Raksts

Tradicionālo reliģisko konfesiju statuss, Satversme un cilvēktiesības


Datums:
18. oktobris, 2005


Autori

Juris Rubevskis


Foto: E. Rudzītis © AFI

Tieslietu ministrijas piedāvātais baznīcas un valsts attiecību regulējums – atsevišķi likumi katrai konfesijai – paši par sevi nepārkāps demokrātijas, valsts un baznīcas šķirtības, kā arī nediskriminācijas principu. Vai tos nepārkāps arī atsevišķas likumu normas, atkarīgs no autoru profesionalitātes.

Kā noregulēt valsts attiecības ar baznīcu – uz šo jautājumu atbildi patlaban meklē Tieslietu ministrija, izstrādājot likumprojektus par atsevišķu reliģisko konfesiju tiesisko statusu. Tas nozīmē, ka ir atmesta ideja par divpusējiem līgumiem ar tradicionālajām konfesijām, kurus apstiprinātu Saeima pēc starptautisko līgumu parauga. Tā vietā izvēlēts regulējums ar vienpusējiem normatīviem aktiem, atjaunojot līdz 1940. gadam pastāvējušo praksi[1].

Vai šādi likumi vajadzīgi, tas ir valsts politiskās izvēles jautājums, kas jāizlemj valdībai un likumdevējam. Šajā rakstā atbildēsim uz juridiskas dabas jautājumu: vai šādi likumi ir pieļaujami?

Pamatnormas

Jebkurš likums par konkrētas reliģiskas konfesijas statusu ir analizējams, pamatojoties uz trim pamatnormu blokiem:

  • Starptautiskās un pārnacionālās reliģijas brīvības garantijas: Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 9. pants; Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pants[2].
  • Satversmes 99. panta pirmais teikums, kas būtībā ir identisks ECK 9. panta pirmajai daļai;
  • Satversmes 99. panta otrais teikums, kas nosaka: „Baznīca ir atdalīta no valsts”.

Sāksim ar to, ka attieksmei pret šīm normām nav obligāti jābūt vienādai, jo tās ir dažāda līmeņa normas.

ECK ir ne tikai saistoša Latvijai kā starptautisks līgums, tā ir Eiropas tiesiskās kārtības pamatakmens, un reliģijas brīvība mūsdienās vispār ir viena no starptautiskās sabiedrības universāli atzītajām cilvēktiesību normām[3]. Tāpēc gan ECK 9. pants, gan Satversmes 99. panta pirmais teikums kā šīs universālās normas atkārtojums mums jāpieņem kā aksioma, no kuras nevaram atkāpties.

Pavisam citādas dabas ir 99. panta otrais teikums „Baznīca ir atdalīta no valsts”. Valsts un baznīcas šķirtība nav noteikta nevienā starptautiskā līgumā un nav arī starptautiskās sabiedrības atzīts pamatprincips. Tas ir tikai viens no valsts un reliģisko organizāciju attiecību modeļiem, kas noteikts katras valsts konstitucionālajā iekārtā. Citiem vārdiem sakot, ikvienam ir tiesības uz reliģijas brīvību, bet nevienam nav nekādu starptautiski atzītu subjektīvu tiesību uz valsts un baznīcas šķirtību.

Tālāk tekstā aplūkošu trīs iebildumus, ko parasti mēdz izvirzīt pret attiecību nodibināšanu starp valsti un baznīcu.

Pirmā antitēze: „Īpašu attiecību veidošana ar tradicionālām reliģiskām konfesijām ir nedemokrātiska

Pret īpašu valsts attiecību nodibināšanu ar reliģiskajām organizācijām reizēm izvirza iebildumu, ka tas varētu nonākt pretrunā ar Satversmes 1. pantā noteikto demokrātijas principu[4]. Lai cik šis arguments būtu dīvains, pacentīšos uz to atbildēt.
Manuprāt, ir gluži otrādi: regulārs valsts dialogs ar reliģiskajām organizācijām pilnībā atbilst mūsdienu demokrātiskas pārvaldes izpratnei. 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē, kad veidojās praktiski visi pašlaik esošie valsts un baznīcas attiecību modeļi, valsts vara un pārvalde patiešām tika īstenotas galvenokārt vertikālā plaknē, publiskajām institūcijām vienkārši pieņemot lēmumus bez strukturēta dialoga ar to adresātiem.

