Ziņa par Krievijas vēstures mācību grāmatu, kurā tiek attaisnots Staļins (skat.ierakstu augstāk), piesaistīja manu uzmanību ne tikai dēļ tā, ka tas ir kārtējais Putina Krievijā notiekošo pārmaiņu simptoms.
20.gadsimta totalitāro režīmu un to konsekvenču pārDOMĀŠANA ir tendence, kuru esmu pamanījusi arī mūsdienu (pēdējie 20-25 gadi) interesantāko politisko filozofu darbos. Protams, ka šiem darbiem nav nekādas saistības ar režīmu banalizēto apoloģētiku – iemesli rakstīt par šīm lietām ir citi, tāpat ne uz brīdi netiek apšaubīts vai notušēts režīmu represiju zvērīgums. Tomēr jaunie darbi skar vairākas tēmas, par kurām Rietumu intelektuālajā pasaulē ilgu laiku pēc kara nerunāja. Varbūt tādēļ tos pavada liela ažiotāža medijos vai attiecīgajam domātājam tiek piekarināta ekscentriķa/radikāļa birka.
It kā dīvaini, bet viens no mūsdienu modīgākajiem “mirušajiem filozofiem”, uz kura 20.gadsimta 20/30.to gadu ideju pamata (simbiozē ar tām) šobrīd tiek attīstītas jaunas izpratnes par mūsdienu sabiedrību, ir nacisma laika jurists, radikālais antisemīts Karls Šmits (Carl Schmitt). Dažbrīd polemikā ar viņa darbiem, citreiz pārņemot un tālāk attīstot Šmita idejas par politikas iekšēji antagonisko raksturu, demokrātijas un liberālisma nošķiršanu, izņēmuma stāvokļa noteikšanu kā suverenitātes pamatiezīmi u.tml., šobrīd strādā, piemēram, redzamākais itāļu domātājs Giorgio Agamben, amerikāņi Ernest Laclau un Chantal Mouffe un vesela plejāde pat vēl pazīstamāku mūsdienu filozofijas pārstāvju (Žižeks, Badiou, savulaik arī Derrida). Līdzīgi kā tas notika ar Heidegera darbiem, autora politiskie uzskati un morālā stāja netiek uztverti kā automātisks viņa darbus diskreditējošs apstāklis – vīruss, kas “inficē” visu domāšanu. Mūsdienās uz Karla Šmita darbiem var atsaukties, kā saka – bez kompleksiem, neliekot zemsvītras piezīmēs skaidrojumu par to, kādēļ Šmita idejas nav uzskatāmas par diskreditētām (“saindētām”) dēļ tā, ka tās izrādījās viegli savietojamas ar nacistisko ideoloģiju. Vienlaicīgi Šmita Hitlera režīma apoloģētika bija tik šausminoša, ka uz viņa fona “nobāl” visi totalitārisma/autoritārisma intelektuālie apoloģēti. Piemēram, Kārlis Dišlers (Latvijas 20/30.to gadu spilgtākais konstitucionālo tiesību jurists), kura darbos mūsdienu Latvijas tiesas un juristi joprojām meklē atbildes uz gandrīz visiem konstitucionālo tiesību jautājumiem, pat neskatoties uz to, ka Dišlera uzskati izrādījās savietojami ar Ulmaņa apvērsuma attaisnošanu. Tomēr ir arī kāda svarīga atšķirība: Heidegera un Šmita nacisms ir tēma pašas par sevi – jau kura filozofu paaudze agonizē pie jautājuma, kā bija iespējams, ka Heidegers, viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta filozofiem, tik viegli pārgāja nacisma nometnē un cik lielā mērā šāda rīcība varēja izrietēt no viņa filozofiskajiem uzskatiem. Par Dišleru līdzīgas analīzes neesmu manījusi.
Taču atgriežos pie tēmas.
1999.gadā Vācijas intelektuālo vidi satracināja milzīgs skandāls, jo Vācijas politikas domātājs Nr.2 Peter Sloterdijk (Nr.1 ir Jirgens Habermass, kuru atpazīstamības un ietekmes ziņā jau vairākas desmitgades pārspēt nav iespējams) kādā simpozijā uzstājās ar runu, kur maksimāli nenoteiktā veidā (izlasot attiecīgo tekstu, ir grūti skaidri saprast, ko tās autors ir vēlējies pateikt – kas Sloterdijk parasti nav raksturīgi) izteica domu, ka politikai attiecībā uz cilvēka ģenētiskās pārveides iespējām ir jābūt apzinātākai. Sloterdijk acīmredzot apzināti savas runas laikā lietoja terminus (kultivēšana, selekcija), kas atsauca atmiņā nacisma eigēnikas politikas repertuāru. Furors un diskusijas, kas izcēlās pēc šīs runas (ar Sloterdijk un Hābermasa savstarpējiem pārmetumiem), liecināja par to, ka Vācijas sabiedrībā šis jautājums tomēr vēl aizvien ir tabū, neskatoties uz to, ka jauno tehnoloģiju ienākšana patiešām rada vajadzību par šiem jautājumiem runāt.
