Raksts

Trakojošā stagnācija


Datums:
01. jūnijs, 2010


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Andrew Becraft

Vai patiesi balsot par krāsainu taboru, kura pārstāvjiem gan ir dikti godīgas acis, taču krietni mazāk rīcībspējas? Vai labāk tomēr balsot par efektīviem blēžiem, kuri gan pusi nozog, taču prot pārliecināt un šo to arī izdara?

Kopš laika, kad portāls politika.lv publicēja rakstu par Latviju kā Failed state, ir pagājis aptuveni gads. Šodien, izmantojot piedāvājumu atskatīties uz šās prognozes likteņiem, ir jāiesāk ar atzīšanos mulsumā. Gan rakstītāja neveiklās izteiksmes, gan lasītāja saasinātās uztveres dēļ no šā raksta visplašāko rezonansi ieguva apokaliptiskās ilustrācijas par cilvēku dzīvi sabrukušajā valstī. Tas bija tāds īsti latvisks Mad Max scenārijs, kurā apzināti bija vairāk literāras iztēles, nekā rigorozas argumentācijas. Taču krietni mazāk uzmanības tika pievērts tam, ko autors tobrīd it kā uzskatīja par savu galveno tēzi — proti, ideju par postkomunisma galu kā pārbaudes akmeni Austrumeiropas demokrātijām, kuru dažas no valstīm iztur, bet dažas ne.

Apokaliptiskās vīzijas nav piepildījušās. Dievs zina, ka man tas īpaši nekremt. Ja kāda amatpersona to dēļ sāka kaut drusku nopietnāk raudzīties nākotnē, briesmīgo anarhijas ainu apraksti ir simtkārt attaisnojušies.

Citādāk ir ar postkomunisma beigām. Jautājums, pa kādu ceļu Latvija dosies pēc 2008./2009. gada krīzes, joprojām ir visai neskaidrs. Optimismam par automātisku izaugsmi un atveseļošanos šodien ir visai maz pamata. Nebūtu jāaizmirst, ka Latvijā šodien ir viens no viszemākajiem iekšzemes kopprodukta rādītājiem ES; visvairāk nabadzības riskam pakļautu cilvēku; viszemākās darba algas; vislielākie emigrācijas rādītāji. Tādēļ jautājums par state failure ir jautājums par iespējām ar politiskiem līdzekļiem kaut ko mainīt šajā bēdīgajā ainā, kura liek domāt, ka Latvija postkomunisma pārbaudījumu patiesībā nav izturējusi. Cik lielā mērā šodienas Latvijā ir iespējama ilgtspējīga modernas, demokrātiskas attīstības modeļa iedibināšana, kurš paredzētu ja ne kādu izrāvienu, tad vismaz ne hronisku atpalicību no pārējās Eiropas? Un — vai kāds tā īsti apzinās šodienas Latvijas politiķu atbildību par valsts nākotni, kā arī spēj realizēt kādu daudz maz reālistisku plānu atpalicības pārvarēšanai?

Diemžēl šodien nekas neliecina par kādu pozitīvu attīstību šajā virzienā. Ja nenotiek kaut kas ārkārtējs, 10. Saeima visdrīzāk izskatīsies ļoti līdzīga 9. Saeimai, un diez vai arī strādās labāk par pašreizējo. Pašreizējā priekšvēlēšanu gaisotne, protams, rada ilūziju par daudzām un dažādām attīstības perspektīvām, kuras vairāk vai mazāk kaislīgi aizstāv dažādi politiskie spēki. Taču patiesībā nekas būtisks nav mainījies, un politiskais process pēc vēlēšanām visdrīzāk būs stipri līdzīgs tai politikai, kura noveda pie 2008./2009. gada kraha.

Tā ir tāda savdabīga trakojoša stagnācija, kur vētrainie cīniņi patiesībā apslēpj pārmaiņu neiespējamību. Iemesls tam ir tas pats vecais — tiem, kuri pie mums prot realizēt savus mērķus, lielākoties neinteresē valsts attīstība, savukārt tiem, kuriem šī attīstība rūp, lielākoties nav nekāda priekšstata par mērķu sasniegšanu. 10. Saeimas vēlēšanu rezultāts, protams, mats matā neatbildīs pašreizējam sasaukumam — ir iespējamas šādas tādas nobīdes. Vienlaikus, raugoties uz priekšvēlēšanu ainu kopumā, būtu naivi gaidīt kādus principiālus uzlabojumus. Tādēļ pašreizējās kaislības drīzāk atsauc atmiņā padomju laika anekdoti: lai cik arī nezagtu detaļas no ledusskapju rūpnīcas, mājās no tām var salikt tikai automātu.