Laiki ir mainījušies, modernā demokrātiskā sabiedrībā publiskā pārvalde vairs nav tikai vertikāls un vienpusējs fenomens. Šodien daudzas juridiskas konstrukcijas publiskajās tiesībās tiek veidotas drīzāk horizontāli, tas ir, uz līguma jeb vienošanās pamata starp attiecīgās problēmas risinājumā ieinteresētajiem tiesību subjektiem. Vairumā gadījumu, protams, normatīvos un individuālos tiesību aktus joprojām pieņem valsts, taču to pieņemšanas procesā tiek plaši iesaistītas dažādas sabiedrības grupas, ar kurām konsultējas un kuru viedokli iespēju robežās cenšas ņemt vērā.

Šeit jājautā: ja jau valsts var aktīvi sadarboties un uzturēt īpašas attiecības ar arodbiedrībām, profesionālām korporācijām, vides aizsardzības grupām, patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām un citām apvienībām, tad kādēļ tā nevarētu darīt tāpat ar reliģiskām organizācijām? Turklāt daudzos jautājumos valsts un reliģisko organizāciju mērķi pilnīgi sakrīt, un abas puses var sadarboties sabiedrības labā, piemēram, lai uzlabotu tās fizisko un garīgo veselību, izglītību, sociālo palīdzību, alkoholiķu un narkomānu rehabilitāciju, palīdzību trūkumcietējiem un citās jomās, kurās tradicionālo konfesiju baznīcām ir uzkrāta bagāta pieredze[5].

Pēc visa iepriekš teiktā jāsecina, ka piedāvātais noregulējuma modelis pats par sevi nekādi nevar būt pretrunā ar Satversmes 1. pantu.

Otrā antitēze: „Īpašu likumu pieņemšana par tradicionālām reliģiskām konfesijām pārkāpj valsts un baznīcas šķirtības principu

Par valsts un baznīcas šķirtību ir sarakstīti tik daudzi un apjomīgi pētījumi, ka, vietu ekonomējot, vienkārši norādīšu uz pāris labām grāmatām[6]. Apkopojot jāsaka, ka šajā jautājumā vienota, vairāk vai mazāk vispārpieņemta Eiropas vai pasaules standarta nav. Ja paskatīsimies kaut vai tikai uz Eiropas karti, ieraudzīsim ārkārtīgi raibu paleti: pilnīga valsts un baznīcas nošķiršana (Francija[7], Turcija), institucionalizētas valsts baznīcas (Dānija, Norvēģija, Anglija), neinstitucionalizēta valsts reliģija (Malta), dažādas konkordāta tipa attiecības (Polija[8], Vācija, Itālija, Spānija).

Šī daudzveidība pastāv pat to valstu starpā, kuru pamatlikumos tādos vai citādos vārdos ir atzīta valsts un baznīcas šķirtība. Citiem vārdiem sakot, katra valsts interpretē šo šķirtības principu atbilstoši savām vēsturiskajām un konstitucionālajām tradīcijām, un šīs tradīcijas faktiski arī ir vienīgā mēraukla minētā principa interpretācijai.

Tātad, lai noteiktu, vai likumi par atsevišķām konfesijām paši par sevi ir pretrunā ar Satversmes 99. panta otro teikumu, ir jānosaka, kāda ir bijusi un ir Latvijas valsts tradicionālā pieeja šajā jautājumā.

Vispirms jāatgādina, ka valsts un baznīcas šķirtība Satversmē ir jauna norma, kas iekļauta kopā ar pamattiesību sadaļu 1998. gadā, un līdz šim mūsu tiesām vēl nav nācies to piemērot.

