Raksts

Tīmekļa ekonomika


Datums:
04. augusts, 2009


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Stuart Pilbrow

Cilvēki var labprāt maksāt arī par saturu. Bet par tādu saturu, kas būs unikāls un nebūs iespējams nekādā citā veidā. Neviens nemaksās par ziņām, kas tikai niansēs atšķiras no tām, ko var dabūt bez maksas.

„Galvenā un lielākā kļūda no mediju puses interneta attīstības pirmsākumos bija tā, ka mediji neprasīja telekomunikāciju uzņēmumus dalīties ar ieņēmumiem no interneta,” intervijā portālam Nozare.lv pagājušajā mēnesī paziņoja jaunais Dienas vadītājs Aleksandrs Tralmaks. [ 1 ] Galvenā kļūda gan bija pavisam cita — tas, ka interneta mediji netika laikus attīstīti, un pašlaik, kad krītas laikrakstu tirāžas, mediju uzņēmumi nav izveidojuši sev tādas pozīcijas internetā, kas ļautu saglabāt auditoriju un ienākumus. Kļūda bija nevis tā, ka interneta mediji netika subsidēti no līdzekļiem, kas tiem nepienākas, bet gan tā, ka tie vienkārši tika atstāti novārtā.

Sakaru nodrošinātāji neuztur medijus

„Vidēji Latvijā cilvēki par internetu maksā 10-20 latus mēnesī un mēneša laikā lieto ne vairāk kā 10 interneta mājas lapas. Bet no kaut kā ir jāuztur arī šīs 10 mājas lapas, nevis tikai interneta piegādātājs. Daļai ienākumu plūsmas, ko gūst telekomunikāciju uzņēmumi, būtu jānonāk šo populārāko interneta portālu uzturēšanai,” sacīja A. Tralmaks. Viņš pieminēja iPhone modeli, kas paredz ienākumus dalīšanu starp iekārtu un satura piegādātājiem. Šādu modeli gan izmanto ne tikai iPhone. Arī interneta veikals Amazon.com, piedāvājot elektroniski lasīt grāmatas ar iekārtu „Kindle” un dara ko līdzīgu — no abonenta saņem maksu, un daļu no tā (jāpiebilst — mazāko daļu) atdod satura ražotājam. Tomēr salīdzinājums ir nevietā un interneta portālu gadījumā nav dzīvotspējīgs.

Īstā interneta un portāla analoģija, ir, piemēram, radioaparāts un radiostacija, televīzija un telekanāls. Radioaparātu ražotājiem nav nekādas daļas gar to, kādā veidā satura veidotāji pelna naudu, tāpat kā satura veidotājiem nav nekādu pretenziju pret aparātu ražotājiem. Tie darbojas paši par sevi, turklāt to attiecībās pastāvošo savstarpējo atkarību mazina tirgus piesātinājums — plašs piedāvājums ir gan no aparatūras ražotāju, gan satura veidotāju puses. Savukārt aparāta īpašnieks zina: viņam ir jāiegādājas tikai iekārta, un viņš bez tālākiem finansiāliem ieguldījumiem to varēs izmantot paredzētajā veidā.

Radio un televīzija ir spējusi attīstīt tādu uzņēmējdarbības modeli, kas tiem ļauj nopelnīt, saturu piedāvājot bez maksas. Jā, pastāv abonēšanas maksa sabiedriskajiem medijiem, pastāv arī televīzijas kanāli, par kuru skatīšanos ir jāmaksā. Tomēr tie ir specifiski gadījumi, kuros pirmajam nav saistības ar uzņēmējdarbību, bet otrajā patērētājam tiek piedāvāta tāda informācija, par ko viņš ir gatavs maksāt, un dara to labprātīgi. Savukārt interneta mediji lasītājus ir pieradinājuši pie tā, ka saturs ir pieejams par brīvu, un iemācīt auditoriju, ka par saturu jāmaksā, nebūs viegli. Nav arī skaidrs, vai tas vairs būtu nepieciešams.

Maksas vai bezmaksas saturs?

