Foto: Bill Gracey

Vai Valda Zatlera "atrašanas" stāsts kādreiz piedzīvos aizmiršanu? Un, ja piedzīvos, vai tas būs Zatlera veiksmīgas darbības nopelns vai tikai sabiedrības kolektīvās amnēzijas sekas?

1906. gada 8. septembrī cilvēks tika “eksponēts” zvērudārzā. Uzraksts pie Bronksas zooloģiskā dārza pērtiķu mājas todien vēstīja: “Āfrikas pigmejs “Ota Benga.” Vecums: 28 gadi; augums: 4 pēdas 11 collas (~1m 50cm); svars: 103 mārciņas (46,8kg). Ir apskatāms katru septembra pēcpusdienu.” Simts gadus un dažus mēnešu vēlāk, pašmāju “treknajos gados”, Rīgas zvērudārzā tika “atrasts” nākamais Latvijas Valsts prezidents. Abi gadījumi kā sabiedrībā tā arī presē raisīja neviltotu interesi un diskusijas.

Pirmās ziņas par dzīvē aplūkojamo “Darvina evolūcijas teoriju” tika nodrukātas svētdienas The New York Times, un tas rosināja daudzus ņujorkiešus mainīt savus brīvdienu plānus un aizstaigāt līdz zoodārzam, lai skatītu savām acīm šo izlikto “eksponātu”. Nākamajā dienā afroamerikāņu garīdznieks Džeimss Gordons (Rev. James H. Gordon) no Hārlemas lielpilsētas “Pelēkajā lēdijā” cēla pamatotus iebildumus par zooloģiskajā dārzā izstādīto savdabīgi un kliedzoši rasistisko izstādi, un jau pēcpusdienā tai tika pielikts trekns punkts. Pigmejs no Kongo Ota Benga, kurš citkārt dievināja zelteri, nu bija brīvs no „atsēdēšanas” krātiņā, kurā pirms divām dienām bija iekārts šūpuļtīkls, un laika nosišanai (un ļaužu izklaidēšanai) afrikānim bija piešķirts loks ar bultām.

Savukārt pirms četriem gadiem Saeimā ar balsu vairākumu apstiprinātajam, bet pie parlamenta sanākušo mazo kvaukšķu neakceptētajam Valdim Zatleram prezidenta pilnvaru termiņš beigsies šovasar, 7.jūlijā. Vai aiz šī datuma sekos komats, vai arī tiks likts punkts?

Tāpēc aizgājušā gada beigās, dienā, kad Lācis nometa ragus un kļuva par 8,720 kg vieglāks, devos nākamā Valsts prezidenta meklējumos uz Rīgas Zooloģisko dārzu, lai no zvēriem uzzinātu, kam būt par nākamo valsts galvu, jo, kā no ticējumiem zināms, ap gadumiju zvēri runājot cilvēka balsī. Tomēr es vīlos. Vairāk ticējumos, nekā zvēru sniegtajās atbildēs.

Te tev nu bija tautas ticējumi!

Tiesa, gada pirmajā nedēļā liktenis Zoodārzam neglaimoja. 4. janvārī pēc aizvadītiem 22 dzīves gadiem nīlzirgs Funtiks kļuva par Funti, bet trīs dienas vēlāk, izceļoties ugunsgrēkam Zebru mājā, no šīs saules tika aizsauktas trīs strausu, trīs zebru un dižantilopes dzīvības. Skumji un ļoti žēl.

Taču todien, kad es viesojos pie dzīvniekiem, tur, Ķīšezera krastos, dzīve likās drusku patiesāka un vienkāršāka. Bet arī grūtsirdīgāka. Saule pirms iešanas uz dusu uz sniega gubu sāniem atstarojās bronzā, un vārnas ik pa brīdim savācās virs taisnajām priedēm un viena otrai atskaitījās par padarīto, daloties iespaidos pa redzēto, lai atkal sadalītos mazās grupās un izklīstu pa parka malu malām. Slēgtas bija kafetērijas un našķu kioski, vien kāds pa centrālo taku kučierēja pajūgu ar darba zirgu.

