Foto: Alec Couros

Timošenko vadībā, protams, Ukraina būs nedaudz prorietumnieciskāka nekā Janukoviča uzvaras gadījumā. Tomēr atšķirības nebūs nemaz tik lielas. Kā Timošenko, tā Janukovičs būs atkarīgi no savu finansiālo atbalstītāju interesēm.

Cīņa par Ukrainas prezidenta posteni vēl nav galā. Par to vēlēšanu otrajā kārtā 7. februārī sacentīsies Ukrainas premjerministre Jūlija Timošenko un opozīcijā esošās Reģionu partijas līderis Viktors Janukovičs. Gan Rietumus, gan Krieviju, gan, protams, pašu Ukrainu interesē, kāda būs viena vai otra uzvarētāja praktiskā politika pēc ievēlēšanas. 2004. gada revolūciju simbolizējošo oranžo krāsu parasti saistīja ar pagriezienu demokrātijas, likuma varas un caurspīdīgākas politikas virzienā. Savukārt gaišzilā vienkāršoti nozīmēja promaskavisku politiku, ciešākas saites ar Krieviju un krievu valodas statusa palielināšanu. Šodien, atskatoties uz notikušo, jāsecina, ka abas minētās krāsas ir pabālējušas. „Oranžie” praksē neizrādījās nemaz tik oranži, bet „gaišzilie” drīzāk nebūs nemaz tik promaskaviski.

Juščenko aiziet

Kādreizējais „oranžās revolūcijas” ideālu paudējs Viktors Juščenko vēlēšanās palika kā piektais visvairāk balsu ieguvušais kandidāts. Daudzi kādreizējie Juščenko atbalstītāji pauž vilšanos viņa (ne)īstenotajā politikā. Lai gan doto prezidenta vēlēšanu norise norāda uz nozīmīgiem sasniegumiem brīvu un taisnīgu vēlēšanu procedūras izveidē un realizēšanā, tomēr sliktā situācija ekonomikā un valsts pārvaldes neefektīvā funkcionēšana vairs neļauj Juščenko noslēpties aiz lozungiem. Juščenko virzienā izteiktie pārmetumi ir saistīti ar vairākām valstij tik svarīgām sfērām. Viens no solījumiem, ko Juščenko nespēja izpildīt, ir korupcijas izskaušana, tajā skaitā – tieslietu sistēmā.

Juščenko iecelto Ļvovas Administratīvās tiesas galvu Igoru Zvariču 2008. gadā arestēja saistībā ar apsūdzību kukuļdošanā. Aizturēšanas laikā Zvariča kabinetā un dzīvoklī tika atrastas lielas naudas summas. Korupcijas ēna krīt arī uz vairākiem citiem V.Juščenko līdzgaitniekiem. Pēc premjerministres Jūlijas Timošenko atcelšanas no amata 2006. gadā par Ukrainas premjeru kļuva Jurijs Jehanurovs. Toreiz notika vienošanās starp V.Juščenko un Reģionu partijas līderi V.Janukoviču, ka otrais neliks šķēršļus Jehanurova kļūšanai par premjeru. Kā pateicību Janukovičs saņēma iespēju „ielikt” ģenerālprokurora amatā savu cilvēku – Aleksandru Medvedjko. Minētā „darījuma” rezultātā ģenerālprokurora posteni ieņēma cilvēks, kam korupcijas apkarošana nebija prioritāte. Turklāt korupcija drīzāk ir palielinājusies, paplašinoties biznesa sfērām, kur valstij ir kāda teikšana.

