Raksts

Tranzīta zona – sabiedriskās attiecības


Datums:
05. augusts, 2013


Autori

Ilze Straustiņa


Foto: nathangibss

Ar principiem Latvijas žurnālistu vidū ir tāpat kā ar Izraēlas robežu – zināms, ka robežojas ar jūru, bet daļa iekšzemes robežas – par to vēl strīdas. Atkarīgs no kārtējā miera plāna un tā brīža ģeopolitiskajām ārējo aktieru interesēm.

Tātad LTV ēterā – jaunas un jau redzētas sejas. Inga Sprinģe, Ilze Nagla, Kārlis Streips un Guntis Bojārs. Lielākais pārsteigums – protams, Ilzes Naglas atgriešanās. Nerunāsim par profesionālajām īpašībām, nerunāsim par personālijām kā tādām. Runāsim par principiem.

Strādājot LTV manā apziņā bija iesēts, ka žurnālists pāriet uz sabiedrisko attiecību jomu var vienmēr, bet atgriezties žurnālistikā vairs nē. Žurnālistam ir jākalpo sabiedrības interesēm. Aizejot strādāt sabiedrisko attiecību sektorā – žurnālists nonāk ‘sētas otrā pusē’ . Šajā sētas pusē svarīgāka ir pašam sava taisnība. Tā, pēc iespējas, profesionālāk jāiesaiņo, lai par to uzzinātu arī citi. Atgriežoties darbā medijā, sabiedrībai nav nekāda iemesla uzticēties šim bijušajam sabiedrisko attiecību speciālistam. Vienpusīgas, atkarīgas informācijas izplatīšana, pēc idejas, būtu jāmazina (ja ne jāiznīcina) sabiedrības uzticību konkrētajam cilvēkam. Šie spriedumi, protams, attiecas uz ideālo pasauli.

Personīgie novērojumi liecina, ka daudziem žurnālistiem Latvijā sabiedriskās attiecības ir kļuvusi par tādu kā tranzīta zonu – iespēju pelnīt labāku algu, pamainīt vidi un piedzīvot citu rutīnu. Princips „no sabiedriskajām attiecībām žurnālistikā neatgriežas” Latvijā praktiski nedarbojas. Ja nu vienīgi kādam, kurš šo principu ievēro dziļi personisku-profesionālu apsvērumu dēļ. Citos gadījumos – tas nav nekāds retums, ka izbijis žurnālists-sabiedrisko attiecību speciālists tiek uzaicināts strādāt vai nu uz iepriekšējo darba vietu vai citu mediju.

Tam ir vairāki iemesli:
– Latvijā augsti profesionālu žurnālistu, teiksim, nav daudz. Katram medijam ir sava, īpašā specifika. Attiecīgi katram medijam, īpaši TV, ir nepieciešams īpašas prasmes, kas nepiemīt katram, kaut arī labam žurnālistam. Līdz ar to žurnālistu loks, kuri varētu augstvērtīgi strādāt TV, sašaurinās vēl vairāk. Medijiem ir svarīgi reitingi – tātad, ātram uzrāvienam, nepieciešamas atpazīstamas sejas, vārdi, kuros nav jāiegulda liels finanšu resurss apmācībai un reklamēšanai. Manuprāt, tā ir komercmediju prakse – tai nevajadzētu būt sabiedriskā medija ieradumam. Bet ko darīt? NEPLP prasa no jaunās LTV valdes augstus reitingus – viena gada laikā jaunus profesionāļus neizskolosi un popularitāti neiegūsi!

– Atalgojums medijos atšķiras. Turklāt sabiedrisko attiecību uzņēmumos vai uzņēmumos, kur nepieciešami šādi speciālisti – labi pazīst mediju “virtuvi” un labi satiek ar saviem bijušajiem kolēģiem – atalgojums ir ievērojami augstāks. Tas vēl vairāk veicina žurnālistu aizplūšanu uz sabiedrisko attiecību sektoru nekā radošais nogurums no „augsti pacelta kvalitatīvas žurnālistikas karoga” nešanas. Bet arī tas ir jāņem vērā, ir nepieciešama atelpa. Var uzlabot valsts demogrāfisko stāvokli, var arī meklēt citu darba vietu. Tomēr pastāv zināma “atkarība” no žurnālistikas, un daudziem agri vai vēlu ir vēlme atgriezties.

– Diskusija par žurnālistikas ētiku tikai gaida savu kārtu. Nav skaidru un precīzu robežu, par kurām būtu vienojušies Latvija mediji savā starpā. Katrs dara kā pašam ērtāk un ievērojot savus principus. Jautājums – ja arī vienotos – cik ilgi šādus principus ievērotu? Cik tālu šī robeža būtu jānovelk, lai bijušajiem žurnālistiem saglabātu atgriešanās iespējas medijos?

Nobeigumā – Ilzes Naglas komentārs par atgriešanos LTV un cīņu ar interešu konfliktu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!