Raksts

Toleranta attieksme pret netolerantiem uzskatiem? Nē, paldies!


Datums:
21. maijs, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Ilgi domāju, vai ir vērts, papildus dažiem nikniem tvītiem, blogā aprakstīt vakardien Tiesībsarga biroja sanāksmē notikušo, bet tad sapratu, ka vajag. Galu galā ja jau es TUR biju, TO redzēju un TAJĀ piedalījos, tad būtu nepareizi neizmantot iespēju kaut vai pamēģināt no pieredzētā kādus plašākus secinājumus.Pārskatāmībai iedalu šo tvītu divās daļās. Pirmo daļu droši var izlaist, ja jūs vairāk interesē nevis piektdienas pasākuma norise vai jaunā Tiesībsarga darba sākuma vērtējums, bet gan dziļākas pārdomas par toleranci, tumsonību, Tiesībsarga misiju u.tml.

I

Pasākums bija pieteikts kā “tikšanās par NVO iesniegtajiem priekšlikumiem.” Tiesībsarga birojs bija izstrādājis stratēģiju nākamajiem trim gadiem, un sabiedriskajām organizācijām tika dota iespēja līdz 16.maijam sūtīt savus priekšlikumus. Sabiedriskās politikas centra Providus vārdā es biju aizsūtījusi diezgan daudz priekšlikumu gan par biroja darbu (vairāk likt interenetā dokumentus un iestāžu reakcijas uz Tiesībsarga ieteikumiem, proaktivitāte, piedāvājumi sistēmiskām izmaiņām nevis tikai reaģēšana uz iesniegumiem, aktīvāka dalība diskusijās par sabiedriskajām aktualitātēm u.tml.), gan par prioritātēm labas pārvaldības un pilsonisko tiesību jomā. Zināju, ka vēl priekšlikumus bija sniegušas kādas 3-4 citas sabiedriskās organizācijas.

Uz mirkli atslēdzoties no notikumu hronoloģijas, jāsaka, ka daudz kas no tā, ko ir sācis darīt jaunais Tiesībsargs Jansons šķiet apsveicams. Pozitīvs ir pats fakts, ka notiek Tiesībsarga nākotnes, prioritāšu plānošana. Tas, ka jaunais Tiesībsargs acīmredzami ir aktīvāks par iepriekšējo. Tas, ka tomēr notiek konsultēšanās ar sabiedriskajām organizācijām ne tikai formas pēc, bet daudzi ieteikumi tiek arī ņemti vērā. Ja netiek ņemti vērā, tiek dots izskaidrojums. Tas, ka vismaz pagaidām ir gatavība Tiesībsarga birojam kaut vai pamēģināt strādāt savādāk nekā tas noticis Apsīša laikā – risināt samilzušās problēmas. Man šķiet, ka jaunais Tiesībsargs un viņa birojs ir tiešām pelnījuši uzslavu par cerīgo startu.

Bet atgriežamies pie hronoloģijas. Ierodoties uz sanāksmi, ar pārsteigumu konstatēju, ka sanākusi pilna zāle. Starp sanākušajiem maz bija cilvēktiesību aizstāvības organizāciju, toties ļoti daudz reti redzētu Latvijas pašu konservatīvāko organizāciju pārstāvju. No kuriem neviens, kā paši atzina, nebija nekādus priekšlikumus stratēģijai sūtījis. Ar Latvijas Nacionālās frontes vadītāju Aivaru Gardu pirmajā rindā. Apsēžos blakus Kasparam Zālītim, kas pārstāv Mozaīku.

Seko Tiesībsarga biroja darbinieku uzrunas par stratēģijas saturu. Vēlāk tiek atklātas debates. Un tad sākas … gan par nepieciešamību aiztāvēt tikumību (gandrīz aizrunājoties līdz abortu aizliegumam, lai sargātu “nedzimušo bērnu tiesības”), gan par homoseksualitāti kā slimību, gan par to, ka nedrīkst pieļaut iespēju reģistrēt partnerattiecības, un to visu “vainago” paša Gardas uzstāšanās, kur viņš homoseksuāli orientētos cilvēkus nosauc par izdzimteņiem.