Cits pārmetums Viktoram Juščenko no „oranžo” puses ir saistīts ar enerģētiskās neatkarības nenodrošināšanu. Arī šajā sfērā pakāpeniska, mērķtiecīga politika izpalika. „Daudz runu, maz reālas darbības” – šādi var summēt pārmetumus saistībā ar pasludinātajiem mērķiem iestāties NATO un Eiropas Savienībā (ES). Varētu vēl turpināt ar 2004. gada vēlēšanu falsifikatoru nenotiesāšanu, partijas Mūsu Ukraina novājināšanu, Konstitucionālās tiesas, valsts banku un specdienestu saistību ar partijām. Tomēr apskatīt visas problēmas nav šī raksta mērķis. Jau minētās negācijas norāda uz „oranžās revolūcijas” mērķu neīstenošanu. Cerības, kas tika liktas uz straujām pārmaiņām, piepildījās tikai mazliet. Demokratizācijas viļņiem seko atplūdi, tomēr Ukrainas situācijā demokratizācija netika veikta tā, lai tās augļi izpaustos sabiedrības dzīves līmeni ietekmējošajās sfērās. Valsts pārvaldes reformu neturpināšana ievedīs Ukrainu stagnācijā un pie vēl lielākas sabiedrības noslāņošanās. Vai situācija uzlabosies, nākot pie varas jaunam prezidentam?

Jaunie vecie

Daļa ekspertu zināmas cerības saistīja ar jaunu seju parādīšanos Ukrainas politikā. Viens no šādiem „daudzsološajiem” bija 35 gadus vecais prezidenta amata kandidāts Arsēnijs Jaceņuks, kura militārajās krāsās veidotā priekšvēlēšanu kampaņa neļāva tikt augstāk par ceturto vietu. Viena jauna (ne gadu ziņā) seja tomēr ir kļuvusi atpazīstama visā Ukrainā – Sergejs Tigibko ieguva trešo lielāko balstu skaitu. 49. gadus vecais miljardieris 2009. gadā kļuva par partijas Stiprā Ukraina vadītāju. Līdz 2004. gada oranžajai revolūcijai viņš vadīja V.Janukoviča priekšvēlēšanu štābu. Tad uz dažiem gadiem pazuda no politikas, lai ar labi apmaksātu un salīdzinoši veiksmīgu priekšvēlēšanu kampaņu parādītos 2009. gadā kā pretendents uz prezidenta amatu. Tigibko ir paudis gatavību kļūt par premjeru. Tas teorētiski ir iespējams, ja par prezidentu kļūs Janukovičs. Lai arī Jaceņuks un Tigibko nepazūd no Ukrainas politikas, galveno toni nosaka jau pieredzējušie – Janukovičs un Timošenko.

Satraukumu var radīt priekšvēlēšanu kampaņas kopējie tēriņi, kuri tiek lēsti ap 800 miljoniem ASV dolāru. Ņemot vērā Ukrainas specifisko situāciju, varai nāksies „atmaksāt” iztērēto ar pretimnākšanu noteiktām biznesa interesēm. Minētā „specifiskā situācija” ir politiskās varas cieša saaugšana ar biznesa interesēm. Ukrainas varas elite vēlas kontrolēt pārlieku lielu ekonomikas daļu. Liela daļa parlamenta deputātu ir miljonāri. Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts, tomēr, ņemot vērā kopējo salīdzinoši zemo iedzīvotāju dzīves līmeni, minētais ir slikts indikators. Tas netieši liecina par politisko korupciju un politisko karjeru kā iedzīvošanās līdzekli.

Ukrainas politikas atkarība no ietekmīgajiem uzņēmējiem kavē tirgus liberalizāciju, reformu īstenošanu un integrāciju ES. Ukrainas oligarhi joprojām saglabā lielu ietekmi uz varu Kijevā. Ukrainas top 10 bagātākajiem biznesmeņiem, kas pārsvarā saistīti ar tērauda un ķīmisko rūpniecību, pieder liela daļa vadošo mediju. Šie paši uzņēmēji finansē arī kandidātu priekšvēlēšanu kampaņas.