Protams, būtu pilnīgi aplami uzskatīt, ka brīvajā Latvijā valsts un baznīcas šķirtība un valsts neitralitāte ticības lietās būtu jelkad nozīmējusi oficiāli deklarētu valsts ateismu vai valsts naidīgumu pret baznīcām, kā tas bija padomju okupācijas gados. Gluži otrādi – kā jau minēju, pašlaik piedāvātais valsts un tradicionālo konfesiju attiecību noregulējuma modelis principā atbilst tam, kas samērā ilgu laiku pastāvēja mūsu valstī līdz 1940. gadam. Tātad uz jautājumu par mūsu konstitucionālajām tradīcijām var dot pietiekami skaidru atbildi.

Te gan uzreiz varētu iebilst, ka līdz 1940. gadam vēl nebija pieņemta Satversmes astotā (pamattiesību) nodaļa, un tātad valsts un baznīcas šķirtība nemaz nepastāvēja. Tomēr šāds arguments ir diezgan viegli atspēkojams, piemērojot vēsturisko interpretācijas metodi.

Pirmkārt, valsts un baznīcas šķirtības princips bija ietverts jau Satversmes otrās daļas projektā („Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem”), kuru, kā zināms, Satversmes Sapulcei 1922. gadā neizdevās pieņemt[9]. Minētais projekts paredzēja Satversmei šādu 110. pantu: „Baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīca nepastāv”[10]. Lai gan Satversmes Sapulcē šī panta redakcija izsauca diezgan vētrainas debates, vairums iebildumu bija vērsti nevis pret valsts un baznīcas šķirtības principu kā tādu, bet gan drīzāk pret šāda vispārīgā formulējuma iespējami ļaunticīgu interpretāciju[11].

Otrkārt, arī pēc neatkarības atjaunošanas no Saeimas plenārsēžu stenogrammām nemaz neizriet, ka Saeimas locekļi uzskatītu šo normu par kaut ko revolucionāru. Satversmes astotās nodaļas projekta apspriešanas gaitā ne reizi nav izskanējusi doma par kādu sevišķu jauninājumu, salīdzinot ar iepriekšējo lietu kārtību. Tāpat kā Satversmes Sapulcē, vairums iebildumu pret šo normu nevis bija vērsti pret šķirtības principu per se, bet gan pamatojās uz minētās normas pārlieku vispārīgo raksturu[12].

Trešā antitēze: „Īpaša statusa piešķiršana atsevišķām reliģiskām konfesijām pārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu un ir diskriminējoša

Nopietnākais iebildums pret piedāvāto noregulējuma modeli ir sekojošs: speciālus likumus plānots pieņemt tikai attiecībā uz dažām reliģiskām konfesijām, kuras parasti tiek definētas kā “tradicionālās”. Līdz ar to var rasties šaubas, vai šāda valsts rīcība, dodot priekšroku tikai atsevišķām reliģiskām organizācijām, ir savienojama ar tiesiskās vienlīdzības principu; citiem vārdiem sakot – vai tā nav diskriminējoša.

Diskrimināciju aizliedz gan Satversmes 91. pants, gan ECK 14. pants, turklāt ECK 12. protokols, kas ir stājies spēkā 2005. gada 1. aprīlī (bet kuru Latvija gan pagaidām vēl nav ratificējusi), vispārina šo diskriminācijas aizliegumu, attiecinot to uz jebkurām nacionālajā likumdošanā noteiktajām tiesībām.

Vispirms jādefinē „diskriminācijas” jēdziens. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrā diskriminācija tiek definēta kā „dažāda attieksme pret vienādos vai līdzīgos apstākļos esošiem tiesību subjektiem, ja vien tā nav objektīvi un saprātīgi pamatota”[13]. Tātad ne katra tiesību atšķirība ir diskriminējoša. Lai noteiktu, vai konkrētajā gadījumā ir vai nav diskriminācija, nepietiek ar „dažādas attieksmes” konstatāciju, ir nepieciešams vēl noskaidrot: a) vai salīdzināmie tiesību subjekti patiešām atrodas vienādos vai līdzīgos faktiskos un/vai tiesiskos apstākļos; b) apstiprinošas atbildes gadījumā – vai atšķirīgā attieksme nav pamatota ar objektīviem un saprātīgiem apsvērumiem.

