Foto: Aidan Jones
TP nekā nosodāma neredz “valsts sagrābšanā” — stratēģijā, kad likumi tiek pieņemti atsevišķu privātpersonu interesēs. Ja pildīsim likumus, kurus paši esam uzrakstījuši savām un savu draugu vajadzībām, neviens mums nekur un nekad nevarēs piesieties.
Atzīšos — kad saņēmu uzaicinājumu sagatavot rakstu par Tautas partiju (TP) šā brīža Latvijas politikas kontekstā, man iesākumā nolaidās rokas. Ne tādēļ, ka nebūtu, ko teikt, bet gan tādēļ, ka TP ietekmes objektīvs novērtējums Latvijas politikā būtu pelnījis atspoguļojumu vismaz monogrāfijā. Lai ko arī neteiktu par šās partijas likteņiem pašlaik, ir skaidrs, ka TP Latvijā nav vienkārši partija starp partijām. Tā joprojām ir organizatoriski un politiski visspēcīgākā partija, kura patiešām ir bijusi klāt izšķirīgos politiskos notikumos mūsu valstī. “Oranžie” nepieder pie Latvijas politikas viendienīšiem — viņi ir iekārtojušies uz palikšanu. Kopš partijas parādīšanās 7. Saeimā, TP ir vadījusi trīs valdības no septiņām un vēl divās atradusies dominējošā pozīcijā. Partija ir konsolidēta — tai gan nav īpaši daudz biedru, tomēr esošie līdz šim grūtos mirkļos nav nedz pametuši partiju labāku piedāvājumu dēļ, nedz arī centušies to šķelt. TP ir spējusi strādāt ar dažādiem partneriem, vienlaikus ļoti nesaudzīgi izturoties pret jebkuru politisku spēku, kurš censtos apdraudēt tās dominējošo pozīciju, — sākotnēji Latvijas ceļu, vēlāk — Jauno laiku. Kas attiecas uz dažādiem mazāk nozīmīgiem partneru grupējumiem, tad tos TP ir iemācījusies turēt īsā pavadā, pieverot acis uz dažādiem grēciņiem, taču mācot tos iekļauties zināmos rāmjos. TP elektorāts ir visai plašs, turklāt arī tā “kvalitāte” noteikti ir augstāka par jebkuras citas šā brīža koalīcijas partijas vēlētāju kvalitāti. Neiedziļinoties pārāk tālā pagātnē, pietiks atcerēties kaut vai to, ka uz pēdējām Saeimas vēlēšanām par TP aicināja balsot pat šobrīd partijai asi kritiskais laikraksts Diena. Atšķirībā no daudzām citām partijām, TP biedru lokā un kandidātu sarakstos ir atrodami ne tikai sabiedrībā populāri ļaudis, bet arī izcili savas nozares profesionāļi un cilvēki, kuru ienākšana politikā noteikti nav saistāma ar vēlmi “pārdot” savu labo reputāciju. TP arī mazāk par citām partijām koķetējusi ar ekstrēmistiem — nacionāliem vai reliģiskiem, kurus ne viens vien politiskais spēks uzskata par labiem draugiem.
Jautājums tādēļ nebūt nav negaidīts— kā varēja gadīties, ka šī, ietekmīgākā no Latvijas partijām, nonāca tiktāl, ka tās reitingi krītas līdz liktenīgajai 5% iezīmei, ka, ar troksni aizcērtot durvis, to pamet spējīgākie biedri un ka pat ikdienā lojālie Saeimas deputāti sāk runāt par draudošu katastrofu, ja partija nespēs ātri un efektīvi mainīties? Lai saprastu šīs situācijas cēloņus, būtu vērts izvairīties no vienkāršotām atbildēm. Piedāvājumu tādām nav mazums. Vispopulārākais kandidāts šādam skaidrojumam, protams, ir saistīts ar Andra Šķēles ietekmi, kura TP darbībā tā vai citādi ir vispārzināms fakts. Taču šis skaidrojums īpaši daudz mums nedod. Tas nozīmē piedēvēt Šķēlem teju vai maģiskas suģestijas spējas, visiem TP biedriem sekojot viņam kā tādam Hamelnas žurku ķērājam. Otrs populārs skaidrojums ir saistīts ar Jurģa Liepnieka pozitīvo ietekmi uz TP publisko tēlu, kurai izbeidzoties, valdības vadītājs pēkšņi sāka darīt acīmredzamas muļķības un zaudēja sabiedrības uzticību. Arī šis skaidrojums īsti netur ūdeni, bet gan kārtējo reizi apliecina mūsu īso atmiņu. Tādas TP nesenās darbības “pērles”, kā slavenie Pietkeviča grozījumi Azartspēļu likumā, sākotnējais mēģinājums iedabūt ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vietā “savu” cilvēku, nepārtrauktā sākumdeklarēšanas novilcināšana un galu galā arī “pozitīvisma” kampaņa notika vēl Liepnieka un Štokenberga “labvēlīgās” ietekmes laikā. Līdz ar to nav iemesla runāt, ka pēc 9. Saeimas vēlēšanām TP darbībā būtu notikušas kādas radikālas pārmaiņas. Partija vienkārši ar jaunu sparu turpināja iesākto. Tiesa, dažas lietas gluži negaidot kļuva nekontrolējamas, iespējams, pārmērīgās enerģijas dēļ.
