Raksts

Totalitārisms I. Putina Krievija


Datums:
01. janvāris, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Interese par politiku man radās salīdzinoši vēlu – tikai 12.klasē, redzot, kas notiek Krievijas 1999/2000.gada priekšvēlēšanu kampaņā.

Tā bija ārkārtīgi netīra (lai arī cik kritiski būtu vērtējamas Latvijas partiju priekšvēlēšanu kampaņas, tomēr tāds zemiskums, kādu atļāvās Krievijas politiķi un mediji 1999.gada parlamenta vēlēšanu laikā, Latvijā, par laimi, nav noticis) un vismaz attiecībā uz parlamenta vēlēšanām grūti prognozējama cīņa par varu, kuras ietvaros tomēr bija iespējamas patiesas debates un negaidīti pavērsieni.

Sākot ar 2000.gadu, kad pie varas nokļuva Putins, Krievijas politika kļuva stindzinoši garlaicīga. 2008.gada Kremļa saimnieki un arī opozicionāri ar retām izmaiņām (Berezovskis un daļa no Jeļcina “ģimenes”) ir tikai 2000.gada personāliju par 8 gadiem vecākas versijas. Savās vietās ir ne tikai Putins un viņa komanda (spilgtākais piemērs: nākamais prezidents Medvedevs, kas vadīja Putina kampaņu 2000.gadā), bet vadība nav mainījusies arī komunistiem, liberālā flanga atpazīstamākie personāži joprojām ir Ņemcovs un Javlinskis, bet galma āksta funkciju turpina pildīt Žirinovskis.

Neskatoties uz ārējo līdzību, starp Krieviju 1999.gada beigās un 2008.gadā ir bezdibenis. Putina režīmu politiski ir vēl grūtāk raksturot, nekā Jeļcina Krieviju. Tā vairs nav demokrātija – ne “patiesa”, ne “vadāma”. Saukt par demokrātiju režīmu, kur neizpildās pat pats minimālākais mūsdienu demokrātijas kritērijs – brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas, nozīmē degradēt demokrātijas jēdzienu, banalizējot to līdz absurdam. Taču Krieviju nevar ērti ievietot arī autoritārisma kastītē – pārāk daudz šajā režīmā ir vienlaicīgi gan pseidodemokrātisku, gan pseidototalitāru iezīmju.

Pats dalījums demokrātisks/autoritārs/totalitārs attiecībā uz Krieviju ir pārāk raupjš. Tā ir polittehnologu ar totalitārisma arsenālā esošiem instrumentiem konstruēta demokrātiskas valsts parodija, kurai ir tikai viens raison d’etre – nosargāt pastāvošo varu, dažreiz maskējot un citreiz leģitimizējot tās autoritāro raksturu.

Atslēgas vārdi ir divi: konstruēts un parodija. Kā savādāk izskaidrot, kādēļ šādas ziņas šķiet tik tipiskas Putina Krievijai un kādēļ to efekts nav TIKAI “šermuļi pār kauliem”, bet arī tāds kā komiskums:

LETA, 25. decembris (2007) Krievijas varas iestādes apstiprinājušas jaunu modernās vēstures mācību grāmatu, kas izsaukusi pretrunīgas atsauksmes, jo tajā attaisnoti PSRS līderi un slavināts pašreizējais valsts prezidents Vladimirs Putins,aģentūrai AFP otrdien pavēstīja grāmatas redaktors. Mācību grāmata “Krievijas vēsture: 1945-2007” sākotnēji izmēģinājuma kārtā tiks izmantota piecos Krievijas reģionos. Tā balstīta uz iepriekš šogad izdoto skolotāju mācību rokasgrāmatu, ko sagatavojuši Kremļa atbalstīti vēsturnieki. Rokasgrāmatā noziedzīgais Staļina režīms raksturots kā “efektīvs”, kā arī attaisnota kādreizējā naftas magnāta Mihaila Hodorkovska notiesāšana, ko Kremļa kritiķi uzskata par politiski motivētu. […] “Mēs neattaisnojama Staļina tīrīšanas, taču mēs arī nestigmatizējam viņu katrā lapaspusē,” izteicās Pāvels Daņiļins, viens no grāmatas autoriem un Kremļa atbalstītā Efektīvās politikas fonda pētnieks.

