Raksts

Trauksme tautisko reālistu nometnē


Datums:
14. augusts, 2007


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Jurgen

Runas par [i]TB[/i]/LNNK aiziešanu no politiskās skatuves visdrīzāk ir pāragras. Kamēr būs nauda, tikmēr būs [i]tēvzemieši[/i] — šī dzelžainā likumsakarība jau sevi ir apliecinājusi.

Pagājušās politiskās sezonas efektīgie noslēguma akordi ar referendumu un Valsts prezidenta inaugurāciju daudzus nav atstājuši vienaldzīgus. Acīmredzot, tāpēc arī nākamo cēlienu skatītāji gaida bažīgi un ieintriģēti. Ministru nomaiņa, Latvijas Bankas un sabiedrisko mediju iespējamā politiskā uzurpācija, Satversmes tiesas spriedums robežlīguma lietā, Valda Zatlera pirmie reālie politiskie lēmumi — visas šīs lietas jau šobrīd rosina iztēli abpus frontes līnijai. Tomēr lugas starpbrīdī būtu vērts padomāt ne tikai par nākamā cēliena mizanscēnām, bet arī par galvenajiem spēlētājiem — kaut vai tikai tādēļ, ka tie, visdrīzāk, tuvākajā laikā nemainīsies.

Apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK šovasar uzmanību piesaistīja ar Ģirta Valda Kristovska publisko nostāšanos pret partijas oficiālo līniju vairākos nozīmīgos jautājumos — referenduma un jaunā prezidenta apstiprināšanas kontekstā. Turklāt partija pret dumpīgo Eiroparlamenta deputātu izturējās visai maigi, šādi signalizējot iespējamās pozīcijas izmaiņas nākotnē. Būtu gan naivi iedomāties, ka tēvzemiešu iniciatīva spēs kaut ko būtiski mainīt valdības politikā. Ņemot vērā viņu “valdības gāzēju” slavu, koalīcijas partneri pret šādu iespēju visdrīzāk ir nodrošinājušies vairākkārtīgi. Tomēr ludziņas turpinājums mēdz prasīt arī netradicionālus lēmumus, un nākamajā cēlienā kādam var nākties tos pieņemt.

Brīvības un atkarības

Tēvzemieši ir partija ar labu degunu un konjunktūras izjūtu. Par lielāko kritienu šīs partijas vēsturē ir uzskatāmas 8.Saeimas vēlēšanas, kad pēc raženās dzīves ar septiņpadsmit mandātiem 7.Saeimā tēvzemieši tik tikko pārvarēja 5% barjeru. Tiem, kas atceras Māra Grīnblata straujās sejas krāsas izmaiņas vēlēšanu nakts televīzijas pārraidē, šis skats tik ātri no atmiņas neizdzisīs. Tomēr paradoksālā kārtā šis zaudējums ilgtermiņā ir izrādījies tēvzemiešiem pat izdevīgs. Ievērojami samazinot ambīcijas, viņi, acīmredzot, ir sapratuši, ka būt mazai partijai nemaz nav tik slikti. Galu galā veca patiesība māca, ka daudzpartiju parlamentos tieši mazajām partijām ir neproporcionāli liela ietekme, jo lielie spēlētāji ir spiesti sacensties par mazo brāļu labvēlību. Turklāt nonākšana mazas partijas statusā ir tēvzemiešiem likusi izvērtēt savas iespējas krietni reālistiskāk par “lielajiem” spēlētājiem. TB/LNNK pēdējā laikā nav bijusi tik liela ietekme, lai viņi visvarenības apziņā sāktu darīt nepārprotamas dumjības, un šajos trakajos laikos tā ir liela priekšrocība.