Nepretendējot uz visaptverošu analīzi, es vēlētos ieskicēt dažas no tām kaitēm, kuras manā skatījumā ir novedušas pie TP krīzes. Norādītās partijas “slimības” nav skārušas tikai TP, tās dažādā pakāpē ir atrodamas visās mūsu politiskā spektra daļās. Tomēr TP ir bijusi un joprojām ir politiski ietekmīgākā Latvijas partija, kura ir ne tikai pieņēmusi lēmumus, bet arī veidojusi noteiktu lēmumu pieņemšanas stilu un attieksmi pret sabiedrību. Nevēlos apgalvot, ka šādu stilu un attieksmi aizstāv visi TP biedri, taču tieši šis stils un attieksme ir vainojami partijas šodien kritiski zemajā popularitātē.
Blefs un demokrātija
Lai ko arī apgalvotu sīvākie kritiķi, TP noteikti nav principiāli antidemokrātiska partija. Problēma slēpjas kur citur — demokrātijas izpratnē. TP valda pārliecība, ka demokrātiskā lēmuma rezultātam ir jātiek jau iepriekš pieņemtam un saskaņotam šaurā lokā. Nav nekā ļaunāka par stihisku demokrātiju, kurā pirms lēmumu pieņemšanas nav notikušas apspriedes starp gudrākajiem un atbildīgākajiem biedriem. Tas gan nenozīmē, ka balsošanai jānotiek vienbalsīgi kā PSKP plēnumos. Nē, taču tā vietā ar savlaicīgu informācijas ievākšanu un stratēģiskām apspriedēm lemšana ir jāvirza tā, lai rezultāts nesniegtu nekādus pārsteigumus. Demokrātija ir laba lieta — uz to vienmēr var publiski atsaukties, ja kaut kas noiet greizi. Taču tāda demokrātija, kur balsojuma rezultāts ar augstu varbūtības pakāpi dažiem “labākajiem” nebūtu jau iepriekš zināms, nekur neder. Tā nozīmē anarhiju, kurā valsts tiks padarīta par instrumentu nezināmu spēku rokās. Demokrātijai ir jābūt labi vadāmai, lēmumu pieņemšana ir pārāk nopietna lieta, lai to pakļautu spontānām diskusijām un kritikai. Savukārt, ja kādam tomēr ienāk prātā paskatīties, kas notiek aiz šķietami demokrātiskā priekškara, tad visefektīvākais pretlīdzeklis ir atklāts blefs — bez šaubu ēnas, mierīgi un acīs skatoties. Demokrātija un blefs TP izpratnē ir nesaraujami saistīti — tam, kurš vēlas demokrātijā panākt savu, ir jāmācās labi blefot. Blefošana ir politiķa profesionalitāte — tas ir galvenais instruments, lai apspēlētu savus pretiniekus un pats varētu aiziet ar paceltu galvu.
Šāds priekšstats par demokrātiju attiecas gan uz Saeimu, kur TP kuluāros vienmēr var uzspēlēt pavisam citas spēles nekā no plenārsēdes tribīnes, gan uz partijas iekšējo dzīvi, kur var bez bažām nominēt māņu prezidenta kandidātus un paralēli risināt sarunas Zoodārzā, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā, kur savus draugus var uzdot par trešajām personām un pēc tam no sirds priecāties par uzvaru godīgās vēlēšanās. Turklāt TP vadības vīri ir ievērojuši, ka Latvijas vēlētājam šāda blefošana tīri labi iet pie sirds — vai gan citādi pozitīvisma kampaņa būtu tik labi nostrādājusi. Spēja izjusti, ar gudru seju un pārliecību stāstīt nepārprotamas blēņas cilvēkus fascinē — no tās ir dzimusi Monty Python popularitāte. Tad kādēļ lai to neizmantotu arī TP?
