Vakar 24. janvārī no amata atkāpās Lielbritānijas Darba un pensiju lietu un Velsas lietu ministrs Pīters Heins (Hain) tādēļ, ka, startējot Leiboristu partijas iekšējās vēlēšanās uz partijas priekšsēdētāja vietnieka amatu, viņš nesniedza pilnīgu un visaptverošu informāciju neatkarīgajai Vēlēšanu komisijai par ziedojumiem viņa kampaņai. Heins atzina, ka sākotnēji viņš deklarējis 77 tūkstošus sterliņu mārciņu, tomēr viņš esot „aizmirsis” deklarēt 5 tūkstošus, par kuriem viņš paziņoja tikai novembrī, ilgi pēc tam, kad vēlēšanas bija pagājušas. Vēl vairāk – nesen izrādījās, ka viņam bija jādeklarē ziedojumi vēl par papildus 103 tūkstošiem sterliņu mārciņu.
Saskaņā ar 2000. gadā pieņemto likumu par politiskajām partijām, vēlēšanām un referendumiem par ziedojumiem jāpaziņo Vēlēšanu komisijai 60 dienu laikā kopš ziedojuma fakta. Tādēļ Heins, šķiet, ir pārkāpis likumu, nepaziņojot par ziedojumiem Vēlēšanu komisijai laicīgi. Rezultātā viņa ziedojumu afēra ir kļuvusi par policijas izmeklēšanas lietu.
Šis ir klasisks politiskās ētikas gadījums, kuru varētu iztirzāt un mācīt ne tikai politoloģijas un jurisprudences studentiem, bet arī turpmākajiem Latvijas politiķiem:
Runa ir par politiķi, kura vaina izmeklējamajā noziegumā nav pierādīta. Tomēr pastāv smagas aizdomas, ka viņš ir pārkāpis likumu. (Pie tam Latvijai tik „tuvā” jautājumā – par vēlēšanu ziedojumiem un finansēm.) Tādēļ viņš pats aizgāja no amata, negaidot brīdi, kad policija pret viņu ierosinās lietu vai kad tiesa viņu atzīs par vainīgu. (Atcerēsimies, ka Latvijā dažiem politiķiem nepietika kauna aiziet no amata šādos un līdzīgos gadījumos.) Ak Dievs, un, protams, ka Heins cenšas attaisnoties, sakot, ka viņa kampaņa bija slikti organizēta, ka viņa kampaņas darbinieki esot bijuši nolaidīgi, ka viņam esot bijis tik daudz darba… bet viņš aizgāja no amata, jo viņš gribot pierādīt, ka neesot vainīgs, kas oriģinālā izklausās daudz cēlāk („clear my name”). Un, šķiet, ka jebkuram britam ir skaidrs, ka tas būtu dīvaini, ja Heins to darītu vēl joprojām atrodoties amatā.
Šāda rīcība norāda, ka viņš uzņēmās atbildību ne tikai par savu rīcību, bet arī par savu un partijas godu. Gan Leiboristu, gan Konservatīvās partijas līderi šo rīcību uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Britu mediji nosoda Heinu un viņa „aizmāršību”.
P.S. Daži komentētāji gan šeit, gan arī citos emuāros ir mēģinājuši insinuēt, ka tikai liberāļi (nereti vienā maisā bāžot laikrakstu Diena un organizācijām Providus un Delna) gribot uztiept pārējiem dažādas korupcijas, vēlēšanu kampaņu un ziedojumu regulācijas. Šiem komentētājiem nav tiesa – (1) politiskā ētika un atkāpšanās gadījumos, kad politiķa gods ir nonācis zem lupas, Lielbritānijā nav liberāļu „iegriba”, bet pastāvīgi kopta tradīcija jau izsenis; (2) politisko kampaņu regulējošs likums, kā šeit ir minēts, tika pieņemts Leiboristu partijas laikā 2000. gadā, turklāt darbā pie likuma tika ņemti vērā Konservatīvās valdības laikā sasauktās Publiskās dzīves standartu komisijas ieteikumi. Nevienai no šīm partijām ar liberāļiem (vai laikrakstu Diena un organizācijām Providus un Delna) nav nekāda sakara.