Šis reālisms pēdējā laikā ir guvis vairākas izpausmes. 8.Saeimas laikā tēvzemieši negāja nedz kreiso stutētajā Emša “pagaidu valdībā”, nedz arī valdībā “Kalvītis I”, jo, acīmredzot, juta, ka TP un Repšes sadarbība nelabi ož jau no paša sākuma. Tāpat viņi, sajūtot vēlēšanu tuvumu, saprātīgā kārtā nepiedalījās valdībā “Kalvītis II”[1]. Arī tēvzemiešu pieticīgā un vēlīnā vēlēšanu kampaņa 9.Saeimai bija pārdomāta, ņemot vērā, ka tās mērķis bija vispār iekļūt Saeimā, nevis ar mandātu skaitu pārspēt Jauno laiku (JL) un TP, kas TB/LNNK uzliktu nevajadzīgu atbildību. Savukārt ieguvumi no iesaistīšanās pēcvēlēšanu valdībā “Kalvītis III” tēvzemiešu uztverē bija lielāki par iespējamiem zaudējumiem. JL pašizolācijas dēļ šīs partijas ieroču nesēja loma bija izrādījusies bezcerīga uz ilgu laiku. Turklāt pat tad, ja Kalvīša koalīcijā tēvzemiešiem nākas iet LŠŠ[2] pavadā, līdz nākamajām vēlēšanām vēl ir ļoti tālu un, ņemot vērā šās jautrās kompānijas bezprincipialitāti, pa šo laiku var pagūt labi pašeftēt gan pašam, gan Sašam.

Jāatzīst gan, ka TB/LNNK kadru politika gan neizskatās tik saprātīga — vismaz vērotājam no malas. Četru spējīgāko politiķu aizsūtīšana uz Eiroparlamentu 2004.gadā gan varēja kalpot kā remdinājums partijas iedragātajai pašapziņai pēc 2002.gada Saeimas vēlēšanām, taču no cilvēkresursu izmantojuma viedokļa šis solis šķiet vismaz dīvains. Šo perspektīvo un atpazīstamo politiķu loma lielākoties konsultatīvā ES parlamenta lēmumu pieņemšanā ir tuva nullei, un sūtīt Zīli, Krastu, Kristovski un Vaideri uz Briseli tikai Ždanokas neitralizācijai nozīmē šaut pa zvirbuļiem ar lielgabalu. Tomēr var gadīties, ka mīklas atminējums mums vēl ir priekšā. Burvīgais četrinieks vienmēr var iesaistīties kādā “nācijas glābšanas” akcijā vai vismaz izlikties to darām, kā “premjerministra kandidāts” Zīle 9.Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Tēvzemieši pēc īsās un vētrainās draudzības ar kreisajiem Rīgas domē ir kļuvuši krietni spējīgāki uz ilgtermiņa domāšanu par vairumu citu partiju. Atšķirībā no vairuma konkurentu, viņi pašlaik nav nopietni sanīdušies ne ar vienu no labējiem politiskiem spēkiem. Tiesa, viņu Saeimas bļaustavniekiem pa reizei gan pasprūk kāds skarbāks vārds arī par saviem kaimiņiem labējā flangā. Taču iespējams, ka tieši tur slēpjas Tabūna un Dobeļa kungu šarms un profesionalitāte, ka viņi bez grūtībām spēj apvainot promaskaviskumā un okupācijas noliegšanā tieši tos, kurus sunīt tēvzemiešiem tobrīd ir izdevīgi. Ja valdībā tobrīd TB/LNNK ir kopā ar JL, nacionālās idejas nodevēji visdrīzāk būs meklējami oranžajā stūrī. Turpretī, ja TB/LNNK varu dalīs ar TP, esiet droši, lielākie komunisti un rusifikatori būs ieperinājušies jaunlaicēnu rindās. Turklāt, tā kā Saeimas plenārsēžu “pontus” neviens nopietns politiķis Latvijā jau sen vairs neņem par pilnu, tēvzemiešiem no saviem kolēģiem nav ko baidīties.

