Raksts

Tolerances trauslums un rezerve


Datums:
17. augusts, 2004


Autori

Brigita Zepa
Inese Šūpule
Līga Krastiņa


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Par spīti ilgajai Latvijas multietniskajai realitātei, daudzu cilvēku priekšstatos kulturāli homogēna sabiedrība joprojām tiek uzskatīta par normu un ideālu. Šāds uzskats traucē pieņemt citu tautību cilvēkus un Latvijas iedzīvotājiem dažkārt piemīt slēpts rasisms.

Līdzīgi kā personiskajās attiecībās iecietība pret otru cilvēku balstās indivīda pašpārliecinātībā un drošības izjūtā, un otrādi – tolerances trauslums sakņojas nedrošībā un apdraudētības sajūtā, arī sabiedrības līmenī bailes un apdraudētības sajūta ir kā bacilis, kas izplata naidu un neiecietību.

Pētījums “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija”, kas īstenots par ES līdzekļiem (2004., Baltijas Sociālo Zinātņu institūts) parāda, ka latviešu un cittautiešu attieksmes un tolerances pakāpi lielā mērā nosaka šo grupu konkurēšana savā starpā un apdraudētības sajūta. Latviešiem raksturīga apdraudētības sajūta, un latvieši savā valstī pagaidām nejūtas kā vairākums jeb majoritāte. Izmantojot igauņu sociologu izstrādāto koncepciju un līdzības Latvijas un Igaunijas sabiedrību attīstībā un etniskajā sastāvā, var teikt, ka latvieši jūtas kā apdraudētā majoritāte.

Savukārt krievi un krieviski runājošā Latvijas iedzīvotāju daļa nav uzskatāma par tipisku minoritāti, jo veido lielu sabiedrības daļu (37% Latvijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu valoda), bez tam krievu valoda dauzos dzīves gadījumos ir pašpietiekama, un pie noteikta dzīves modeļa bez latviešu valodas zināšanām var iztikt.

Sabiedrības divu lielāko lingvistisko grupu konkurēšana valodas hierarhijas laukā ir viens no pamatkonfliktiem latviešu un krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju starpā, jo abas grupas jūtas apdraudētas. Latvieši pārliecinoši atbalsta krievu valodas ierobežošanas politiku (77% latviešu ir pret krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu, un 76% latviešu atbalsta pāreju no 1.septembra uz 60% mācībām latviešu valodā), bet krieviski runājošā sabiedrības daļa ir tieši pretējās domās (84% cittautiešu ir par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu, un 68% neatbalsta pāreju no 1.septembra uz 60% mācībām latviešu valodā).

Tomēr kopumā Latvijas iedzīvotāji – latvieši un cittautieši etniskās attiecības valstī vērtē kā draudzīgas, piemēram, latviešu diskusijā izskanējušo viedokli „Te ir tik mierīgi un jauki, relatīvi mierīga un jauka līdzāspastāvēšana un dzīvošana” citi diskusijas dalībnieki neapstrīdēja. Pēc visu iedzīvotāju aptaujas datiem cittautieši etnikās attiecības vērtē kā draudzīgākas nekā latvieši (10 ballu skalā latviešu vidū vidējā vērtība – 7.8, cittautiešu – 8.4).

Kā izskaidrot šo it kā savstarpējo neiecietību vienā gadījumā un draudzīgumu otrā; kā tas sadzīvo kopā? Iespējams, ka skaidrojumu atradīsim kādā citā atziņā, ko sniedz pētījums.

Gan fokusa grupu diskusijas, gan kvantitatīvās aptaujas rezultāti liecina, ka sabiedrībā ir plaši izplatītas negatīvas attieksmes pret tādām etniskajām un reliģiskajām grupām kā kaukāzieši, ķīnieši, afrikāņi, kurdi, čigāni, ebreji un musulmaņi. Pētījums parāda, ka gan latviešiem, gan cittautiešiem negatīvas attieksmes ir pret vienām un tām pašām etniskajām un reliģiskajām grupām.