Turklāt, atbildot uz otro jautājumu, ir jāņem vērā divas svarīgas ECT formulētas piebildes: 1) objektīva un saprātīga pamatojuma esamība ir nosakāma, ņemot vērā konkrētās tiesību normas mērķus (kuriem ir jābūt leģitīmiem) un ievērojot proporcionalitātes principu. Ja valsts piemērotie līdzekļi tiesisko seku ziņā nav samērīgi ar nosprausto mērķi, tad atšķirīga attieksme noteikti būs diskriminējoša; 2) nosakot katras konkrētās normas pamatotību un samērīgumu, valstij un tās likumdevējam tiek atzīta noteikta novērtēšanas un rīcības brīvība. Tas it sevišķi attiecas uz tik delikātu jautājumu kā valsts un baznīcas attiecības[14].

Te uzreiz varam konstatēt, ka tās konfesijas, par kurām valsts vēlas pieņemt speciālus likumus, ir t.s. “tradicionālās konfesijas”: luterāņi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, septītās dienas adventisti, metodisti un jūdaisti[15]. Latvijas apstākļos šīs konfesijas nekādi nevar pielīdzināt pārējām kaut vai sekojošu četru iemeslu dēļ:

  • skaitliskais aspekts. Visas kopā šīs konfesijas pārstāv lielo vairumu Latvijas ticīgo, un katra no tām veido nozīmīgu procentu no šī lielā vairuma.
  • kultūrvēsturiskais aspekts. Tradicionālo konfesiju darbības ilgums Latvijā mērojams gadsimtos, un to vēsturiskais, sociālais un kulturālais ieguldījums Latvijas sabiedrības attīstībā un latviešu mentalitātes veidošanā ir nesalīdzināmi lielāks, nekā pārējām konfesijām.
  • tiesībvēsturiskais aspekts. No juridiskā viedokļa minētās konfesijas tika atzītas par tradicionālām jau sen, t.i., pirms padomju okupācijas. Par to liecina gan to tiesiskā statusa īpašais noregulējums starpkaru periodā, gan Civillikuma 51. pants, kas sevišķi izdala šīs konfesijas civiltiesiskas laulāšanas tiesību ziņā.
  • kultūrpolitiskais aspekts. Ja ne visu, tad vismaz vairākuma tradicionālo konfesiju rīcībā atrodas nacionālas nozīmes kultūras un mākslas mantojums, kura saglabāšanā ir ieinteresēta arī valsts[16].

Jāsecina, ka tradicionālās konfesijas atrodas būtiski atšķirīgā situācijā no visām pārējām Latvijā reģistrētajām konfesijām; to faktisko un tiesisko stāvokli nekādi nevar nosaukt par “objektīvi vienādu vai līdzīgu”. Līdz ar to valsts izvēle pieņemt speciālus likumus tikai par dažām reliģiskām organizācijām nav atzīstama par diskriminējošu.
Šādas pieejas leģitimitāti principā ir atzinusi arī ECT, atsakoties atzīt par diskriminējošu Spānijas katoļiem piešķirto privilēģiju veltīt daļu sava ienākuma nodokļa Katoļu baznīcai un īpaši uzsverot, ka “Eiropas līmenī nav kopīga standarta baznīcu un kultu finansējuma jomā [un] šie jautājumi ir cieši saistīti ar katras valsts vēsturi un tradīcijām”[17].

No Satversmes 91. panta viedokļa likumdevējam ir liela politiskā rīcības brīvība, izvēle tikai nedrīkst būt patvaļīga, tai ir jābūt racionāli attaisnojamai. Kā mēs tikko redzējām, atšķirīga attieksme pret “tradicionālajām” un “netradicionālajām” konfesijām ir pietiekami pamatota, un līdz ar to tā nav pretrunā ar Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu.

