Foto: Tony Unruh
Ja jau mēs izjūtam izsalkumu, kuru varam remdēt, piemēram, ar burkāniem, tad, lai remdētu savas dvēseles izsalkumu, mums arī ir doti kādi „burkāni“. Tādi, kas nav no šīs zemes.
Vai esat pamanījuši, kā īpaši kopš globālās ekonomiskās krīzes sākuma plašsaziņas līdzekļu ziņu sadaļu ir pārņēmusi apsēstība ar IKP (iekšzemes kopprodukta) pieauguma vai krituma vērošanu? Gandrīz grūti ir atcerēties reizi, kad, ieslēdzot radio vai atverot laikrakstu, netiktu minēts kaut kas par ekonomiskās izaugsmes prognozēm. Tā vien liekas, ka tā mūsu sabiedrībā ir kļuvusi par vienīgo dzīves kvalitātes, labuma un ļaunuma mērauklu.
Tomēr jāatzīst, ka atskan arī citas balsis. Ir ļaudis, kas cenšas mums atgādināt, ka ekonomiskā izaugsme nav vienīgais cilvēka labklājības mērs. Piemēram, nesen, braucot mājās no darba, radio dzirdēju, kā BBC World of Business programmas vadītājs Pīters Dejs aicināja pārvērtēt mūsu uzskatus par ekonomisko labklājību, naivi negaidot nepārtrauktu izaugsmi ierobežotā pasaulē, kur nekad nekas neturpinās mūžīgi, bet gan atcerēties, ka cilvēki, iegūstot vairāk un labākas mantas, nebūt nekļūst laimīgāki.
Pasaule nav tāda, kā vajadzētu būt
Šādas bažas, protams, nav nekas jauns. Piemēram, Duglass Koplends, slavenais, X Paaudzes autors, savā romānā Girlfriend in a Coma izsaka skarbu kritiku ar materiālismu apsēstai kultūrai. Girlfriend in a Coma ir stāsts par Karīnu, meiteni, kas pēc septiņpadsmit gadu ilgas komas pamostas 1998. gadā, kad ASV atrodas ekonomiskās attīstības zenītā. Vaicāta, ko viņa domā par pasauli, kurā viņa ir pamodusies, Karīna atbild: „Cilvēki strādā daudz vairāk tikai tāpēc, lai aizietu mājās un „sērfotu“ internetā. Tā vietā, lai piezvanītu, uzrakstītu zīmīti vai aizietu ciemos, viņi sazinās caur e-pastu. Viņi strādā, skatās televizoru un guļ…Viss ir tikai darbs, darbs, darbs, pirkt, pirkt, pirkt… tikt uz augšu… ieiet internetā…iepazīties ar datorvalodām… parakstīt līgumus. Godīgi runājot, pasaule nemaz nav tāda, kā es to būtu iztēlojusies, ja tu man pavaicātu pirms septiņpadsmit gadiem. Cilvēki ir noguruši un nikni, norūpējušies par naudu un labākajā gadījumā vienaldzīgi par nākotni. Man ir pilnīgi skaidrs, ka dzīve šobrīd nepavisam nav tāda, kā tai vajadzētu būt“.
Koplends parāda, ka materiālās labklājības pieaugums nespēj remdēt cilvēka dziļās eksistenciālās ilgas un pat pie visspožākajiem sasniegumiem un vislielākās materiālās labklājības mēs joprojām bieži vien nepiedzīvojam atbilstoši pieaugošu iekšēju piepildījumu.
Caurums sirdī
Domāju, ikviens var atcerēties brīžus, kad visi šīs pasaules „lielie“ solījumi ir likuši mums vilties. Vai kāds var sacīt, ka nekad pēc lieliem sasniegumiem nav sajutis milzīgu iekšēja tukšuma sajūtu? Ilgi nedomājot, varu atcerēties vairākas intervijas ar izciliem sportistiem vai māksliniekiem, kas ir apliecinājuši, ka neizjūt piepildījumu par saviem sasniegumiem un ka tas, kas viņus dzen, ir process, nevis pats sasniegums.
