis: „Šķiet, ka daudzi likumi tiek pieņemti ārpus parlamenta sienām un tos pieņem nevis tautas ievēlēti deputāti, bet personas, kam liela ietekme uz parlamentu.” Savukārt eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja: „Šis balsojums mani diemžēl nepārsteidz un bija visnotaļ paredzams. Varbūt vienīgi pārsteidza nekaunība, ar kādu dažas partijas liekulīgi teicās atbalstām Maizīša kunga kandidatūru, kur bija skaidri sagaidāms, ka slēgtā balsojumā viņu partija balsos “pret.””[8]
Nākamajos četros gados gan tik aizraujošas amatpesonu iecelšanas varētu nenotikt, jo, ja vien nenotiek kas ārkārtējs, tad ar 9.Saeimas ieceltajiem ST tiesnešiem, AT priekšsēdētāju un Ģenerālprokuru nodzīvosim visu 10.Saeimas laiku. Un tikai 2014.gadā diviem ST tiesnešiem beigsies amata termiņš.
Varēsim vērot, kā attīstīsies ST prakse strīdīgajos vides jautājumos un kā Muižniece tiks galā ar 9.Saeimas pieņemtajiem likumiem, kas apstrīdēti konstitucionālajā tiesā. 10.Saeimas laikā tiesās turpināsies virzība arī lielajās— digitālās televīzijas, Lemberga, Rīgas domes, arī jauniesāktajās Latvenergo un Jūrmalgeitas 2 — lietās, kas arī kalpos par indikatoru trešās varas neatkarības novērtēšanai.
_______________________
[1] 9.Saeimas laika lielākie korupcijas skandāli aprakstīti: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/notikumi-2006-2010/
[2] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/..
[3] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/notikumi-2006-2010/
[4] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/..
[5] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/..
[6] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/..
[7] Skatīt plašāk: http://www.delfi.lv/news/national/..
[8] Skatīt plašāk: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/notikumi…
http://www.kandidatiuzdelnas.lv/notikumi-2006-2010/..