Kadri un kompetence
Tomēr būtu ļoti pārspīlēti apgalvot, ka viss TP amatvīru publiski runātais ir blefošana. Tas tā noteikti nav. Saeimas deputāts, bijušais Valkas mērs un Bumeranga klarnetists Vents Armands Krauklis pagājušā gada decembrī pavisam nejauši skaļi izpauda kādu pārliecību, kura pirms tam droši vien bija nobriedusi daudzu partijas biedru galvās. Viņa sacītā pamatdoma bija apmēram sekojoša — visi krietnie, uzņēmīgie un kompetentie cilvēki Latvijā jau ir vai vismaz tuvā nākotnē būs TP biedri, līdz ar to nav ko uztraukties par pārmetumiem politizētā amatpersonu izvēlē. Šajos vārdos der ieklausīties, jo tie patiešām pauž kaut ko būtisku par partijas mentalitāti. Ja reiz “kompetents cilvēks” un “Tautas partijas biedrs” ir sinonīmi, būtu muļķīgi kādam pārmest, ka viņš piešķir amatus, subsīdijas un cita veida politisku atbalstu tieši TP biedriem. Galu galā — kurš tad vēlēsies, lai amatos atrastos nekompetenti cilvēki? Būtu pavisam bezatbildīgi pieņemt, ka uz kādu amatu varētu sekmīgi kandidēt arī kāds nekompetentais, t.i., cilvēks bez attiecīgās biedra kartes. Vai ne tā?
Protams, tīri loģiski varētu iedomāties, ka kādā valstī visi kompetentie un krietnie cilvēki patiešām pieder vienai politiskajai partijai. Tomēr ir pamats aizdomām, ka par kompetentajiem un uzņēmīgajiem “darītājiem” daudzi neizprotamā kārtā kļūst tieši līdz ar šīs biedra kartes iegūšanu. Arī viņu privātā labklājība sāk pieaugt tieši ar šo mirkli — it kā atrašanās TP rindās būtu šajos cilvēkos atmodinājusi slēptos “kompetences” un “uzņēmības” resursus. TP noteikti nav pret Latvijas attīstību — tā ir ar abām rokām par to. Vienīgi šai attīstībai ir jānorisinās ar kompetentu cilvēku, t.i., partijas biedru un atbalstītāju starpniecību. Nevar taču atdot nodokļu maksātāju naudu vai ES fondu līdzekļus kaut kādu nemākuļu, “kvaukšķētāju” rokās — tā darīt būtu noziegums pret valsts nākotni. Tāpēc visa valsts attīstība ir jābalsta pareizajos cilvēkos, citādi no šīs attīstības nebūs nekādas jēgas. Tas ir politiķa profesionalitātes uzdevums — “nomenedžēt” procesu, kurā pareizie ļaudis tiek pie pareizajiem resursiem. Vēlme spītīgi turēties pie kaut kādiem brīvas konkurences principiem ir aplama un situācijai neatbilstoša. Šādā gadījumā tiek nepamatoti palielināts risks, ka procesā iejaucas kāds “nekompetentais”, un to nu nekādi nedrīkst pieļaut.
Ne mazāk svarīgi ir novērst arī šaubas par savu kompetenci — gan citiem, gan pašiem sev. To var vislabāk panākt, pie katras izdevības piesaucot dažādus aktīvistiskus saukļus, pie pirmās izdevības runājot par “komandu”, “paveiktajiem darbiem”, “valstiskiem mērķiem”, “izaugsmi” un “pragmatisku attieksmi”. Šeit nevajadzētu smādēt arī dažādus palīglīdzekļus un populāras pamācības manipulācijā ar cilvēkiem, piemēram, “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem”, NLP* vai tamlīdzīgi. Vajag runāt īsos teikumos, nemitīgi piesaucot vienu un to pašu pozitīvo vērtību, piemēram, kompetenci un darbu. Ja kāds sāk uzdot sīkākus jautājumus, diskusiju vislabāk pārtraukt jau iedīglī ar jautājumu: bet ko tu pats esi darījis valsts labā? Ja tas nelīdz, tad vislabāk ir izlikties, ka uzdotais jautājums nemaz neattiecas uz tēmu. Ja vaicātājs joprojām neatstājas, vajag ar nogurušu seju klāstīt primitīvas lietas tādā tonī, it kā akadēmiķis runātu ar piecgadīgu bērnu. Sekmes, kā redzams, ir garantētas.