Nesagaidīsit

Lai nebūtu tukšvārdīgs, es šeit piedāvāšu dažus apsvērumus par minētā secinājuma iemesliem. Vispirms, ņemot vērā dramatiskos ekonomikas satricinājumus, varētu gaidīt, ka uz politiskās skatuves parādīsies jaunas sejas — Latvijas Klegi un Kameroni, kuri piedāvās vēlētājiem iespēju noticēt jaunam sākumam. Taču — lika pagaidīt. Spriežot pēc pašreiz redzamā, vairums vadošo kandidātu jau ir redzēti varas posteņos pietiekoši ilgi, lai viņu runas par gaišo nākotni izklausītos, maigi izsakoties, nepārliecinoši. Pagājušā gada veiksmes stāsts Rīgas domē bija Nils Ušakovs (CS), kurš, lai kāds arī nebūtu, bet tomēr ar savu jaunību, izglītību un publisko tēlu tomēr varēja iedvesmot elektorātu savām vajadzībām. Šogad šis paraugs nav pielipis nevienam — visur visas simtreiz redzētās sejas ar simtreiz dzirdētiem solījumiem, kurus pavada simtreiz apstiprinātas bažas par nekompetenci un/vai korumpētību. Ir grūti iedomāties kādas būtiskas pārmaiņas politiskajā dzīvē, ja vēlētājam ikreiz no jauna tiek piedāvāta tā pati šķebīgā ēdienkarte, ar kuru tas jau ir ticis barots līdz šim.

Arī ideju jomā kaut ko jaunu saklausīt ir grūti. Gan „reakcionārās”, gan „progresīvās” partijas acīmredzot joprojām tur vēlētājus par maziem bērniem, kuriem nedrīkst teikt skaidri neko sejā, tā vietā izlīdzoties ar abstraktiem solījumiem. Jautājumi par budžeta sabalansēšanu, par nodokļu sistēmu, par lata piesaistes saglabāšanu, pat par tautas vēlētu prezidentu — neviens no konkrētajiem jautājumiem diskutēts netiek. Tā vietā vadošās partijas izlīdzas ar sevi apliecinājušo saukli „visiem visu, turklāt par velti”.

Par nekādām pārmaiņām patiesībā neliecina arī pašreizējie partiju reitingi. Gan ar sajūsmu, gan šausmām tiek komentēti abi reitingu līderi, proti, partija Saskaņa un apvienība Vienotība, kuras tad atkarībā no attiecīgā komentētāja nostājas iemieso labā un ļaunā pretpolus. Taču šāds reitingu lasījums, ir, maigi izsakoties, virspusējs. Tiesa, Vienotībai un Saskaņai pašlaik patiesi ir visvairāk atbalstītāju. Taču tam ir visai maz sakara ar gaidāmo vēlēšanu rezultātiem. Nedz Vienotība, nedz Saskaņa dažādu apsvērumu dēļ savu atbalstītāju loku būtiski nepaplašinās — par to mazliet vēlāk. Turpretī pārējais elektorāts būs pietiekoši gatavs pieslieties kādam „pēdējā brīža piedāvājumam” no veiklu manipulatoru puses. Tādēļ nākamā Saeima, visdrīzāk, būs ļoti parasta Latvijas Saeima — šmucīga, kašķīga un neefektīva.

Zelta teļš

Kā jau zināms, Latvijas politikā jau ilgāku laiku ir izveidojušās trīs nometnes: „vecie latvieši”, „jaunie latvieši” un „krievi”. Pirmajiem patiesībā neklājas slikti. Ņemot vērā ap 20% IKP kritumu, 17% reģistrēto bezdarbu, neskaitāmos skandālus un korupcijas gadījumus, „vecās koalīcijas” kodols šodien ir pat pārsteidzoši labā formā, un bažām, ka vēlētājs viņus grasās kaut kā „sodīt”, liela pamata nav. Tautas partija (TP) un Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) gan ir zaudējušas daļu reitinga. Tomēr reitingi laikā starp vēlēšanām nekad nav bijusi šo partiju stiprā puse. To galvenais trumpis ir resursi un patronāžas tīkli, kuriem nekas ļauns šodien nav noticis. Nekas neliecina, ka vēlētāju uzpirkt ar reklāmām būs grūtāk nekā iepriekš, kaut arī tas var prasīt mazliet vairāk izdomas un blēdīšanās, piemēram, iesaistot „bezpartejiskos” karsējpuišus un karsējmeitenes no politizēto uzņēmēju biedrības Par labu Latviju.