Kopš gadsimtu mijas TB/LNNK nacionālisms ir pieredzējis evolūciju. Deviņdesmitajos gados tas patiešām bija tik enerģisks un bīstams, ka brīžiem teju vai apdraudēja valsts integrāciju rietumu pasaulē. Turpretī tagad tas drīzāk ir kļuvis par instrumentu koalīcijas partneru šantāžai, kuru var izmantot pēc vajadzības. Ja vieni no TB/LNNK joprojām gatavo vagonus deokupācijas vajadzībām, tad citi bez grūtībām dodas uz pļaskām Jūrmalā ar Pugačovu, Ļeščenko un Kaļužniju. Ej nu saproti, kuri no tiem ir “īstie” tēvzemieši!

Ideoloģiskā elastība TB/LNNK nav mazsvarīga, jo viņiem, neskatoties uz pieticīgo parlamentāro ārieni, patiešām ir ko zaudēt. TB/LNNK ministri gan pašlaik ir samērā neietekmīgi un apdraudēti, taču partijai rentē ir nodota Rīgas dome, un tēvzemietis Birks ir ietekmīgākais cilvēks pašvaldību politikā. Nevajadzētu arī aizmirst, ka šīs partijas cilvēki sēž daudzu valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs, un to nav mazums arī augstākās ierēdniecības vidū, nemaz nerunājot par labām saiknēm ar privāto biznesu, kurš arī gaida savu artavu. Visas šīs atkarības prasa rūpīgi sekot līdzi politiskajai konjunktūrai un plānot vairākus gājienus uz priekšu, lai palīdzētu saviem cilvēkiem palikt labos amatos un līdz ar to saglabātu arī pašu partiju. Ilustrāciju šim domāšanas veidam sniedz autentiskais Jūrmalgeitas teksts, kur toreizējais tēvzemietis Cepurnieks žēlojas, ka Hlevicka neievēlēšanas gadījumā viņa boss Batjka (Jānis Straume) sūdzēšoties, ka neesot naudas, par ko uzturēt partiju. Tieši tādēļ runas par TB/LNNK aiziešanu no politiskās skatuves visdrīzāk ir pāragras. Kamēr būs nauda, tikmēr būs tēvzemieši – šī dzelžainā likumsakarība jau sevi ir apliecinājusi.

Neskatoties uz šo elastību, TB/LNNK politiskā stratēģija tomēr noteikti nav vienkārša parazitēšana uz “lielo brāļu” rēķina — pretējā gadījumā partija jau sen būtu pārpirkta vai izjukusi. Viņi prot arī parādīt zobus, kā tas notika nesenajās tiesībsarga vēlēšanās un robežlīguma ratifikācijas balsojumā. Viņi spēj pat sagraut valdību, tiesa, vienīgi tad, ja ir droši pārliecināti, ka no nākamās paši būs ieguvēji. Raugoties uz šo partiju kopumā, varam teikt, ka tā ir “viena normāla latviešu partija”. Tā nav brīva no lielas naudas un slēptu interešu ietekmes, tomēr kā Lakuča gadījumā reizēm ir gatavi šo atkarību atklāti atzīt. TB/LNNK nacionālisms ir bijis šovinistisks, un no Saeimas tribīnes tāds tas ir joprojām. Tomēr viņi ir apzināti vairījušies no klaja ekstrēmisma, piemēram, neuzņemot partijā gardistu un antisemītu Aleksandru Kiršteinu. Visbeidzot, tēvzemieši bieži ir gājuši ļoti dažādu kungu pavadās. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem nebūtu pašiem savas galvas un politiskas sajēgas.