Pašlaik saistībā ar pelnīšanu internetā pastāv divi uzskati. Pirmais, tradicionālais uzskats, paredz, ka tīmeklis nepiedāvā principiāli jaunu ekonomikas modeli, un, ja, piemēram, medija redakcija par sava satura izmantošanu līdz šim ir prasījusi naudu, kā tas ir drukāto masu saziņas līdzekļu gadījumā, tas ir jādara arī līdz šim. Otra uzskata piekritēji aicina saskatīt jaunas pelnīšanas iespējas, ko paver tīmeklis.

Viens no zināmākajiem otrā uzskata pārstāvjiem ir Kriss Andersons, kurš ir pārliecināts, ka jaunās ekonomikas pamata princips ir dot patērētājiem preci par brīvu, savukārt tas, ar ko ir iespējams pelnīt, ir patērētāju uzmanība. Elektroniskajā laikmetā datu apstrāde, pārraide un uzglabāšana ir kļuvusi tik lēta, ka tuvojas nullei, savukārt patērētājiem patīk tas, ko piedāvā bez maksas, līdz ar to tie šādu sadarbības modeli labprāt izvēlēsies. [ 2 ]

Taču, samazinoties ieņēmumiem no reklāmām, pēdējā laikā ir kļuvis populārāks pirmais uzskats, un mediju pārstāvji ir izteikušies, ka lasītājiem par saturu būs jāmaksā. Mediju magnāts Ruperts Mērdoks un News Corp. vadītājs maijā paziņoja, ka pašreizējais bezmaksas satura modelis „darbojas nepareizi”, un tas tiks „izlabots”. Viņš norādīja uz Wall Street Journal piemēru, kas parāda, ka šāda naudas pelnīšanas forma ir veiksmīga. Tāpēc tuvākā gada laikā „pašreizējās interneta dienas būs galā”. [ 3 ]

Debates par bezmaksas un maksas saturu gan nav nekas jauns. Daudzas tīmekļa vietnes pašā sākumā prasīja maksu par lasīšanu, tomēr pagājušā gadsimta 90. gados sāka dominēt uzskats, ka tirgum par labu nāk bezmaksas saturs, jo prasītā maksa bija pārlieku augsta, bet piedāvātais saturs bija pieejams arī citos kanālos. Abonēšanas maksa gan ļauj gūt ienākumus, bet vienlaikus ierobežo auditoriju un samazina līdzekļus, ko var iegūt no reklāmām.

1995. gadā Encyclopædia Britannica sāka pārdot tiešsaistes abonementus un piesaistīja 70 000 klientu. 1999. gadā tā cerībā, ka reklāmas tirgus attīstība ļaus vairāk nopelnīt, atvēra savus arhīvus visiem interesentiem. Pēc diviem gadiem Encyclopædia Britannica atkal ieviesa abonentmaksu un desmit mēnešu laikā atkal ieguva 70 000 abonentu, savukārt pašlaik par tās pakalpojumiem maksā aptuveni 200 000 klientu. Gadījumā, ja saturs būtu piedāvāts bez maksas, šis resurss būtu populārāks. Encyclopædia Britannica prezidents Horhe Kauzs (Cauz) domā, ka tādā veidā arī peļņa būtu mazāka,[ 4 ] tomēr tas ir jautājums par uzņēmējdarbības un satura izplatīšanas modeļiem laikā, kad internetā ir attīstījušās bezmaksas alternatīvas.

Wall Street Journal piedāvā bezmaksas piekļuvi politikas ziņām un viedokļu slejām, kā arī aktuālo notikumu izklāstiem. Arī The New York Times, kas kopš 2007. gada internetā bija pieejams bez maksas, [ 5 ] apsver iespēju iekasēt naudu par saviem rakstiem. [ 6 ]

Mūsdienās savu efektivitāti labi ir pierādījuši tādi uzņēmējdarbības modeļi, kas saturu piedāvā bez maksas. Google ir labākais piemērs tam, cik veiksmīgi ir iespējams pārdot reklāmu. Tas, ka Google piederošais video portāls YouTube nav nesis lielu peļņu (lai neteiktu skarbāk), [ 7 ] nenozīmē neko citu kā vien to, ka tur ir prāvi komercijas neapgūti apvāršņi.