Gandrīz tik pat lielā skandālā iekļuva mūsdienu, manuprāt, interesantākais Francijas filozofs Alain Badiou. Ilgu laiku viņa darbiem bija vairāk abstrakts raksturs, līdz kādu dienu viņš pieskārās Izraēlas tēmai. Badiou uzskatīja un joprojām uzskata, ka Holokausta tēma (precīzāk: tās apzināta ekspluatācija ārpolitikas nolūkiem) traucē rasties pilsoniskai (nevis etniski/reliģiskai) ebreju identitātei, un ka vienīgā iespēja uz mierīgu Izraēlas un Palestīnas līdzāspastāvēšanu ir saistīta ar to, ka ABĀM valstīm jātiek veidotām uz sekulāriem, ne-etniskiem pamatiem, kur no politiskā viedokļa nav “ne ebreju, ne arābu”. Protams, ka tieši šīs idejas izsauca vislielāko polemikas vētru (gan piekritēju, gan noliedzēju) par citādi tik ļoti respektēto profesoru.
Uz šī fona šķiet neparasta visai mazā ažiotāža, kas radusies par tiem Slavoja Žižeka, Austrumeiropas filozijas zvaigznes, darbiem, kas ir visai neortodoksāli attiecībā uz padomju režīmu. Iespējams, ka to izskaidro Žižeka personība – neskatoties uz viņa domas dziļumu un asumu, Žižekam tomēr ir izveidojies ekscentriķa tēls. Tādēļ Žižeka intelekturālās domas priekšteču raksturojuma, kurš iepriekš varēja tikt izteikts divos vārdos – hēgelists/lakānietis (pēc Jacques Lacan), – papildināšana vēl ar diviem – ļeņinists/staļins – lielu šoku neizsauc.
Dažos no saviem darbiem Žižeks filozofiskajam “meinstrīmam” netipiskā veidā analizē padomju totārisma konsekvences. Priekš viņa interesantākie jautājumi ir šādi:
1) Padomju totalitārisma īpašais raksturs, salīdzinājumā ar nacismu. Abi 20.gadsimta totalitārie režīmi bieži tiek analizēti kopumā, un Žižeks tādu sapludināšanu uzskata par kļūdu. Viņaprāt, padomju režīms ir daudz sarežģītāks, ideloģiski interesantāks un mazāk “ļauns”, nekā nacisma režīms. Piemēram, intervijā kādam Krievijas laikrakstam Žižeks pauž šādu viedokli:
2) Neskatoties uz 1917.gada revolūcijas traģiskajām sekām un – galu galā – ideoloģisko izgāšanos, Žižeks nepiekrīt, ka līdz ar padomju režīma sabrukumu ir diskreditēti visi radikālie atbrīvošanās centieni un utopijas. Lielākā mūsdienu sabiedrības problēma: brīvība tiek uztverta kā iespēja izvēlēties starp alternatīvām vienas un tās pašas (kapitālistisma) paradigmas ietvaros, kas diskreditē pašu brīvības jēdzienu, jo ļauj “izvēlēties starp divām rīcības iespējamām jau esošo koordināšu ietvaros, nevis izvēlēties pašas šīs koordinātes”. Padomju revolūcija ir vērtīga ar to, ka tā atgādina, ka “koordināšu maiņa” principā ir iespējama. Lūk, vēl daži citāti no Žižeka:
3) Iemesls, kādēļ Žižekam šķiet interesanta Ļeņina pieeja: Ļeņins izšķīrās uz revolūciju apstākļos, kad nebija prognozējamas tās sekas. Žižeks tieši šajā apstāklī saskata mūsdienu “kreisās” domas neveiksmi – nespējot piedāvāt pārliecinošu alternatīvu kapitālismam, “kreisais” domātājs “izšķiras” nedarīt neko (jo lielas pārmaiņas vēl nav “nobriedušas” vai tās neatbalsta pietiekams cilvēku skaits). Žižeks piekrīt Ļeņinam un arī Lakānam, ka revolucionāras iespējas izmantošana pati par sevi maina situāciju un paver iespējas, kas nebija iedomājamas pirms tās:
“
4) Padomju režīma nerealizētās cerības ir tas, kas paver iespēju kapitālisma kritikai – piemēram, 80.to gadu atbrīvošanās kustību cerības ir saprotamas ne tik daudz no kapitālisma, cik no komunisma ideālu skatpunkta (Žižeks uzskata, ka tās bija neapzināti pārmetumi padomju varai par to, ka tā neizpildīja sapni par komunismu; jo solidaritāte, vienotība, cīņa par cilvēka cienīgu dzīvi nekad nav bijušas no kapitālisma loģikas izrietošas vērtības).
Ar šo arī šobrīd pielieku punktu īsajam atstāstam par mūsdienu politikas domātāju centieniem analizēt tēmas, par kurām apmēram pusgadsimtu runāts ir maz. Protams, ka katrs mēģinājums pieskarties tik vēsturiski sāpīgiem jautājumiem, nevar nebūt dziļi kontroversāli un neizsaukt kritikas plūdus – taču man šķiet, ka pats diskusiju iesākšanas mēģinājums jau iezīmē pozitīvas tendences. Ja ne terapeitisku iemeslu dēļ, tad kaut vai tādēļ, ka tas ienes jaunas, dzīvīgas vēsmas (un domāšanas iespējas) kopumā garlaicīgajā sociālo zinātņu akadēmiskajā domā.
Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!
Šī tīmekļa vietne izmanto analītiskās sīkdatnes (cookies), lai uzlabotu apkalpošanas kvalitāti un uzkrāt apmeklējumu statistiku. Turpinot izmantot šo vietni, jūs piekrītat to lietošanai. Lūdzam iepazīties ar mūsu privātuma politiku.