Raksts

Trauslais Latvijas parlamentārisms


Datums:
01. novembris, 2010


Foto: Esther Simpson

Vēlētājs sagaida, lai deputāts demonstrētu profesionalitāti, godīgumu, pieticību. Kamēr tas nepiepildīsies, sabiedrības acīs attieksme pret parlamentu un politiķiem nemainīsies.

Dienu, pirms darbu sāk jaunā, 10. Saeima, ir derīgi atskatīties uz Latvijas parlamentārisma pieredzi. Vēsturiskā kontekstā lūkojoties, redzam, ka Latvijas sabiedrības pieredze politikas īstenošanā parlamentārās demokrātijas apstākļos globālā kontekstā ir niecīga. 14 gadi — no 1920. gada Satversmes sapulces ievēlēšanas līdz 1934. gada apvērsumam — bija īss, no politikas analīzes viedokļa saistošs laikposms, taču politiskās kultūras, politisko institūciju attīstības ziņā kopumā bez nozīmīgas ietekmes uz sabiedrības tālākajiem procesiem. Padomju okupācijas 50 gadi bija pietiekami skarbi un ilgstoši, lai vismaz pāris paaudzēm izdzēstu atmiņu par tā laika pieredzi, ieguvumiem un trūkumiem. Līdz ar to pēdējie 20 gadi būtībā parlamentāro sistēmu valstī veidoja no jauna. Kādas ir bijušas redzamākās īpatnības un kā tās attīstījušās?

Valstsvīri no kolhoziem

Acīmredzot, runājot par Latvijas parlamentāro pieredzi, pirmkārt, prātā nāk partiju daudzveidība un fragmentārisms parlamentā. 1928. gada Saeimas vēlēšanu rezultātā parlamentā iekļuva 27 sarakstu pārstāvji. Vairums pētnieku ļoti asi kritizē šo parādību. Daži pat uzskata, ka daudzo nelielo partiju un politisko grupu reprezentācija Saeimā bija iemesls apvērsumam valstī, jo, lūk, daudzo mazo partiju viedokļu saskaņošana noveda pie sarežģīta lēmumu pieņemšanas procesa. Tikai vadošo partiju, pirmkārt, Latviešu zemnieku savienības, pretestības dēļ 30. gadu sākumā neizdevās noteikt procentu barjeru uz Saeimu kandidējošajiem sarakstiem. Šo trūkumu laboja 90. gados, ieviešot 5% barjeru, un nu mūsu parlaments šķietami ir kļuvis viengabalaināks, ar relatīvi skaidru opozīciju un pozīciju, ar mazākām politiskās tirgošanās iespējām. Tātad teorētiski labvēlīgāka augsne kvalitatīvai, godīgai un uz labu rezultātu tendētai likumdošanai.

Katras nobriedušas parlamentāras demokrātijas iezīme ir zināms skaits profesionālu politiķu ar skaidri zināmu un prognozējamu ideoloģisko nostāju. Pretstats tam ir gadījuma cilvēku nokļūšana Saeimā. Daudzkārt zināmi kuriozie gadījumi, kad mūsu Saeimā tiek ievēlēti pārstāvji, kuru profesionalitāte valsts pārvaldības, attīstības un galu galā — likumdošanas jautājumos izraisa smaidu. Ja mēs paraugāmies uz pirmskara Latvijas parlamentu, kur, lai arī tika ievēlēti atsevišķi indivīdi-dīvaiņi, tomēr lielum lielā daļa bija ar ilgāku vai īsāku iepriekšējās politiskās un sabiedriskās darbības pieredzi. Tas tādus cilvēkus kā Kārli Ulmani un Frici Menderu jau drīz ļāva saukt par profesionāliem politiķiem. Te nepieciešams atzīmēt, ka vairumam bija sociālo zinātņu (tam laikam atbilstoši, galvenokārt, tieslietu un tautsaimniecības) izglītība.

Kāda ir situācija mūsdienās? 2006. gadā publicēju pētījumu par latgaliešu politiķiem un partijām[ 1 ]. Pēc neatkarības atgūšanas visvairāk latgaliešu deputātu Saeimā nāca no vadošo saimniecisko darbinieku (faktiski kolhozu vai sovhozu priekšsēdētāju) vidus, tālāk sekoja citas vadošās amatpersonas, kas padomju okupācijas laikā strādāja rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumos, kā arī pedagogi, mediķi un inženieri. Tāda, lūk, atšķirīga aina. Protams, tautsaimnieka, jurista vai politologa izglītība Saeimas solā negarantē zināšanas un prasmes, taču augstskolas solos un darbā iegūtās zināšanas veido labākus priekšnoteikumus izpratnei par darbiem likumdevēja iestādē.