Atskatoties uz notikušo, man šķiet, ka būtu svarīgi akcentēt trīs situācijas aspektus:

  1. Tas ir normāli un neizbēgami, ka cilvēku uzskati par dažādiem jautājumiem atšķirsies. Pat ja uzskati ir pretrunā mūsdienās pieņemtajam cilvēktiesību standartam, tos ir jāļauj paust (ar izņēmumu, ko minēšu trešajā punktā). Ja uz ombuda rīkoto diskusiju par cilvēktiesībām ir ieradušies cilvēki, kas naidīgi cilvēktiesībām kā parādībai (vai kādas cilvēku grupas cilvēktiesībām), viņi nav tādēļ vien jāizraida no sanāksmes.
  2. Vienlaicīgi ir absolūti nepieņemami no jebkuras valsts institūcijas puses, kur nu vēl ombuda, uz diskusiju ĪPAŠI aicināt cilvēktiesībām naidīgu uzskatu pārstāvjus ar mērķi radīt “opozīciju” kādām jaunām iniciatīvām. Viedokļu plurālismam mūsdienu Eiropas Savienības dalībvalstīs ir robežas. Uz diskusiju par etnisko minoritāšu tiesībām kā oponenti netiek aicināti neonacisti. Uz diskusiju par ebreju kopienas tiesībām – Holokausta noliedzēji. Uz diskusiju par homoseksuāli orientēto cilvēku tiesībām – tie, no kuriem var sagaidīt, ka viņi publiski šos cilvēkus sauks par izdzimteņiem.
    Par to, ka īpašs aicinājums varēja būt noticis, liecināja Aivara Gardas atvadu pateikšanās par uzaicinājumu, sakot, ka piekritis pēdējā mirklī, kad viņam pateikts, lai nāk, jo Mozaīka iesniegusi stratēģijai priekšlikumus. Es tiešām ceru, ka tā nav taisnība un ideja aicināt LNF nav nākusi no Tiesībsarga biroja darbiniekiem. Tiesībsargs pats pēc diskusijas īpašu aicinājumu LNF noliedza. Šobrīd sliecos tam ticēt. Galu galā tas būtu ne tikai acīmredzami zemiski, bet arī starptautisks skandāls.
  3. Naida runa ir jāpārtrauc. Pēdējos gados arī Latvijā, līdzīgi ES dalībvalstīs ar dziļākām demokrātijas tradīcijām, bija kļuvusi par vispārpieņemtu praksi naida runas apturēšana – vienalga, vai kādai grupai (ebrejiem, homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, čigāniem) tika uzbrukts televīzija vai radio tiešraidē, vai kādā diskusijā, vai no Saeimas tribīnes. Ja runātājs atļaujas kurināt naidu, tad jāmet pie malas pieklājības normas un pasākuma vadītājam/ai runātājs jāpārtrauc, aizrādot, ka šādi izteikumi nav pieļaujami. Gardas runā nācās iejaukties man kā pasākuma dalībniecei.

    Toties es pati no Tiesībsarga izpelnījos aizrādījumu, kad aicināju viņu neiet tumsonīgu uzskatu pavadā (reaģējot uz atkārtotiem klātesošo aicinājumiem pielīdzināt homoseksualitāti slimībai vai Tiesībsargam pārprofilēties par Tikumības policiju). Par šiem jautājumiem dziļāk bišku vēlāk.

II

Tik tālu par piektdienas diskusijas norisi. Kad man vairs nevārījās asinis, sapratu, ka pieredzētais bijis man pašai ne tikai traumējošs, bet arī vērtīgs. Tas deva iemeslu rūpīgāk padomāt un formulēt savu attieksmi par lietām, par kurām iepriekš nebija īpašu iemeslu domāt. Lūk, rezultāts:

Vai un kad ir/nav pieņemami kādus uzskatus uzskatīt par tumsonīgiem un tādēļ tos neņemt vērā?