Nauda un tiesiska valsts
TP vairākuma uztverē politika vispirms ir ekonomisks pasākums, savukārt likumdošana — resursu pārdales instruments. Nacionāliem, ideoloģiskiem, sociāliem, reliģiskiem, ārpolitiskiem un citiem jautājumiem šajā skatījumā ir nozīme vienīgi tik lielā mērā, cik tie traucē vai netraucē biznesam. Šī iezīme pati par sevi nav netipiska. Galu galā lielākā daļa likumprojektu jebkurā valstī kādām iedzīvotāju grupām dod priekšrocības uz citu grupu rēķina. Tādēļ būtu dīvaini, ja partijas to neizmantotu. Taču diez vai kāda Latvijas partija to ir iemācījusies izmantot tik efektīvi un apjomīgi kā TP. Šeit likumdošana tiek metodiski “piegriezta” privātām saimnieciskām interesēm, un grūti iedomāties kādu ienesīgu lietu, kuru TP par lielāku naudas žūksni nemēģinātu “dabūt cauri”. Tāda vai šāda pasūtījuma ēna krīt pār daudziem TP darbiem — no mazajiem HES līdz Azartspēļu likuma grozījumiem un apzināti vilcinātajai sākumdeklarēšanai.
Lai kāda arī nebūtu Andra Šķēles faktiskā ietekme partijā, diez vai kāds no TP biedriem drīkstētu apvainoties, ka šo partiju sabiedriskā doma saista ar minētā miljonāra interesēm. Ja reiz partija ir “uzņēmums” un biznesa projekts, tad tas acīmredzot kādam pieder. Pēdējā laikā, izdzirdot vārdu “korupcija”, smaids augstākā līmeņa tautpartijiešu sejās sastingst. To var saprast — partija nebūt neiestājas par korupciju vārda klasiskajā izpratnē — vienkāršu kukuļdošanu par kādu pretlikumīgu pakalpojumu. Tā vienkārši neredz nekā nosodāma “valsts sagrābšanā” — proti, stratēģijā, kad likumi tiek pieņemti atsevišķu privātpersonu interesēs. Tiesiska valsts šajā skatījumā ir tāda valsts, kurā viss notiek saskaņā ar likuma burtu, nevis tāda, kur pašā likumdošanas procesā tiek ievēroti zināmi taisnīguma un kopējā labuma pamatprincipi. Labu ilustrāciju tam regulāri sniedz Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš (TP), kurš ir gatavs par jebkuru likumu publiski paziņot: “Vajadzēs — izmainīsim!” TP nemoka smagas vēsturiskas atziņas, piemēram, ka arī holokausts nacistiskajā Vācijā tika īstenots formālā saskaņā ar likumu. Ja mēs pildīsim tos likumus, kurus paši esam uzrakstījuši savām un savu draugu vajadzībām, neviens mums nekur un nekad nevarēs piesieties. Āmen.
TP šodien patiešām ir ietekmīgākā partija Latvijas politikā, un no tās nākotnes ir atkarīga arī valsts tālākā attīstība. Iespējams, daži cilvēki šajā partijā patiešām šodien vēlas būtiskas pārmaiņas. Jāvēl viņiem sekmes, lai gan uz lielām sekmēm cerēt būtu pārgalvīgi. Tomēr arī tad, ja nekas nemainās, būtu neapdomīgi cerēt uz šīs partijas drīzu galu. Nē, tāds partijai nebūt nedraud un visdrīzāk nedraudēs arī pēc nākamajām vēlēšanām. Kamēr Latvijā būs pietiekoši daudz cilvēku, kuri dos priekšroku “savējo” attiecībām politikas caurskatāmības vietā un apšaubāmam ekonomiskam progresam un “kompetencei” elementāru demokrātijas pamatprincipu vietā, tikmēr TP vēlētāju netrūks.
__________________
* Neirolingvistiskā programmēšana