Disidents Kristovskis un ētika

Brīvdomība TB/LNNK aprindās nav nekas jauns. Visbiežāk tā gan ir saistījusies ar šai partijai nozīmīgo etnisko jautājumu, kad pozā nostājas kāds no vecā kaluma nacionālistiem. Šis gadījums ir atšķirīgs. Ģirts Valdis Kristovskis pieder tēvzemiešu konstruktīvajam un eiropeizētajam spārnam. Turklāt prezidenta vēlēšanu kontekstā viņš atļāvās iestāties pret kandidātu, kurš dobeliskajā patriotisma izpratnē bija pat pieņemamāks par savu konkurentu. Savukārt drošības likumu referendumā etniskā dimensija iztrūka vispār. Ģirta Valda Kristovska rīcību jau ir vērtējusi partijas ētikas komiteja un valde, kura tā arī nenonāca pie kāda noteikta slēdziena. Iespējams, šī neizlēmība ir stratēģiska un signalizē Kalvītim — ja koalīcijas partneri mūs aiztiks (teiksim, atstādinot ekonomikas ministru Strodu), mēs varam arī draudzīgi aiziet pa Kristovska taciņu. Taču tā jau būtu politika, nevis ētika. Tomēr pieņemsim, ka TB/LNNK valde 6. augustā savās trīs stundu ilgajās slēgtajās debatēs patiešām nespēja saprast, vai Kristovskis ir rīkojies neētiski vai nav. Iedomāsimies, ka šo debašu centrā patiešām bija nevis problēma, kur Batjka ņems naudu, ja TB/LNNK aizies no Kalvīša koalīcijas, bet gan jautājums, vai demokrātiskā partijā Kristovska rīcībai līdzīgas aktivitātes ir morāli akceptējamas un līdz kādai robežai. Ja hipotētiski pieļausim šādu iespēju, tad šo rindu autoram kā cilvēkam, kurš ar ētiku ir saistīts savā profesionālajā dzīvē, ir teju vai pienākums savu šauro iespēju robežās palīdzēt partijas vadībai saprast, kā tad šī lieta īsti izskatās no ētikas viedokļa.

Vispirms jāsaka, ka nav tādas ētikas, kura prasītu no kādas organizācijas locekļiem akli pildīt jebkurus tās lēmumus. Pretējā gadījumā mēs agri vai vēlu nonāktu bijušā Aušvices komandanta Ādolfa Eihmana pozīcijā, kurš pēc notveršanas nejutās izdarījis kaut ko sliktu, jo galu galā bija tikai pildījis priekšniecības pavēles. Taču šī atbilde nav izsmeļoša, jo medaļai ir arī otra puse. Cilvēks, kurš nespēj izjust nekādas lojalitātes jūtas pret savu organizāciju (partiju, darbavietu, klubu, draudzi utt.) un spēj pildīt tikai tos lēmumus, kuriem pats personīgi piekrīt, arī ir atzīstams par morāli defektīvu. Lojalitāte neapšaubāmi ir tikums, vienīgi tāpat kā citu tikumu gadījumos arī lojalitāte cilvēkam ir jāpiekopj saprātīgi.

Mūsdienu praktiskā ētika lojalitātes jautājumus risina tā dēvētās “trauksmes celšanas” (angliski — whistleblowing) teorijas ietvaros. Trauksmes celšana ir rīcība, kad organizācijai piederīgs cilvēks publiski aicina pievērst uzmanību kādam, viņaprāt, nopietnam ētiskam pārkāpumam organizācijas darbībā. Hrestomātisks piemērs trauksmes celšanai ētikas mācību grāmatās ir inženiera Rodžera Bodžolī publiskā atzīšanās izmeklētājiem, ka NASA vadība apzināti ignorēja faktus par dažām tehniskām nepilnībām, kuras galu galā noveda pie kosmosa kuģa Challenger katastrofas 1986.gadā. Teorija piedāvā izvērtējumam vairākus parametrus, saskaņā ar kuriem konkrēta rīcība var tikt atzīta par morāli attaisnojamu trauksmes celšanu, kā arī uzdod jautājumu, kādos gadījumos trauksme jāceļ obligāti. Kristovska gadījums caurmērā iekļaujas šajos parametros un ļauj mums viņa rīcības ētiskumu aplūkot niansēti un argumentēti. Turklāt mutatis mutandis[3] šī pati shēma ir attiecināma arī uz citiem trauksmes celšanas gadījumiem Latvijas politikā, kuri ir bijuši un, jādomā, arī būs. Pagaidām pieminēsim tikai Ilmāru Ančānu kā trauksmes cēlēju Jūrmalas domē, tiesnešu pašattīrīšanās problēmu un Aigara Štokenberga “Edipa kompleksu” Tautas partijā.

