Raksts

To vajag just


Datums:
28. jūlijs, 2009


Autori

Gatis Ozoliņš


Foto: Irinoko

Mākslinieki, domājot glābt kultūru un vērtības, iesaistās politikā un zaudē juteklisko saiti ar tautu.

Padomju laikā mākslai tika uzspiesta komunistiskā ideoloģija. Māksliniekiem bija ierobežota tēmu izvēle, mākslai bija „jāatspoguļo reālā dzīve” pie kam ar noteiktu, komunistiskas nākotnes redzējumu. Šo ideoloģijas melīgumu mēs visi jau bijām skaidri „atkoduši” un pacietām kā zobu sāpes. Bet rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki saprata tautas sāpi un zemtekstos vai „starp rindām” ļāva mums to izlasīt. Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un Jāņa Petera dzeja iznāca lielā tirāžā, bija nopērkama un plašai sabiedrībai pieejama. Teātra izrādes bija kupli apmeklētas, autobusi no tāliem un tuviem ciemiem rindās stāvēja pie koncertzālēm, teātru ēkām.

Māksla bija piejama. Par to runāja, sprieda, par valdību stāstīja anekdotes. No mutes mutē, no auss ausī, no acu skata acu skatā. Šādi mākslas (lasi — cilvēciskās) vērtības dzīvoja to estētiski, ar sajūtām tveramajā formā. Tauta izdzīvoja. Mēs uzvarējām svešo varu ar savām vērtībām, ar savu brīvības domu, ar savu dzīvo, estētisko ideālu. Šodien mēs zaudējam. Zaudējam paši sev, savai atgūtajai brīvībai, paši savai valstij. Paradoksāli, vai ne?

Māksla caur jutekļiem

Kāds krievu mākslas kritiķis teica tā: Māksla ir dzīva tur, kur tauta jūtas kā mājās un ir pirmā darbības persona. Modests Musorgskis operā Boriss Godunovs darbojošos personu sarakstā kā pirmo bija ierakstījis — Tauta. Tauta dzīvo, domā, apzinās sevi un darbojas caur savu estētisko ideālu, tas ir — jutekliski. Jutekliski viņa tver savu dzimto dabu, vidi, kurā dzīvo un kuru pati veido, un arī pati sevi. Pūlis, jūs teiksit. Jā, savā reizē arī pūlis. Savā zemākajā formā — pūlis, kas lauž bruģi un sit logus. Bet organizētā formā — gājienos, svētkos, bērēs un kāzās, izrādēs un dziesmās — tauta vienojas savās tradīcijās, dzīves ideālos un vērtībās. Vienojas jutekliski.

Vai un kā šodien Latvijā funkcionē māksla? Cik lasa (un raksta) dzeju? Cik stāsta anekdotes? Cik liela sabiedrības daļa apmeklē teātra izrādes? Cik koru kolektīvi ir koncertējuši Latvijas pilsētās un laukos? Vispirms jau — vai tauta Latvijā jūtas kā mājās, pie savas dabas, pie sava dabā balstītā darba, pie savas sabiedriskās, jutekliski tveramās, šodien teiksim — informatīvās — vides? Māksla ir komercializējusies, izgājusi starptautiskajā apritē, globalizējusies. Mēs lepojamies ar to, bet paši dzīvojam estētiskajā badā.

Politika ir iespraukusies, ieķīlājusies starp valsti un tautu. Politoloģes Vitas Matīsas sludinātās vērtības — līdzdalība un atbildība — ir politiskas vērtības. Rietumu demokrātijas ideāls — indivīda brīvība — ir izspiedis sabiedrību vienojošo estētisko ideālu. Esam ieguvuši politiskās brīvības — vārda, pulcēšanās, ticības, apziņas un seksuālās orientācijas brīvības, kas ir individuālas pēc savas dabas. Bet esam zaudējuši aktivitātes un formas, tradīcijas un vērtības, kas indivīdus vieno sabiedriskajā veselumā. Indivīds ir dabas dots, organisks veselums, bet kā tāds viņš dabā izdzīvot nevar. Viņš dzīvo un ražo sabiedriskā veidā. Valsts un sabiedrība kā veselums funkcionē un attīstās tikai kā divkāršs cikls, divkārša vērtību aprite — individuālā un sabiedriskā apziņa, materiālās un garīgās vērtības. Māksla ir sabiedriskās apziņas jutekliski vienojošā forma. Ja indivīds nav saistīts ar sabiedrību, viņš savus jutekļus apmierina un realizē tikai individuāli — ēdot, dzerot, patērējot materiālos labumus, baudot ātruma prieku automašīnā un seksuāli.