Tas gan nenozīmē, ka ietekmes gūšana nāks viegli un bez upuriem — par to liecina apvienības (AŠ)2 izveide. Daudziem no TP pārpalikušajiem biedriem varētu likties šķebinoši atrasties vienā kompānijā ar klaju populistu, kurš, dzejnieka vārdiem runājot, ir gatavs pārdot savu tēvu un māti par iespēju „parullēt”. Laba daļa TP biedru taču joprojām uzskata sevi par „zemes sāli”, un kaut ļoti savdabīgiem, bet tomēr Latvijas patriotiem. Pats Šķēle arī droši vien nejūtas diez ko komfortabli: viņa gaišais tēls pats par sevi nekādu jūtamu iespaidu uz partijas popularitāti nav atstājis. Taču „kompetentā valstsvīra un ekonomista” imidžs paliek blāvāks ar katru dienu, Aināra Šlesera (LPP/LC) kompānijā atskaņojot populistu refrēnu „Pie visa vainojams Dombrovskis ļaunais, ak vēlētāj, kam neuzticies mums?!” Turklāt, lai cik pragmatisks arī nebūtu TP līderis, Latvijas ceļa brenda pazemojošā pārpirkšana noteikti nav paraugs tam, par ko 1998. gadā sapņoja „oranžo” dibinātāji. Vienādojuma (AŠ)2 atrisinājums visdrīzāk ir „Aināra Šlesera partija LPP/LC/TP”, un tas varētu nepatikt.

Tomēr ir skaidrs, ka vēl mazāk par pārdošanos LPP/LC tautpartijieši gribētu piedzīvot neiekļūšanu 10. Saeimā. Tas vairs nebūtu vienīgi pašapziņas, bet arī lielas naudas un ietekmes jautājums, kad partija zaudētu jebkādu reputāciju savu daudzo „atkarīgo” acīs. Kopā ar LPP/LC tas noteikti nedraud — ne tikai meistarīgā Ērika Stendzenieka dēļ, bet arī tādēļ, ka TP jau tā retajās rindās ir vēl krietni mazāk ļaužu, kuru parādīšanos piecu vēlēšanu apgabalu sarakstos vēlētājs neuzskatītu par ņirgāšanos. Taču kopumā šī AŠ apvienība noteikti ar troksni iebrauks nākamajā Saeimā — varbūt ar šādiem tādiem atbirumiem, taču joprojām ar neiedragātu ticību valsts nozagšanas ideāliem.

Tās acis, tās acis

Kad marta sākumā tika izveidota apvienība Vienotība, daudziem šķita, ka demokrātiskas un eiropeiskas valsts piekritēji Latvijā ir ieguvuši savus cēlos bruņiniekus. Ir pagājuši daži mēneši, un aina iedvesmo mazāk. No vienas puses, šī apvienība gan atsevišķu biedru, gan pašas organizācijas līmenī atzīst, ka Latvijas politikai ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, lai tā jau tuvākajā desmitgadē nedegradētos par otru Moldovu vai Armēniju. Šie ļaudis, šķiet, vismaz reizēm krīzi un Latvijas nākotni uztver nopietni. Tas nav maz, ņemot vērā pārējā elitē valdošo attieksmi „gan jau kaut kā” un „mūsu algām jau vienmēr pietiks”. Šeit patiesi nav maz labu nodomu, uzticības demokrātijai un Latvijai kā Eiropas valstij.

Vienlaikus Vienotība iepretim saviem konkurentiem skaidri demonstrē latviešu demokrātijas senseno traģismu. Vispirms, šai apvienībai nav sava „saimnieka” un oligarha, tādēļ jebkura lēmumu pieņemšana te notiek krietni plašākā lokā. Taču tas, kā izrādās, pie mums ir diezgan neefektīvi — īpaši situācijā, kad izpratne par kopīgo mērķi ir neskaidra un no pašu vidus nākušajām apvienības amatpersonām trūkst autoritātes. Tad katrs grib „glābt nāciju” pa savam; katram liekas, ka viņš pats ir svarīgāks un nopelniem bagātāks par citiem; jebkuru rīcību pavada gara izrunāšanās; visi lēmumi ir pagaidu lēmumi; bezgalīgi kompromisu meklējumi padara neiespējamu vienotas pozīcijas izveidi, un tamlīdzīgi. Tas varbūt ir interesanti pašiem procesā iesaistītajiem. Taču vēlētāju tas nostāda smagas izvēles priekšā — vai patiesi balsot par krāsainu taboru, kura pārstāvjiem gan ir dikti godīgas acis, taču krietni mazāk rīcībspējas? Vai labāk tomēr balsot par efektīviem blēžiem, kuri gan pusi nozog, taču prot pārliecināt un šo to arī izdara?