Tīmekļa ekonomikā galvenā vērtība ir auditorijas uzmanība, un tā ir galvenais resurss, kas ļauj pelnīt naudu. To zina Google, kam ir svarīgi, lai cilvēki uz resursu nāktu, un, kad tie ir atnākuši, ir zināms, ko ar viņiem darīt un kādas reklāmas rādīt. Ja par to, ka auditorija apmeklē medija tīmekļa vietni, tai vēl ir jāmaksā nauda, tas nozīmē, ka medijs nav sapratis, ko ar uzmanības resursu iesākt. Tiesa, reklāmu pārblīvētība, kas dažkārt jaušama interneta portālos, liecina tieši par to pašu.

Interneta ignorēšanas sāpīgās sekas

Mediji, par kuru patērēšanu nav jāmaksā, ir pazīstami jau sen. Nerunāsim par radio un televīziju, kas daudzviet ir pieejami bez maksas, bet eksistē arī bezmaksas avīzes, kaut vai 5 min. Internets ideju par bezmaksas saturu ir palīdzējis izvērst jaunos apvāršņos. Patērētājiem tiek piedāvātas bezmaksas telefonsarunas, tie tīmekļa lapās var skatīties bezmaksas videoklipus vai lasīt bezmaksas publikācijas. Diez vai mūsdienās varētu būt pārsteigums, ja kāds operators klientiem, kas izvēlējušies noteiktu pakalpojumu komplektu, piedāvātu bezmaksas interneta pieslēgumu.

Eksperimenti ar bezmaksas saturu turpinās. Nu jau ir izaugusi paaudze, kas bezmaksas mūziku uzskata par normu un tās lejupielādēšanu internetā neuzskata par pārkāpumu. Lai arī lielās izdevējkompānijas un autortiesību aizstāvji pret šo vilni mēģina cīnīties, tomēr ir tirgus dalībnieki, kas failu apmaiņu internetā prot izmantot, lai veicinātu savu popularitāti un naudu pelnītu citos veidos, piemēram, ar koncertu biļetēm vai suvenīriem. Vēl vairāk, Radiohead un Nine Inch Nails izmēģinājumi, savus albumus piedāvājot lejupielādēt apmaiņā pret ziedojumiem, ir izrādījušies komerciāli veiksmīgi.[ 8 ] Un viņi nav vienīgie — Amerikas Preses institūta rīkotajā laikrakstu vadītāju sanāksmē Likumīgi satura monetizēšanas ceļi maksas prasīšana par saturu tika piedāvāta kā viens no variantiem finanšu grūtībās nonākušo masu saziņas līdzekļu uzņēmumu atslogošanai. [ 9 ]

Cilvēki labprāt maksātu arī par saturu, bet par tādu saturu, kas ir unikāls un nav dabūjams nekādā citā veidā. Cilvēki maksās, lai iegūtu sev labumu — piemēram, lai pelnītu vai iegūtu labākas pozīcijas. Bet viņi nemaksās par ziņām, kas tikai niansēs atšķiras no tām, ko var dabūt bez maksas. Laikrakstu jomā bieži vien ir visai grūti runāt par šādu ekskluzivitāti, turklāt tie pie mums vēl ir tikai attīstības sākuma stadijā, un lielie portāli ir tālu priekšā.

Masu saziņas līdzekļi interneta mediju attīstības sākumposmā ignorēja pārmaiņas, kas sākās mediju vidē. Tie līdz pat pēdējam brīdim izvairījās no interneta apgūšanas, līdz pat pēdējam brīdim savu tīmekļa vietni uzskatīja par laikraksta papildinājumu, tā arī nesaprotot, ko lai ar to dara. Ja Diena.lv nespēj konkurēt ar lielajiem interneta portāliem un nespēj piesaistīt tik daudz lasītāju, lai pelnītu, tad tas nav tāpēc, ka šis portāls nav savā laikā saņēmis naudu, kas tam nepienākas. Interneta mediji nav jādotē, interneta mediji ir jāattīsta, lai lietotājam piedāvātu to, ko tas meklē, un tā, kā tas vēlas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!