  • “Trauksmes celšana” ir saistīta ar informācijas atklāšanu par organizācijas iekšējo dzīvi, turklāt šai informācijai ir jābūt patiesai. Kristovskis ir pamatoti cēlis trauksmi tikai tad, ja Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā patiešām organizēja Šķēle. Ja tas tā nav, Kristovskis ir vienkārši melojis un ne par kādu morāli pamatotu trauksmes celšanu nevar būt ne runas. Tomēr ir zīmīgi, ka tēvzemieši vaino Kristovski nelojalitātē partijai, nevis melos, un tas liecina par viņu kā par trauksmes cēlēju, nevis meli. Taču, ja atklāsies kādi fakti, ka prezidents amatā ir nonācis bez Šķēles aktīvas līdzdalības, Kristovskis būs paveicis morāli nosodāmu rīcību.
  • Informācija, kuru trauksmes cēlējs nodod atklātībai, viņam ir pieejama kā organizācijas loceklim un izmantojot savu organizācijas biedru uzticēšanos. Ja Kristovska informācijas avoti būtu zinājuši, ka viņš par prezidenta vēlēšanu īsto organizētāju runās televīzijā, viņi visdrīzāk nebūtu vispār neko stāstījuši. Līdz ar to Kristovskis ir izmantojis viņu uzticību. Tas gan uzreiz nenozīmē viņa darbības nepamatotību, tomēr, lai izmantotu organizācijas biedru uzticēšanos, ir jābūt nopietnam iemeslam. Kristovskim, pēc paša domām, tāds ir bijis. Ar savu ētiski problemātisko rīcību viņš ir centies pievērst sabiedrības uzmanību daudz lielākam pārkāpumam — demokrātisko procedūru izkropļojumam drošības likumu grozījumu un prezidenta vēlēšanu gadījumos.
  • Organizācija, pret kuru trauksmes cēlējs ceļ trauksmi, kopumā ir sabiedrībai derīga un vajadzīga. Noziedznieks, kurš publiski stučī par savu bandu, nav trauksmes cēlējs, jo pati viņa organizācijas pastāvēšana ir amorāla. Politiskā partija TB/LNNK nav uzskatāma par kriminālu un pret sabiedrības interesēm vērstu organizāciju (vai varbūt kāds par to šaubās?). Arī pats Kristovskis neuzskata savas organizācijas pastāvēšanu par amorālu, pretējā gadījumā viņam vajadzētu nekavējoši no tās izstāties. Tādēļ šis parametrs liekas esam izpildīts.
  • Trauksmes celšana nav savtīga rīcība, no kuras tās veicējs gūtu kādu personisku labumu. Ja mani par trauksmes celšanu atbrīvo no soda par līdzdalību, es patiesībā neesmu trauksmes cēlējs, bet gan vienkārši glābju pats savu ādu. Tāpat tad, ja es ar trauksmes celšanu vēlos uzlabot savu publisko tēlu, mana rīcība nav uzskatāma par morāli pamatotu. Tieši šo kritēriju cenšas apšaubīt Kristovska oponenti partijā, apgalvojot, ka viņa rīcību vada alkas pēc publicitātes. Pilnīgi iespējams, ka tas tā ir. Tomēr, ētiski domājot, nevajadzētu izslēgt iespēju, ka kāds ceļ trauksmi arī morālu apsvērumu dēļ — šādas varbūtības pārsteidzīga noliegšana pati par sevi ir amorāla.
  • Trauksmes cēlēja mērķis ir nevis iznīcināt organizāciju vai to publiski pazemot, bet gan gluži pretēji — uzlabot tās darbību un atgūt sabiedrības uzticību. Trauksmes cēlēju vada pārliecība, ka tad, ja organizācijas iekšienē tiks izskausta kāda amorāla prakse (piem., korupcija valsts iestādē vai ģedovščina armijā), šī organizācija spēs labāk darboties sabiedrības interesēs. Trauksmes celšana būtībā ir problemātiska rīcība, ar kuru tās veicējs iedragā organizācijas sabiedrisko prestižu šā paša prestiža ilgtermiņa uzlabošanas vārdā.
  • Tas gan nenozīmē, ka trauksmes cēlējam vienmēr jāspēj novērst amorālu nodarījumu turpināšanās. Jāvaicā — vai varam būt droši, ka Kristovska izteikumus 100. pantā patiešām motivēja cerība novērst Zatlera ievēlēšanu? Diez vai. Trauksmes celšanas motīvs var būt arī cits, proti, savas līdzdalības apziņa amorālā nodarījumā. Tā ir pamats publiskam protestam arī tad, ja faktiski vairs nekas nav maināms. Galu galā arī Kristovskis ir TB/LNNK biedrs ne pirmo dienu, un, ņemot vērā viņa autoritāti un atpazīstamību, viņš noteikti var tikt uzskatīts par līdzdalīgu partijā valdošās lēmumu pieņemšanas kultūras veidošanā.