Lielāka tirgus atvērtība būtu izdevīga valsts vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet ne vienmēr – lielā biznesa pārstāvjiem. Rezultātā oligarhu ietekme var bremzēt Ukrainas integrēšanos ar Rietumiem. Nesenajā video intervijā, uz Financial Times žurnālista jautājumu par Janukoviča atkarību no biznesa aprindām, viņš atbildēja, ka „esot radis strādāt ar visiem cilvēkiem, kuri ietekmē Ukrainas ekonomiku, ieskaitot lielā biznesa pārstāvjus.”[1] Lielākā ietekme uz Janukoviča lēmumiem tomēr pieder Renatam Ahmetovam. Bagātākais Ukrainas miljardieris Ahmetovs nodarbojas ar metāla pārstrādi un eksportu. Līdzīgi kā V.Putins, Jaunukovičs stimulē konkurenci starp viņu atbalstošajiem oligarhiem. Janukoviču atbalstošajiem uzņēmējiem ir dažādas ekonomiskās intereses. Kāds būs šo interešu kopprodukts, vēl ir jautājums. Katrā ziņā vairāki oligarhi darbojas energoresursu ieguves un tranzīta biznesā, un attiecībās ar Krieviju dotajā biznesa sfērā vispirms meklēs savas intereses.

Lai gan mazākā mērā nekā V.Janukovičam, tomēr zināma atkarība no šīs pasaules bagātajiem ir arī Jūlijai Timošenko. Agrākais V.Juščenko atbalstītājs konditorejas magnāts Petro Porošenko ir migrējis pie Timošenko. Līdzīgi pārceļojuši arī divi citi kādreizējie Juščenko atbalstītāji – Sergejs Taruta un Vitālijs Gaiduks, tērauda biznesa pārstāvji.

Katrā ziņā Ukrainas tirgus atvērtības ziņā gan Janukovičs, gan Timošenko ir kritiski, jo abiem būs jānodarbojas ar zināmu protekcionismu ekonomikā.

Starp Rietumiem un Austrumiem

Daudzi Krievijas politiķi un žurnālisti neslēpj savu gandarījumu par Juščenko zaudējumu prezidenta vēlēšanās. Iepriekšējā vakarā pirms vēlēšanām aptaujātie Krievijas eksperti un politiķi TV kanāla RTR-Planēta radījumā bija ļoti uzmanīgi izteikumos par prezidenta kandidātiem. Tomēr par Ukrainu kā valsti izteikumi bija „tēvišķi” pamācoši. Minētā TV kanāla 16. janvāra raidījumā Nacionālā interese Kremlim pietuvinātais politologs Gļebs Pavlovskis teica, ka Krievijai esot jāpalīdz Ukrainu atjaunot. Ukrainas atjaunošanai esot jākļūst par Krievijas modernizācijas sastāvdaļu jeb apakšvirzienu. Cits ar pašreizējo Krievijas varu draugos esošs politologs Vjačeslavs Ņikonovs atgādināja daudz skandināto tēmu par Ukrainu kā ar Krieviju kopīgas civilizācijas centru. Civilizāciju sadursmes idejas Krievijas politiķu retorikā bija sevišķi populāras uzreiz pēc „krāsainajām” revolūcijām NVS valstīs.

Paternālistiska attieksme pret Ukrainu tika pausta visa priekšvēlēšanu gada garumā. Krievijas valsts kontrolētajos TV kanālos bieži vien izskanēja nicīgas piezīmes par Ukrainas valstiskumu un vēlmi integrēties Rietumu struktūrās. Tiek atgādināts par Kijevas Krievzemes pastāvēšanu un ukraiņiem kā malorosiem – krievu veļikorosu brāļiem. Krievija šādu retoriku izmanto, lai pašmāju auditorijas acīs leģitimizētu savu ārpolitiku attiecībā pret Ukrainu.