Es uzskatu, ka vārds “tumsonīgs”, ja tas tiek attiecināts uz uzskatiem, ir leģitīms elements inteliģenta cilvēka leksikā. Tumsonības kritērijs: kādas nozares pašu labāko speciālistu absolūtais vairākums ir atzinis, ka attiecīgais pasaules skaidrojums ir: a) pārbaudāms; b) pēc pārbaudes izrādījies pretrunā ar mūsdienu jaunākajām atziņām. Kāds tic, ka pasaule tika radīta pirms 6000 gadiem? Tas ir tumsonīgs uzskats, ko pierāda vēstures, ģeoloģijas atziņas. Kāds tic, ka sievietes pēc dabas ir nepilnvērtīgākas par vīriešiem un tādēļ sievai jāklausa vīrs? Tumsonīgs uzskats – pierāda mūsdienu psiholoģijas un psihiatrijas atziņas. Homoseksualitāte – slimība? Kopš 20.gadsimta pēdējām desmitgadēm mūsdienu liberāldemokrātiskajās sabiedrībās tas liecina par tumsonīgu skatījumu- pierādījumi antropoloģijā, bioloģijā (salīdzinājumi ar dzīvnieku pasauli), medicīnā.

Tā ir katra privāta lieta, kam viņš vai viņa tic. Bet tumsonīgiem uzskatiem nav vietas valsts politikā – būtu absurdi tumsonīgus uzskatus uztvert kā vienlīdz svarīgus kā tādus uzskatums, kam ir attiecīgās jomas speciālistu kopienas atbalsts. Ar visu cieņu pret tumsonīgo uzskatu piekritējiem kā autonomiem indivīdiem, kam ir tiesības uz apziņas brīvību. Visi argumenti nav vienlīdz spēcīgi vai relevanti. Daži ir spēcīgāki. Un daži vispār nav relevanti, jo mūsdienu zinātne ir pierādījusi, ka tie ir aplami.

Manuprāt, tumsonīgiem uzskatiem nav vietas arī mācību grāmatās. Dabaszinātņu mācību grāmatām būtu jābalstās uz zinātnes pašām jaunākajām atziņām, neatkarīgi no tā, vai kādam šīs jaunākās atziņas šķiet vai nešķiet “netikumīgas”. Bet arī dabaszinātņu grāmatās ir iespējama un pat vēlama polemika par jaunāko atziņu interpretāciju: piemēram, es redzētu tikai pievienoto vērtību tam, ja astronomijas mācību grāmatā pēc jaunāko kosmoloģisko atklājumu apraksta būtu pievienoti dažādi viedokļi par to, ko šie atklājumi varētu liecināt attiecībā uz cilvēces vietu Visumā (gan “intelligent design” perspektīva, gan citas, cilvēcei mazāk glaimojošas perspektīvas). Bet šiem viedokļiem jābūt savietojamiem ar zinātniskajiem atklājumiem, tie nevar būt fundamentāli “no citas operas”.

Arī sociālo zinātņu mācību grāmatās nav vietas tumsonībai (izņemot vēstures grāmatās vai senu tekstu studijās). Ar to saprotot zinātnes vai cilvēces vēstures diskreditētas idejas. Piemēram, uzskats, ka cilvēki pēc dabas iedalās brīvajos un vergos. Ir lietas, par ko mūsdienu attīstītajās sabiedrības vienkārši VAIRS nedebatē. Par homoseksualitāti: mācību grāmatā, protams, drīkstētu būt polemika, piemēram, par to, vai homoseksuāliem pāriem atļaut adoptēt bērnu. Pieņemami, ja kādas reliģiskās konfesijas pārstāvis (līdzās citu viedokļu paudējiem) argumentē pret šādām tiesībām, sakot, ka tam nepiekrīt, jo šādas tiesības būtu prerunā viņam svarīgiem reliģiskiem rakstiem. Katra skolēna paša ziņā tad būtu vērtējums, cik viņam/i tas šķiet svarīgs arguments. Taču argumentācijā nedrīkst parādīties zinātnisku pētījumu diskreditēta tumsonība (izņemot ja argumentācijas ir vērsta tieši uz attiecīgo pētījumu zinātnisku atspēkošanu). Piemēram, arguments, ka homoseksuālās ģimenēs bērni tiekot sliktāk izaudzināti.