Neinformētība un negatīvi stereotipi par citu zemju iedzīvotājiem un kultūrām veicina priekšstatu par pārspīlēti lielām atšķirībām starp dažādu zemju cilvēkiem un viņu ieražām. Tas savukārt rada nepatiku un bailes, kas parasti nav pamatotas, jo Latvijā dzīvojošo ārzemnieku uzvedība un praktizētās ieražas lielākoties atbilst šeit pieņemtajām uzvedības normām. Tāpēc liela nozīme ir saskarsmes pieredzei ar dažādu tautību cilvēkiem – kontaktējoties zūd bailes no nepazīstamā, tiek pamanīts kopīgais, un attiecības vairāk nosaka nevis izcelsme, bet gan individuālas personības iezīmes un kopīgas intereses. Līdz ar to saskarsmes situācija vairs netiek uztverta kā divu etnisku grupu pārstāvju, bet gan divu indivīdu sastapšanās, kas parasti ir pozitīvāka nekā grupu līmenī.

Attiecībā pret tautībām, kas Latvijā dzīvo ilgāku laiku, biežāk ir labvēlīgāka attieksme, jo ar šo tautību pārstāvjiem ir lielāka saskarsmes pieredze un tiek uzskatīts, ka šo tautību pārstāvji ir ”pielāgojušies” šejienes dzīvesveidam un izturēšanās normām, un tāpēc vairs nešķiet tik biedējoši.

Saskarsmes pieredze ar Latvijā ilgstoši dzīvojošo etnisko grupu piederīgajiem izveidojusi savdabīgu tolerances rezervi, kas kalpo kā neredzams līdzāspastāvēšanas garants sabiedrībā. Taču, ja etniskās attiecības aplūkojam grupu līmenī, ieraugām, kā tās tiek konstruētas caur vēsturisku un politisku nosacījumu prizmu. Etnopolitikas veidošanas pieredze Latvijā tikai nedaudz pārsniedz desmit gadu pieredzi, kaut arī tā balstīta stabilās nacionālās vērtībās, tās izpildījums nereti patiešām atbilst pubertātes vecuma uzvedības stilam. Tas, iespējams, izskaidro to, ka multietniskajās attiecībās vairāk pieredzējusī sabiedrība etniskajā saskarsmē ir pacietīgāka un iecietīgāka. Taču pret etniskajām vai reliģiskajām grupām, ar kuru piederīgajiem saskarsmes pieredze ir mazāka, Latvijas iedzīvotāju attieksme ir neziņas un nedrošības diktēta.

Tiesa, aizspriedumi un neiecietība Latvijas sabiedrībā atrodami arī citās izpausmēs: pētījums parāda, ka trešā daļa aptaujāto, gan latvieši, gan cittautieši, nevēlētos kaimiņos homoseksuālistus un cilvēkus, kas slimo ar AIDS. Ja salīdzinām to ar citām Eiropas valstīm (Loek, 2001) izrādās, ka vienīgi Skandināvijas valstu iedzīvotāji atšķiras ar augstāku toleranci pret minētajām grupām. Pārējās Eiropas valstīs neiecietība un aizspriedumi kopumā nav mazāk izplatīti kā Latvijā.

Par Latvijas iedzīvotājiem var teikt, ka to attieksmēm un uzvedībai dažkārt piemīt slēpts rasisms – nevis kā izteikti negatīva izturēšanās, bet kā pozitīvas, labvēlīgas attieksmes trūkums, piemēram, neviennozīmīgā situācijā netiks sniegta palīdzība, vai arī kā pašsaprotama tiek pieņemta jebkura negatīva informācija par kādu etnisku grupu. Tāpat liela nozīme ir, t.s., “jaunajam rasismam” (Barker, 1981), kura pamatā ir uzskats, ka atsevišķu tautu kultūra un dzīvesveids ir pārāk atšķirīgi, un tāpēc nav savienojami vienā sabiedrībā. Par spīti Latvijas multietniskajai realitātei daudzu gadu garumā, daudzu cilvēku priekšstatos vēl joprojām kulturāli homogēna sabiedrība tiek uzskatīta par normu un ideālu, uz ko tiekties. Šāds uzskats lielā mērā traucē pieņemt citu tautību cilvēkus, it īpaši, ja viņi ir vizuāli atšķirīgi un vēlas dzīvot Latvijā.

Pētījuma rezultāti ir pamats, lai tālāk izstrādātu rekomendācijas un ieteikumus, kā veicināt iecietības un tolerances izplatību Latvijā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, projekta turpinājumā ir iecerēti vairāki semināri un diskusijas gan ar skolu jauniešiem, gan skolotājiem, gan ierēdņiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!