Protams, ka reālie trauksmes celšanas gadījumi ir ļoti atšķirīgi. Katrs no tiem raisa ļoti polarizētas emocijas — ne velti mūsdienu ētika runā par trauksmes celšanu kā ļoti sensitīvu parādību. Problēma ir ne tikai tajā, ka trauksmes cēlēju dēļ nozīmīgas organizācijas zaudē savu prestižu. Vēl būtiskāks ir apstāklis, ka trauksmes celšana tās cēlējam vienmēr ir saistīta ar lielām izmaksām. Pati organizāciju loģika visbiežāk ir veidota tā, ka tās nemīl trauksmes cēlējus. Kuram gan patiks, ja par mūsu iekšējām nebūšanām uzzinās plaša sabiedrība? Tādēļ, lai gan trauksmes cēlēji kopumā ir noderīgi, tomēr tiem pašiem visbiežāk nākas ciest. Organizācijas tos vai nu izslēdz vai pakāpeniski marginalizē, uzlūkojot par nodevējiem. Kādas būs trauksmes celšanas izmaksas Kristovskim, ir grūti prognozēt. Jāšaubās, ka tēvzemieši pašlaik būtu spējīgi reāli mainīt savu politiku pat tad, ja vairākums piekristu Kristovska argumentiem — atrašanās Kalvīša koalīcijā ir saimnieciski pārāk ienesīga. Tomēr arī tad, ja partijas vadība netic sava dumpīgā kolēģa motīvu tīrībai, tai būtu saprātīgi viņā ieklausīties — vismaz kā ātrās brīdināšanas instrumentā. Statistika liecina, ka pašlaik tieši TB/LNNK elektorāta rindās ir visvairāk to, kas būtiskos jautājumos nepiekrīt savu priekšstāvju lēmumiem. Un aizbāzt šo plaisu būs krietni grūtāk, nekā aizbāzt muti dažam labam brīvdomātājam.

____________________
[1] Aigara Kalvīša (TP) valdība parlamentā ir apstiprināta tikai divas reizes, taču būtiski viņa valdības sastāvs mainījās, kad 2006.gada aprīlī no tās aizgāja Jaunais laiks un koalīcijā palika tikai Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija.

[2] Lembergs, Šķēle, Šlesers – presē populārs saīsinājums trim Latvijas oligarhiem, kam ir liela ietekme uz koalīcijas partijām.

[3] Ar nepieciešamajām izmaiņām — lat.val.


Azkabanas gūsteknis: “Zaļo zemnieku” perspektīvas

Quo Vadis, Jaunais Laiks?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!