Protams, var aizbildināties, ka šī tukšuma sajūta ir visa cilvēces progresa pamatā, taču varbūt atbilde ir meklējama kur citur. Varbūt, runājot Nārnijas hroniku autora Klaiva Luisa vārdiem, mēs piedzimstam tikai ar tām vēlmēm, kurām ir dots arī šo vēlmju piepildījums, bet, ja šo vēlmju piepildījums nav rodams uz šīs zemes, tad nevajadzētu domāt, ka Visums mums ir licis vilties — gluži vienkārši apmierinājums ir meklējams kur citur[1]. Ja jau mēs izjūtam izsalkumu, kuru varam remdēt, piemēram, ar burkāniem, tad, lai remdētu savas dvēseles izsalkumu, mums arī ir doti kādi „burkāni“. Tādi, kas nav no šīs zemes. „Kosmiskie burkāni“.
Nu labi, varbūt ne gluži kosmiski, bet noteikti tādi, kas nav no šīs pasaules. Par to jau sen rakstīja Svētais Augustīns, sacīdams, ka Dievs cilvēku ir radījis sev un mūsu sirds mūžam būs nemierā, kamēr vien tā savu mieru neatradīs Viņā. Vai, piemēram, skaitļošanas pamatlicējs Blēzs Paskāls — viņš runāja par milzīgo „caurumu“ cilvēka sirdī, kuru spēj aizpildīt tikai Dievs pats.
Ziemassvētku vēstījums
Kristus piedzimšana mums paskaidro, kāpēc vienkāršs ekonomiskās izaugsmes un materiālā komforta pieaugums nespēj nodrošināt arī proporcionāli pieaugošu laimi un apmierinātību ar dzīvi. Kristus piedzimšana atklāj, ka cilvēks ir radīts attiecībām ar Dievu un nekas cits to nespēj aizstāt.
Runājot par Kristus piedzimšanu, apustulis Jānis savā evaņģēlijā raksta, ka Kristus ienāca pasaulē lai atnestu cilvēkiem patiesu dzīvību: „Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma… Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku“.[2] Ziemassvētku vēstījums mums atklāj, ka Cilvēks ir radīts Dievam un tikai Dievs ir pietiekoši liels, lai aizpildītu milzīgo tukšuma un bezjēdzības sajūtu cilvēka sirdī.
Savas pārdomas es gribētu nobeigt ar kaut ko no britu žurnālista un rakstnieka Malkolma Magridža teiktā. Viņš kā rakstnieks savā dzīvē bija sasniedzis slavu, bagātību un statusu, tomēr viņam nācās atzīt, ka, tikai iepazīstot Kristu, viņš spēja atrast patiesu piepildījumu:
“Domāju, ka varu sevi uzskatīti par relatīvi veiksmīgu cilvēku. Šad tad uz ielas cilvēki mēdz skatīties uz mani — tā ir slava. Es diezgan viegli spēju nopelnīt pietiekami, lai nokļūtu Ieņēmumu dienesta īpašajā sarakstā, — tā ir bagātība. Apveltīti ar naudu un nedaudz slavas, pat vecāki ļaudis, ja vien to vēlas, var nodoties modīgām izklaidēm — tā ir bauda. Reizēm gadās, ka kaut kas no manis sacītā vai rakstītā tiek pietiekami uzklausīts, lai es varētu sev iegalvot, ka tam bijusi ietekme uz mūsu laiku, — tas ir piepildījums. Tomēr man jums jāsaka, un es lūdzu — ticiet man: pareiziniet šos niecīgos triumfus ar miljonu, saskaitiet tos visus kopā, un arī tad tie nebūs nekas. Pat mazāk nekā nekas. Pat kaitējums, salīdzinot ar vienu malku dzīvā ūdens, ko Kristus, neievērojot cilvēka stāvokli, piedāvā garīgi izslāpušajiem“.
________________________
[1] Klaivs Steipls Lūiss, Vienkārši Kristietība, 140, Klints, 2006
[2] Jāņa ev. 1:4-9