Saeima — bez pozitīva tēla

Lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāte, tā caurskatāmība un lēmumu prognozējamība ir būtiska sekmīgai parlamenta darbībai. Latvijai ir tāls ceļš ejams līdz Ziemeļvalstu atklātajai politikai, ja vien Latvijas sabiedrība vispār izlems doties šajā virzienā. (Neliela piezīme — igauņi jau atrodas šī ceļa sākumā). Ne pirmskara Latvijā, ne arī mūsdienās lēmumu pieņemšanas process nav īpaši atklāts. Gan agrāk, gan arī tagad laikabiedri nesaudzīgu kritiku vērš pret dažādām grupām un personām, kuras ar uzpirkšanu cenšas panākt sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, protams, nerēķinoties ar visas sabiedrības interesēm. Taču, kā jau to varētu sagaidīt, konkrētu pierādījumu šādām aktivitātēm mums nav ne šodien, ne arī arhīva dokumentos par agrāko laiku Saeimas politiķu rosībām.

Viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajam parlamentam ir pozīcijas un opozīcijas konstruēšana. Tāpat kā pirmskara Latvijā, arī mūsdienās ir pastāvīgie opozicionāri. Agrāk tie bija sociāldemokrāti, kuri ideoloģisku apsvērumu dēļ nepiekrita koalīcijai ar Kaŗļa Ulmaņa zemsaviešiem, savukārt no labējo puses tika apvainoti nelojalitātē valstij (1940. gadā tik tiešām daļa sociāldemokrātu izrādījās padomju okupantu pakalpiņi). Mūsdienās vecās LSDSP lomu, šķiet, ieņēmis Saskaņas centrs. Arī tā biedrus raksturo dīvaina uzvedība — valsts otrreizējās okupācijas svinīga atzīmēšana, divdomīga izturēšanās valsts valodas un okupācijas fakta jautājumos. Tomēr atšķirībā no saviem priekšgājējiem Saskaņas centram nav tik dziļas ideoloģiskās pretrunas ar labējiem.

Pat vēl nesākot darbu 10. Saeimai, politikas vērotāju uzmanības centrā bija Saskaņas centra iespējamā nonākšana pozīcijā. Līdzīgu rezonansi 20. gados izraisīja viena vienīgā kreiso un centristu valdība, kuras mūžs bija visai īss. No valdības un politiskās stabilitātes viedokļa ir izteikts pieņēmums, ka sociāldemokrātu un Latviešu zemnieku savienības koalīcijas izveide būtu sekmējusi valsts attīstību un ļāvusi izvairīties no 1934. gada notikumiem. Varbūt. Taču tā laika apstākļi neļauj domāt, ka šāda koalīcija būtu bijusi patiesi iespējama. Vai līdzīgs pavērsiens būtu iespējams 10. Saeimas laikā? Kādi ir argumenti par labu lielāko opozicionāru iesaistīšanai un krievu iekļaušanai pozīcijā? Vai ir nepieciešama ideoloģiski atšķirīgas grupas iesaistīšana valdības veidošanā ar it kā stratēģisko mērķi — ar Saskaņas centra starpniecību valsts pārvaldīšanā iesaistīt krievu elektorātu, līdz ar to Saskaņas centram uzņemoties atbildību par valdības darbu. Nav pierādījumu, ka šāda koalīcija būtu stabilāka, ne arī skaidru liecību tam, ka šāda politiskā spēka iesaistīšana veicinātu tālāko mērķi — sabiedrības integrāciju.

Un visbeidzot jāatzīmē, ka Latvijas sabiedrībā īsti pozitīvs parlamenta tēls nav pastāvējis. Ja kādam šķiet, ka mūsdienu Saeimas novērtējums ir viszemākais, tad atliek ieteikt iepazīties ar 20.-30. gadu preses materiāliem — tur kritika par valsts likumdevēja iestādi un tās darbiniekiem ir vēl nežēlīgāka, skarbāka, tiešāka nekā mūsdienās. Līdzšinējā pieredze neliek domāt, ka Latvija parlamentārisma attīstībā būtu guvusi lielus panākumus. Mūsu, vēlētāju, vēlme ir redzēt caurredzamu, prognozējamu, efektīvu, godīgu un valstij labumu nesošu parlamentu. Vēlētājs sagaida, lai deputāts demonstrētu profesionalitāti, godīgumu, pieticību. Tikmēr, kamēr tas nepiepildīsies, sabiedrības acīs attieksme pret parlamentu un politiķiem nemainīsies.

______________________


Bez reklāmas nevar tik un tā

Garlaicīgi nebūs

Marš, marš, Dombrovski!

Vēlētājs krievs — tik neērts, tik vajadzīgs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!