LETA, 27.decembris (2007) Jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata, kurā slavināts pašreizējais prezidents Vladimirs Putins un attaisnota Staļina diktatūra, ir atbilde ārzemēs izplatītajai pretkrieviskajai tendencei,ceturtdien laikraksta ”Kommersant” publikācijā apgalvo pretrunīgi vērtētās grāmatas redaktors Aleksandrs Fiļipovs. ”Esmu analizējis kaimiņvalstīs izdotās Krievijas vēstures grāmatas un secinājis, ka mūsu kaimiņiem ir panākumi rusofobijas mācīšanā,” norādīja Fiļipovs. ”Krievi tiek attēloti kā visa ļaunuma avots. Bija nepieciešams tam atbildēt.”

Totalitārisma arsenāla pielietošana ārpus totalitāras ideoloģijas konteksta padara komiskus pašus totalitāros līdzekļus – tiem pazūd „ticamības moments”. Es nezinu, cik lielā mērā Krievijas parodija par demokrātiju, izmantojot 20.gadsimtā diskreditētus līdzekļus (personības kults, jauniešu urrā-patriotiskās organizācijas, atziņa, ka vēstures funkcija ir kalpot valsts (?) interesēm, totalitāro režīmu simbolu reabilitēšana), ir apzināta, taču vērojot to, kas notiek Krievijā, mani ne mirkli nepamet doma, ka šeit ir kāds apzināts neīstums, mauvais foi, kas neļauj ne šos notikumus, ne arī to autoru/izpildītāju motivāciju uztvert nopietni.

Vai viņi (tie, kuri darbojas NAŠI, tie, kuri raksta vēstures grāmatas, tie, kuri startē vēlēšanās no pro-Putina sarakstiem) tic, ka tam, ko viņi dara, ir kāda dziļāka jēga? Un ja tic, tad kam? Putina Krieviju ir grūti salīdzināt ar 20.gadsimta totalitārajiem režīmiem ne tikai tādēļ, ka tas ne tuvu nav tik radikāls, bet arī tādēļ, ka tas ir ideoloģiski sekls. Padomju totalitārisma un vācu nacisma īpašā bīstamība, bet reizē arī pievilcība plašām cilvēku masām slēpās to ideoloģiskajā saturā – proti, tie apveltīja režīmu atbalstītāju dzīvi ar īpašu jēgu, kas ļāva šiem cilvēkiem PAŠIEM PRIEKŠ SEVIS izskaidrot, kādā veidā viņu un režīma redzamāko personu (var)darbības atbilst vēsturiskai loģikai (komunisma atnākšanai vai rases uzvarai). Turpretim Putina režīms ir ideoloģiski pliekans – tajā saturiski nav nekā vairāk kā Putina personība, kas personificē lielas Krievijas pilsoņu daļas cerību uz stabilu dzīvi.

Kā šādos apstākļos var strādāt „Kremļa atbalstīts” vēsturnieks? Kā viņš pats sev izskaidro sava darba misiju – piemēram, KĀ VĀRDĀ viņam ir jānodarbojas ar Staļina represiju pieklusināšanu vai represiju pret Hodorkovski attaisnošanu? Vai nav tā, ka viņam ir vēl mazākas iespējas atrast “cienījamus” attaisnojumus, nekā pat PSRS laikos? Varu iedomāties trīs puslīdz saprātīgas racionalizācijas, taču tās saturiski ir viena par otru vājākas:

  1. pragmatiskais nihilisms – „es tā daru, jo man ir jāpelna iztika un savādāk šajā sabiedrībā savādāk nav iespējams – ja nerakstīšu es, manā vietā rakstīs kāds cits”;
  2. pārņemtība ar personības kultu – „t.i. es tā rakstu, jo šādu vēstures skaidrojumu Putins (režīma simboliskā seja) ir izvēlējies par vēlamāko, es ticu Putinam pietiekami lielā mērā, lai veidotu viņam tīkamus vēstures skaidrojumus”;
  3. hameleonisks pasaules redzējums – „man šķiet, ka šobrīdējais status quo ir pietiekami labs (vai labākais no iespējamām alternatīvām – piemēram, tādēļ, ka ir salīdzinoša stabilitāte un cilvēki dzīvo relatīvā pārticībā) un vēsturnieka funkcija ir darīt to, kas nāk šim status quo par labu, aizsargāt to pret draudiem. Putina Krievijas status quo nebalstās kādā ideoloģijā, tādēļ vēsturnieks nekad nevar zināt, kas, izņemot Putina slavināšanu (un arī tad ne vienmēr), nāk par labu režīmam – sekojoši viņa funkcija ir būt par hameleonu, pielāgoties tām vēstures izpratnēm, ko dotajā mirklī režīma simboli uzskata par vēlamajām.”