Tikumības aizstāvība: ir/nav savietojama ar cilvēktiesībām?

Diskusijā Tiesībsargs nebija tālu no tā, lai piekristu kādas ļoti konservatīvas organizācijas pārstāvja ieteikumam Tiesībsarga 3 gadu stratēģijā par cilvēktiesību jomas prioritāti ielikt tikumības aizsardzību. Lai novērstu katastrofu Tiesībsarga biroja reputācijai, iejaucos ar savām replikām.

Viena no cilvēktiesību kā parādības fundamentālām jēgām, kā reizi, arī ir tiesības būt brīvam no kāda uzspiestiem (jo par šiem jautājumiem reti būs konsenss un tie pastāvīgi mainīsies) priekšstatiem par to, ko nozīmē uzvesties “tikumīgi”. Vai sievietēm ir/nav tikumīgi nēsāt īsus svārkus, vai atļaut/neļaut šķirt laulības, vai pieļaujams/nepieļaujams sekss ne-reproduktīviem nolūkiem. Cilvēktiesības, aizsargājot indivīdu privāto dzīvi, vārda brīvību, izpausmes brīvību, neizbēgami nozīmē, ka kāds jutīsies šokēts. Tāda nu ir cilvēktiesību cena. Tā tik vēl trūka, lai Latvijas galvenais cilvēktiesību aizstāvis transformētos par Tikumības policiju, kam būtu tiesības diktēt, kāda uzvedība privātajā dzīvē ir amorāla!

Šīs “lieliskās idejas” ieteicējs argumentēja ar Satversmes 116.pantu, kur tikumība tiešām ir pieminēta. Kā viens no pamatiem, kas, izpildoties vairākiem nosacījumiem, dod pamatu cilvēktiesības IEROBEŽOT. Tikumības aizsardzība kā Tiesībsarga misija būtu tikpat absurda, kā Tiesībsarga stāvēšana sabiedrības drošības sardzē (vēl viens pamats, kad pieļaujams ierobežot cilvēktiesības) – ne šim nolūkam Tiesībsarga institūcija veidota.

Pie reizes pieminēšu, ka, manuprāt, Satversmes 116.pantā pieminētā “tikumība” vispār ir anahronisms. Jābūt patiesi kliedzošam gadījumam (piemēram, nekrofīlija, brīvprātīgs kanibalisms), lai kādu cilvēktiesību ierobežojumu varētu leģitīmi pamatot ar tikumības apsvērumiem. Ja domājam par homoseksuāli orientēto cilvēku tiesībām, tad nevaru iedomāties nevienu īpaši šai grupai tēmētu ierobežojumu, kas būtu pamatojams ar tikumības apsvērumiem tā, lai šis ierobežojums izturētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas pārbaudi.

Tiesībsargs un Garīgo lietu padome

Ceturtdien ne tikai mani sasmīdināja ziņa, ka Tiesībsargs vērsies Garīgo lietu padomē (Sastāv no Latvijas tradicionālo reliģiju pārstāvjiem) pēc padoma, kas “kas būtu darāms, lai veicinātu morālām vērtībām atbilstošu, juridiski nostiprinātu attiecību dibināšanu valstī.”

Nezinot nianses, es ceru, ka lietas nav tādas kā izskatās. Proti, ka Tiesībsargs nav izvēlējies reliģiskās organizācijas kā savu galveno padomdevēju dspriežot par Mozaīkas izstrādāto likumprojektu, ar kuru tiktu sakārtoti homoseksuāli orientēto cilvēku partnerattiecību jautājumi. Ceru, ka šī ir bijusi viena no daudzām vēstulēm un starp adresātiem ir arī augstskolu antropoloģijas, socioloģijas, cilvēktiesību un filozofijas (ētikas) katedras. Mediķu, psihologu, psihiatru asociācijas. Kas taču noteikti par šo jautājumu varētu sniegt ne tikai savos reliģiskajos rakstos balstītu un argumentētu viedokli.