Lielisku apliecinājumu tam sniedza nesenās peripetijas ar partijas Visu Latvijai! un apvienības TB/LNNK pievienošanos Vienotībai. Garum garu diskusiju, ambīciju un principiālu domstarpību dēļ Vienotība nonāca pie sev visnelabvēlīgākā iznākuma. Vispirms ar abām nacionālistu partijām tika sāktas sarunas, kuras ilga pietiekoši ilgi, lai ļautu daudziem cerēt uz rezultātu. Pēc tam tika paziņots par abu partiju pārstāvju dalību Vienotības sarakstā. Pēc tam acīmredzot kāds Vienotības rindās bija atjēdzies, ka minētie nacionāļi droši vien gribēs sev vietas sarakstos, no kurām nāksies atteikties „savējiem” — un tas gan ir nelabi! Tad ar lielu troksni sarunas tika pārtrauktas, to motivējot ar pēkšņi uzpeldējušām „ideoloģiskām” domstarpībām. Turklāt patiesībā tās visdrīzāk ir domstarpības pašas Vienotības iekšienē starp JL un PS no vienas puses un SCP un t.s. Ēlertes grupu no otras, nevis starp Vienotību un nacionālradikāļiem. Pēc „kurvīša” saņemšanas VL un TB/LNNK, saprotams, apvienojās paši savā radikālā apvienībā.

Rezultātā Vienotība ir ne tikai zaudējusi nacionālo vēlētāju un nodemonstrējusi neizlēmību. Tā ir radījusi sev konkurentu. Tā vietā, lai mēģinātu civilizēt radikāļus, integrējot tos demokrātiskā struktūrā, Vienotība faktiski ir sekmējusi ekstrēmistu konsolidāciju, uzticot Visu Latvijai! zaļo jaunatni Baķkas Zvaigznīšu brīža korumpētajai gādībai. Turklāt tā ir pazaudējusi daļu sava potenciāla. Vienotības nacionālais gals, kuru pārstāv Pilsoniskā savienība, turpmāk lies ūdeni nevis uz savām, bet uz radikāļu apvienības dzirnavām. Ja reiz vēlēšanas uztver kā sacensību par to, kurš ir „lielāks latvietis”, tad tajās drīzāk uzvarēs Raivis Dzintars vai Juris Dobelis, nevis Vaira Paegle vai Janīna Kursīte.

Šādas un līdzīgas pārdomas kopumā liecina, ka Vienotība diez vai spēs būtiski palielināt savu atbalstu bez tā, kas tai ir jau šobrīd. Arī apvienības televīzijas reklāmas ir gana garlaicīgas, lai nelolotu ilūzijas par kādu grandiozu uzvaru.

Un nav nekā jauna pasaulē

Līdzīgi Vienotībai uz milzīgu savu atbalstītāju skaita palielināšanos nevar cerēt arī Saskaņa. Lai cik ļoti arī šās apvienības vadība negatavotos „pārņemt varu” valstī pēc vēlēšanām, Saskaņas iekļaušanās valdībā ir iespējama tikai citu partiju labvēlības, nevis milzīga mandātu pārsvara dēļ. Iemesls tam ir vienkāršs. Saskaņa galu galā sevi joprojām profilē kā krievvalodīgo partiju, un šās grupas apjoms Latvijas pilsoņu vidū ir ierobežots. Tā vieglā integrācijas vēsma, kura piemita Saskaņas centram pēdējās pašvaldību vēlēšanās, lielā mērā ir izgaisusi. Piedošanu, bet integrācijas figūras 13. oktobrī neiet pie Uzvaras pieminekļa kopā ar Krievijas vēstnieku slavināt „atbrīvotājus”. Turklāt arī pārējo partiju reakcija nav diez ko labvēlīga: biedēšana ar „krieviem” būs augstā cieņā kampaņu laikā. Augstākais, uz ko Saskaņa var cerēt, ir elektorāta nosūkšana apvienībai PCTVL, kas gan ir gana reāli, tomēr diez vai būtiski ietekmēs nākamās Saeimas sastāvu.

Te nu arī secinājums — to ievērojamo elektorātu, kurš nebalsos nedz par Saskaņu, nedz Vienotību, savā starpā sadalīs (AŠ)2 un uz visu vienmēr gatavā ZZS. Tādējādi 10. Saeima izskatīsies stipri līdzīga 9. Saeimai, un gatavo mums visas tās pašas problēmas.


Azkabanas gūsteknis: “Zaļo zemnieku” perspektīvas

Nosodītā demokrātija

Quo Vadis, Jaunais Laiks?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!