Ja sabruka nacisms un padomju totalitārisms, kas tomēr ar lielāku cieņu izturējās pret savu atbalstītāju pašcieņu (sniedzot šķietami racionālus iemeslus, kādēļ ticēt režīmam un ļaujot atbalstītājiem justies kā daļai no vēsturiska procesa), tad kā izskaidrot Putina režīma stabilitāti, kurš ir uzkonstruēts „no gaisa, naftas, Putina personības un varas pār medijiem” ? Vai tiešām skaidrojums ir tāds, ka neko citu varas stabilitātei nemaz nevajag – tik ilgi, kamēr no reālas politiskas konkurences tiek izslēgtas jebkādas nopietnas alternatīvas, cilvēki paši sāks meklēt jebkādus, pat pašus neracionālākos iemeslus, lai aizstāvētu un attaisnotu esošo varu?

DiemŽĒL šis skaidrojums ir visai ticams (žēl, jo tas neko labu neliecina par cilvēka „dabu”). Bet izskatās, ka Putins un viņa komanda paši nespēj tam noticēt. Tikai tā var izskaidrot no režīma saglabāšanas loģikas pārpīlētos drošības pasākumus 2007./2008.gada vēlēšanu rezultātu menedžēšanā un tikpat pārspīlēto flirtēšanu ar totalitārisma instrumentāriju.

Paranoja ir Putina režīma vājā vieta – jo vairāk tas jutīs vajadzību aizsargāties, jo biežāk tiks piemēroti totalitārismam raksturīgi paņēmieni, kas, būdami nevietā un nelaikā, nevis režīmu stiprinās, bet graus. Demokrātijas pilnīga demontāža (izņemot dažus apzināti atstātus marginālus kanālus, piemēram, radiostaciju Echo Moskvi – kas patiesībā palīdz Kremļa polittehnologiem novirzīt opozicionāru „destruktīvo enerģiju” pa maksimāli neefektīvu ceļu) nav vienīgā nozīmīgā 2008.gada Putina Krievijas atšķirība no 2000.gada Putina Krievijas. Otra svarīgā lieta – 2000.gada Putina Krieviju nekādi nevarēja nosaukt par komisku. Putina uzvara 2000.gada vēlēšanās bija tik pārliecinoša ne tikai tādēļ, ka Kremlis jau tobrīd kontrolēja visus stratēģiski svarīgos medijos, svarīgi bija arī tas, ka polittehnologiem izdevās Putinu uzdot par Krievijas tautas cerības uz stabilitāti un kārtību iemiesojumu. Sabiedriskās domas aptaujas toreiz liecināja, ka Krievijas iedzīvotāji izjūt nostaļģiju pēc Andropova laikiem, un Putina komanda ļoti sekmīgi uz šīm jūtām spēlēja. Šobrīd situācija jau ir citāda: aizvien biežākās klaunādes a la PSRS laiki stilā, piemēram, iespēja bez maksas apmeklēt ārstu, atnākot uz vēlēšanām, masu demonstrācijas par godu Putinam, Kremļa varu paradoksālā kārtā nevis tuvina, bet attālina no šī tēla. Ilgas pēc padomju laikiem nevar izskaidrot ar nostaļģiju pēc tam laikam raksturīgiem rituāliem – tās drīzāk ir atmiņas par kādiem personiski svarīgiem notikumiem vai sociālekonomisko nodrošinātību, vai stabilitāti, kas cilvēku atmiņā ir vērtīgas PAR SPĪTI režīma represivitātei, dažādo rituālu piepiedu raksturam un iekšējam bezjēdzīgumam.

Totalitārisma instrumentārija pielietošana atsauc cilvēku selektīvajā atmiņā tieši tos padomju laika elementus, pēc kuriem nostaļģija ir vismazāk iespējama. Putina komanda dīvainā kārtā šobrīd pašrocīgi atdzīvina šīs atmiņas (par PSRS agonijas gadu simbolisko rituālu psiholoģisko groteskumu, atrautību no iespējas ticēt to jēgai), un ļauj tās asociēt ar pašreizējiem Kremļa iemītniekiem, tādā veidā vēl vairāk samazinot racionālu argumentu klāstu katram, kas uzskata putinizmu par pozitīvu parādību Krievijas politikā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!