Nobeigums

Jāsecina, ka piedāvātais reglamentācijas modelis – atsevišķi likumi katrai konfesijai – paši par sevi nepārkāps ne demokrātijas pamatprincipu, ne valsts un baznīcas šķirtības principu, nedz arī diskriminācijas aizliegumu.

Cits jautājums ir atsevišķas šo likumu normas, kas var būt pretrunā gan ar pirmo, gan otro, gan trešo principu. No projektu izstrādātāju profesionalitātes ir atkarīgs, vai šie likumi spēs aizsargāt reliģisko organizāciju tiesības, valsts un trešo personu intereses, veicināt reliģisko mieru un saskaņu valstī, tātad – rast ieinteresētajiem tiesību subjektiem pieņemamu risinājumu.

* Rakstā pausts autora personisks viedoklis, tas nekādā gadījumā nesaista nevienu organizāciju vai institūciju, kurā viņš darbojas.

_______________________________

[1] Skat., par luterāņiem: 1928. gada 14. augusta Noteikumi par evanģeliskās luteriskās baznīcas stāvokli // Likumu un noteikumu krājums, 24.08.1928, nr. 22; 1934. gada 20. septembra Likums par evaņģelisko luterisko baznīcu // Likumu un noteikumu krājums, 27.10.1934, nr. 16. Par pareizticīgajiem: 1926. gada 8. oktobra Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli // Likumu un noteikumu krājums, 30.10.1926, nr. 17. Par vecticībniekiem: 1935. gada 14. februāra Likums par vecticībnieku draudzēm // Likumu un noteikumu krājums, 18.03.1935, nr. 4. Par baptistiem: 1923. gada 2. oktobra Noteikumi par baptistu draudzēm // Likumu un noteikumu krājums, 15.10.1923, nr. 20; 1927. gada 11. janvāra Noteikumi par baptistu draudzēm // Likumu un noteikumu krājums, 29.01.1927, nr. 1; 1930. gada 9. oktobra Noteikumi par baptistu draudzēm // Likumu un noteikumu krājums, 21.10.1930, nr. 19. Par septītās dienas adventistiem: 1928. gada 30. oktobra Noteikumi par septītās dienas adventistu draudzēm // Likumu un noteikumu krājums, 12.11.1928, nr. 24. Par metodistiem: 1934. gada 12. janvāra Noteikumi par Bīskapu-metodistu baznīcu Latvijā // Likumu un noteikumu krājums, 31.01.1934, nr. 1.

[2] Jeb šogad neapstiprinātās Eiropas Konstitūcijas II-70. pants.

[3] Skat., piemēram, M.D. Evans, “The Evolution of Religious Freedom in International Law: Present State and Perspectives” // J.-F. Flauss (ed.), International Protection of Religious Freedom, Bruxelles, Bruylant, 2002, p. 15.

[4] Jāatgādina, ka Satversmes 1. pants veido pamatnormu, uz kuras balstās visa Latvijas tiesību sistēma, un ka Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi šo pantu par pietiekami konkrētu, lai varētu vērtēt dažādu zemāka ranga normatīvo aktu atbilstību tai. Skat., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta spriedumu // Latvijas Vēstnesis, 26.03.2003, nr. 47; 2004. gada 9. marta spriedumu // Latvijas Vēstnesis, 10.03.2004, nr. 38, un 2004. gada 25. oktobra spriedumu // Latvijas Vēstnesis, 26.10.2004, nr. 169. Visi šie spriedumi atrodami Satversmes tiesas mājas lapā.

[5] Skat. R. Torfs, „Relationship Between the State and Religious Groups“ // J.-F. Flauss (ed.), International Protection of Religious Freedom, Bruxelles, Bruylant, 2002, pp. 148-150.

[6] Manuprāt, pagaidām vislabākais apkopojums ir atrodams šeit: A. Frhr. von Campenhausen, Staatskirchenrecht, 3., überarb. u. erg. Aufl. München, Beck, 1995. Skat. arī B. Basdevant-Gaudemet et F. Messner (éd.), Les origines historiques du statut des confessions religieuses dans les pays de l’union européenne, Paris, P.U.F., 1999.