Ja Garīgo lietu padome ir tikai viens no daudziem viedokļu sniedzējiem, tad vēršanās pie tās pēc padoma ir pieļaujama. Lai gan tomēr dīvaina pat šādā gadījumā. Jo parasti gan cilvēktiesību aizstāvības organizācijām/institūcijām ir raksturīgi meklēt pēc iespējas mūdienīgas morāles filozofijas atziņas. Tas taču ir veids, kā attīstās mūsdienu cilvēktiesību domāšana! Cilvēku paverdzināšana ir neētiska, neskatoties uz to, ka Bībele to pieļauj. Ka sieviete un vīrietis ir vienlīdzīgi, nevis sieviete padota vīrietim. Ka pret homoseksualitāti sabiedrībā nebūtu jāizturas kā pret nāves grēku.

Es apzinos, ka mūsdienu tradicionālās reliģijas ir savos priekšstatos progresējušas un arī starp to sekotājiem ir ļoti plašs viedokļu plurālisms. Cilvēktiesību idejas popularizēšanā lieli nopelni ir kristīgo konfesiju progresīvākajiem pārstāvjiem. Vienlaikus tas nenozīmē, ka jaunas cilvēktiesību iniciatīvas pieņemšanu vai noraidīšanu var padarīt kaut kādā mērā atkarīgu no reliģiju pārstāvju perspektīvas. Jo starp reliģisko loģiku un cilvēktiesību loģiku pastāv ne tikai paralēles (piemēram, Zelta Likums), bet arī pretrunas, – kad cilvēktiesību aiztāvjiem ir jācīnās pret no kādas reliģijas izrietošajām dogmām. Piemēram, par sievietes lomu ģimenē vai sabiedrībā (konservatīvās islama izpratnes, ultraortodoksālais jūdaisms, īpaši konservatīvie kristietības virzieni). Cilvēktiesības nozīmē arī tiesības protestēt pret baznīcas dogmām, izvēlēties citu ticību un nebūt pakļautam reliģiskiem rituāliem (piemēram, obligātas kristīgās mācības un lūgšanas skolās, laulības tikai baznīcā utt.) Mūsdienu cilvēktiesības nesakņojas kaut kādā vienotā reliģiskā morālē, tādēļ tik dīvaini šķiet lūgt padomu par to, kā padarīt “morāles vērtībām atbilstošus” cilvēktiesību tālākas attīstīšanas centienus.

Kur ir (manas) tolerances robežas?

Man šķiet, ka reiz es jau šajā blogā formulēju, kādēļ es uzskatu, ka netoleranta rīcība nav pelnījusi tolerantu attieksmi, bet tagad nespēju atrast, tādēļ pamēģināšu vēlreiz.

Man ir ļoti liberāli uzskati, vienlaikus es noteikti neesmu relatīviste. Neuzskatu, ka visiem viedokļiem vienāds “svars” un jārespektē jebkura viedokļa paudējs. It sevišķi ne tad, kad jāpieņem visai sabiedrībai svarīgi lēmumi. Manuprāt, ir divi izņēmumi no vispārējā principa, kas saka, ka būtu jāieklausās visos viedokļos:

1) Tumsonīgi viedokļi (=zinātnes diskreditēti) nav pelnījuši vielīdzīgu cieņu/iedziļināšanos utt. salīdzinājumā ar tiem viedokļiem, kas tomēr saskan ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem.

2) Ja viedoklis ir netolerants tādā mērā, ka tiek piedāvāts būtiski un acīmredzami pārkāpt kāda indivīda grupas mūsdienās garantētās cilvēktiesības (piemēram, izraidīt “civilokupantus” vai kriminalizēt homoseksuālas attiecības). Proti, cilvēks izmanto savu vārda brīvību, lai cīnītos pret citu cilvēku cilvēktiesībām. Šādi aicinājumi nav pelnījuši ne cieņu, ne iedziļināšanos – cilvēktiesības nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, lai tās atņemtu kādam citam.