Mākslinieki — sabiedrības radošais potenciāls — iesaistoties politikā (it kā tas būtu veids kā glābt kultūru un vērtības), zaudē juteklisko saiti ar tautu, zaudē savu misiju. Kāds no mūsu režisoriem reiz trāpīgi teica, ka teātris — tā ir dzīves problēmu risināšanas augstākā instance. Tādam būtu jābūt arī radošajam procesam ne tikai radošajās nozarēs ieslēgtam, bet uz sabiedrību vērstam un sabiedrību iesaistīt spējīgam. Radošajam procesam nav jānolaižas līdz politikai. Politikai ir jāpaceļas un jātiecas uz radošu līmeni.

Politiskā domāšana un politika kā apziņas un rīcības valstiska, varu realizējoša forma ir cilvēkus emocionāli saistošais pastarpinājums. Un politikai tas ir jāapzinās, nevis jājūtas kā pirmajai darbības personai valstī.

Runas, runas, runas

Par tautu, valsti un politiku domājot, neizbēgami prātā nāk Radošo savienību plēnums. Ne tikai 1988.gada notikums, kas aizsāka mūsu brīvības ceļu un nu tāpat kā barikādes, Tautas fronte un Baltijas ceļš ir kļuvis par kultūras zīmi Latvijā, bet arī šogad jūnijā notikušais. Vai šis notikums ir kā simbols, ka tradīcija tiks turpināta? Vai arī tiks noplicināta kā daudzas citas.

Plēnuma „nagla” bija Vitas Matīsas runa. Viņa salīdzināja tā laika situāciju sabiedrībā ar šodienu. Toreiz „frontes līnija” starp tautu un svešo varu bija skaidra un nepārprotama. Šodien tā ir grūti saskatāma, jo pārvietojusies mūsos pašos, mūsu apziņā, mūsu izpratnē par valstī notiekošo. Vitas Matīsas runa aizskāra nozīmīgu latviskās mentalitātes stīgu un izpelnījās vislielāko sabiedrības atzinību un daudzveidīgas un pretrunīgas atsauksmes internetā. Taču pašai galvenajai atšķirībai starp tā laika situāciju mākslā kā sabiedrības dvēseles izpausmi un šodienu plēnumā neviens tā arī nepieskārās.

Lai gan vairākkārt tika pieminēta izglītības noteicošā loma sabiedrības un valsts dzīvē, neviens no izglītības cilvēkiem uz plēnumu aicināts nebija. Vai gan izglītība tūlīt pēc ģimenes nav radošā un estētiskā procesa veidojošais pirmpamats sabiedrībā un valstī? Un tieši estētiskās vērtības ir tās, ar ko Latvija var iziet un jau šodien iet pasaules apritē. Māksla ir globalizējošāka un pasauli vienojošāka par tirgus un ekonomiskajām saitēm.

Eiropas Savienībā 2009. gads ir pasludināts par radošuma un inovāciju gadu. Eiropas Komisija savā preambulā un ieteikumos šī gada pasākumu organizācijai cita starpā pirmo reizi izglītības kontekstā ir minējusi arī estētisko aspektu. Tā iesaka pirmskolas izglītībā, bērnudārza vecumā pievērst uzmanību tieši estētikai. Bet šķiet, ka Latvijas izglītības sistēma to kārtējo reizi nav sadzirdējusi.

Jau zināma atziņa, ka katrs kultūrā ieguldītais lats dod 1,49 latu atdevi ekonomikā. Taču tas nenotiek automātiski pēc mūsu pašreizējiem ekonomikas un politikas likumiem, bet gan pēc garīgo vērtību aprites emocionāli estētiskajiem likumiem, kas mūsu sabiedrībā šobrīd ir izsvītroti no vērtību skalas un arī no pašas sabiedriskās saskarsmes prakses. Tomēr šīs vērtības vēl nav pilnībā zudušas. Lai tās atdzīvinātu, nepietiks pat ar 10 vai 20 rakstiem medijos. Mediji var būt tikai palīglīdzeklis šajā darbā. Pamatā ir nepieciešama dzīva, cilvēciska saskarsme starp radošo un uztverošo sabiedrības daļu kā mākslā, tā arī skolotāju izglītībā.


Globalizācija un Dziesmu svētki

Ne vienprātīga, ne nedalāma

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!