[7] Francijas piemērs minēts ļoti bieži, jo tās konstitūcijas 1. pantā nostiprināta valsts “laicīguma” (laïcité) doktrīna, taču jāatceras, ka valsts un baznīcas nošķiršanas princips nedarbojas trijos Francijas departamentos: Lejasreinā, Augšreinā un Mozelē (apkopojoši sauktā par Elzasu-Lotringu). No 1870. līdz 1918. gadam šī Francijas daļa atradās Vācijas sastāvā, un pēc atkalapvienošanās ar Franciju tajā daļēji saglabātas daudzas toreizējās vācu tiesību normas, t.sk. arī attiecībā uz baznīcu statusu. Par to sīkāk skat. J.-P. Costa, “Les cultes reconnus en Alsace-Moselle de 1801 à nos jours: laïcité et cultes reconnus, antagonisme et compatibilités” // Actes de la table ronde de l’Institut de droit local alsacien-mosellan du 17 octobre 2002, Strasbourg, Conseil de l’Europe, 2002. Par Francijas vispārīgo režīmu reliģisko organizāciju jomā skat. B. Basdevant-Gaudemet, “Le régime général de la France” // B. Basdevant-Gaudemet et F. Messner (éd.), Les origines historiques du statut des confessions religieuses dans les pays de l’union européenne, Paris, P.U.F., 1999, pp. 57-76.

[8] Polijas konstitūcija arī faktiski nosaka valsts un baznīcas šķirtu un autonomu eksistenci, taču tas nepavisam netraucē obligātu ticības mācības stundu pasniegšanu valsts skolās un katoļu krucifiksu atrašanos gan šo skolu klasēs, gan Parlamenta sēžu zālēs. Cita starpā skat. Annual Reports on International Religious Freedom, 1999-2002, U.S. Department of State, published by the Bureau for Democracy, Human Rights and Labor, Washington, DC, 1999-2002.

[9] Skat.: Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922., 1.-4. burtnīca.

[10] Starp citu, man šāda redakcija šķiet pat veiksmīgāka par pašreizējā Satversmes 99. panta otro teikumu.

[11] Skat.: Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922., 211.-272. un 1146.-1159.lpp.

[12] Skat. īpaši deputātu K. Čerāna, G. Valdmaņa, J. Mauliņa, A. Nagļa, A. Rugātes, A. Prēdeles un L. Ozoliņa runas Saeimas 1998. gada 20. augusta plenārsēdē.

[13] Skat., piemēram, ECT Lielās palātas spriedumu lietā Thlimmenos pret Grieķiju, lietas nr. 34369/97, ECHR/CEDH 2000-IV, § 44. Visa ECT judikatūra angļu un franču valodās ir atrodama ECT mājas lapā.

[14] Skat., piemēram, ECT 1996. gada 29. septembra spriedumu lietā Manoussakis un citi pret Grieķiju, Recueil 1996-IV, p. 1364, § 44, un Lielās palātas spriedumu lietā Cha’are Shalom ve Tsedek pret Franciju, lietas nr. 27414/95, ECHR/CEDH 2000-VII, īpaši § 84.

[15] Protams, šajā sarakstā būtu jāiekļauj arī katoļi, taču attiecības ar Katoļu baznīcu ir jau noregulētas 2000. gada 8. novembra Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumā.

[16] Par valsts piemēroto šķirošanas kritēriju leģitimitāti un par dažiem citiem iespējamajiem kritērijiem skat.: R. Torfs, „Relationship Between the State and Religious Groups“ // J.-F. Flauss (ed.), International Protection of Religious Freedom, Bruxelles, Bruylant, 2002, pp. 143.-145.

[17] ECT 2001. gada 14. jūnija lēmums lietā Alujer Fernandez un Caballero García pret Spāniju, lietas nr. 53072/99, ECHR/CEDH 2001-VI.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!