Personiski es neuzskatu, ka man būtu jābūt tolerantai arī pret tādiem uzskatiem, kur nav ne tumsonības, ne piedāvājuma atņemt kādam citam cilvēktiesības, bet kas ir naidīgi/represīvi pret kādu miermīlīgu sabiedrības grupu, kas nepārkāpj citu cilvēktiesības – vienalga, ebrejiem, krieviem, gejiem vai jauniem/veciem cilvēkiem. Neuzskatu, ka ksenofobija, homofobija, sieviešu ienīšana u.tml. ir kaut kas publiskā saskarsmē tolerējams.

Tiesībsargs un sabiedrības vairākums/dažādie uzskati sabiedrībā

Piektdienas diskusijā man radās, cerams, maldīgs priekšstats, ka jaunais Tiesīsbargs sevi uzskata par tādu kā samierinātāju starp visām Latvijas sabiedrības grupām un sabiedrības vairākuma viedokļa uztaustītāju.

Nē. Ne šim mērķim ir paredzētas ombuda veida institūcijas. Ombudi, līdzīgi kā tiesas, kas lemj par cilvēktiesību jautājumiem, ir cilvēktiesību idejas flagmaņi nevis tikai akli sekotāji sabiedrības vairākuma viedoklim. Tieši cilvēktiesību aktīvisti ienes sabiedrībā jaunas idejas/izpratnes, kurām tad sabiedrība palēnām piemērojas. Piemēram, ka diskriminācija nav pieļaujama ne tikai publiskajā, bet arī privātajā sektorā vai ka arī homoseksuāli orientētiem cilvēkiem nav pamata liegt iespēju savas attiecības reģistrēt (neredzu nekādu problēmu no cilvēktiesību viedokļa arī ar laulībām un bērnu adopcijas iespējām).

Tiesībsargam būtu jābūt pirmajam, kas aizstāv cilvēktiesību paplašināšanu, kas dodas pie politiķiem, argumentējot iemeslus un rādot Eiropas karti, kur homoseksuāli orientēto cilvēku aizstāvības standarta ziņā mēs paliekam aizvien nelāgākā kompānijā. Politiķi tad būtu tie, kas uzklausītu visdažādākos viedokļus (ja vēlas, arī reliģisko organizāciju pārstāvju) un tad pieņemtu lēmumu. Tiesībsargam nav tiesneša vai mediatora loma attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem. Ombuds gandrīz vienmēr, gandrīz automātiski ir esošo cilvēktiesību un to paplašināšanas dedzīgākais advokāts.

_____________________________

Noslēdzot šo kārtējo milzumgaro ierakstu, vēlējos izteikt apbrīnu Mozaīkas un citu LGBT aizstāvības institūciju cilvēkiem. Es goda vārds nesaprotu, kā var šo visu iekšēji izturēt – kad apkārtējie pret tevi izturas kā pret kaut ko toksisku. Kad tevi, kad cīnies par citiem cilvēkiem līdzvērtīgām tiesībām, oponenti var atļauties nosaukt par izdzimteni, tavas attiecības – par slimību, tavu dzīvesveidu – par kaut ko tādu, no kā īpaši jāsargā bērni. Un, kā tas diemžēl noticis Latvijā, nav pat īsti valsts institūcijas, no kā gaidīt atbalstu.

Varbūt šī atskārsme arī bija piektdienas diskusijas lielākais ieguvums. Traumējoši, bet arī ārkārtīgi izglītojoši. Katram Latvijas iedzīvotājam novēlētu kaut uz dažām minūtēm iejusties LGBT aizstāvja lomā. Varbūt, ka tas mums visiem ļaus saprast, ka Mozaīkas aktualizētās problēmas ir reālas, ka tās patiešām ir jārisina. Un atbalstīt tad, kad šī kopiena cīnās par citiem cilvēkiem pašsaprotamām tiesībām. Iecietīga un humāna sabiedrība taču ir vajadzīga mums visiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!