Zīmīgi, ka signālus par Ukrainas un Krievijas nedalāmību plašai auditorijai ar mediju starpniecību sūtīja arī Krievijas premjers Vladimirs Putins. Sarunā ar pareizticīgo klostera arhimandrītu Tihonu (saruna norisinājās 2009. gada vasarā žurnālistu klātbūtnē pie ģenerāļa Deņikina kapa,) V.Putins slavēja Deņikinu, atgādinot, ka ģenerālis vienmēr esot bijis pret Ukrainas atdalīšanu no Krievijas. Putins atgādināja, ka Deņikins esot Ukrainu saucis par mazo Krieviju.[2] Līdzīgas idejas, par ukraiņiem kā etniski un garīgi neatšķiramiem no krieviem Ukrainā, sevišķi Krimas pussalā, pēdējos gados aktīvi izplata Krievijas tautiešu organizācijas.[3]

V.Putins ir devis mājienus, ka varēs sadarboties ar abiem kandidātiem. Timošenko vadībā, protams, Ukraina būs nedaudz prorietumnieciskāka nekā Janukoviča uzvaras gadījumā. Tomēr atšķirības nebūs nemaz tik lielas. Kā Timošenko, tā Janukovičs būs atkarīgi no savu finansiālo atbalstītāju interesēm. Tas ietekmēs attiecības gan ar Rietumiem, gan Krieviju. Jau iepriekš idejiskā pretstāvēšana starp „oranžajiem” un „gaišzilajiem” zināmā mērā bija fasāde biznesa interešu sadursmei valsts iekšienē un ārpusē.

Liberālās demokrātijas pilnvērtīgas īstenošanas problēmas Ukrainā Krievijai dod iespēju uzturēt mītu valsts iekšienē par Rietumu demokrātijas nepiemērotību austrumslāviem un pareizticīgajiem.

Krievijai maz interesē demokrātijas attīstība Ukrainā. Drīzāk jau liberālās demokrātijas pilnvērtīgas īstenošanas problēmas Ukrainā Krievijai dod iespēju uzturēt mītu valsts iekšienē par Rietumu demokrātijas nepiemērotību austrumslāviem un pareizticīgajiem. Taču Krieviju tiešām interesē, lai Ukraina neiestātos NATO, neceltu tarifus gāzes tranzītam, būtu daudzmaz lojāla Maskavai un ļautu Krievijas biznesam pelnīt. Šiem mērķiem Krievijai var būt piemēroti abi vēlēšanu kandidāti.

Jūlija Timošenko ir solījusi Ukrainas uzņemšanu ES piecu gadu laikā. Arī Janukovičs ir piekritis virzīt savu valsti uz ES. Tomēr Ukrainas uzņemšana Eiropas Savienībā nav tuvāko gadu dienaskārtībā, arī rīcībpolitika – Austrumu partnerība (Eastern Partnership) – nespēs būtiski ietekmēt iekšpolitikas attīstību Ukrainā. ASV ar Baraku Obamu priekšgalā kādu laiku sevišķu uzmanību Austrumeiropai nepievērsīs, tādējādi Rietumiem nav ne īpašas vēlmes, ne instrumentu demokratizācijas veicināšanai Ukrainā. Ukraina paliks uz laiku pelēkajā zonā stagnējošā stāvoklī. Krieviju tāda situācija var apmierināt. Vai tā apmierinās tos Ukrainas iedzīvotājus, kuri joprojām domā „oranži”, rādīs laiks.

_______________________________

[1] Ukraine’s poll leadre defends business links. Financial Times. January 18, 2010. http://www.ft.com/indepth/ukraine-elections (ft.com mājaslapa; aplūkota 18.01.2010.).

[2] Путин возложил цветы к могилам “государственников” – Деникина, Ильина, Солженицына. http://www.newsru.com/russia/24may2009/spo.html (Newsru.com mājaslapa; aplūkota 17.01.2010.).

[3] The „Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States. Riga: Centre for East European Policy Studies, 2009, p.255.