Polārlapsa gulēja pie savas sētas malas un izskatījās galīgi un bezspēcīgi nolūzusi — it kā iepriekšējo nakti būtu aizvadījusi esenšal. Pāris stundu laikā, kamēr biju zoo, viņa tā arī nepacēla galvu un ne aci neuzmeta savam vērotājam. Gluži kā dziesmā — lai ir laiska, ka tik skaista, un lai labi danco. Sarkanie vilki kā biatlonisti nemierīgi skraidīja pa trasi, ko sniegā ieminušas pašu ķepas, un viņu bārdas daiļoja sasalušas siekalu lāstekas. Vilki izrādīja interesi vienīgi par gados mazākajiem zvērudārza ciemiņiem, apetītlīgi nolūrot uz tiem, bet vairoties no citiem interesentiem, tāpēc ar vilkiem neiznāca aprunāties. Vītņragu āzis neizskatījās nosalis, pat pretēji — pamatīgi iekarsis un aizņemts pats ar savām iegribām un savu baru, pa aploku trenkājot kādu kazu. Skanēja vienīgi mē-ē-ē-ē-ē-ē, kas laikam rīmējas ar “nē!” Tātad — nerunās.

Putni gan no dabas bija runīgāki. Pīļu dīķī, kur “rosme” nav svešs vārds, notika aktivitātes. Šo dīķi apdzīvo eksotisku nosaukumu, bet diezgan parasta paskata zosis un pīles, no kurām daudzas vienlaicīgi vēlējās ko kristāldzidru pateikt ja ne man, tad noteikti sev vai citām gāgām, bet bija pavisam neiespējami tās saprast, jo tā tomēr nav cilvēku valoda. Pāvi steidza prom, ko kājas un spārni nes, par savu jauno lokāciju izvēloties no manis tālāko aploka nostūri.

Kad pienācu divkupraino kamieļu aplokam, notika kas līdzīgs — divi pamuka. Man tuvumā palika tikai viens labi apspalvots aploka „eksemplārs”. Graužot priežu koka mizas aizsargsienu, bužinādams savus smuki ataudzētos sānus un luncinādams asti, viņš nelikās traucēts. Runāsi? Nē, nerunāsi gan. Un arī pūces todien bija mēmas. Izskatījās pēc sniegavīriem jeb sniegaputniem, kuru dzīvelīgās acis bija vienīgais pierādījums par putnu eksistenci. Lielajam Andu kondoram bija lielāka interese par pildspalvu klikšķiem, kad pierakstu blociņā atzīmēju jaunos iespaidus, nevis par maniem jautājumiem un Valsts prezidentu. Savukārt no Ungārijas stepju govju varenajiem purniem garoja varena dvaša, it kā brīdinot — pat nedomā jautāt! Tāpat klusēja „iestiklotie” rāpuļi un bezmugurkaulnieki…

Lielbritānijas Zinātnes muzeja izdotajā un bērniem adresētajā grāmatā Kāpēc puņķis ir zaļš? (Why is Snot Green? Science Book), ko sarakstījis Glens Mērfijs (Glenn Murphy), ne tikai tiek skaidrots „vai truši purkšķina,” bet arī ir apskatīts jautājums, „vai dzīvnieki runā”. Mērfijs apgalvo, ka dzīvniekiem „nav iedalīti tādi paši piederumi”, kādi doti cilvēkiem, lai runātu. Proti: „Daudziem ir mēles, bet tās ir domātas tikai, lai veidotu vārdu skaņas, kas sākas kā vibrācija mūsu rīklēs. Lielākai daļai dzīvnieku trūkst sarežģītu balss saišu, kādas ir mūsu rīklēs, tāpēc tie nevar izteikt gludu patskaņa skaņu. Papagaiļi un daži citi dzīvnieki var radīt troksni, kas izklausās pēc vārdiem, bet viņi tiešām tikai atdarina mūs, īsti nesaprotot, ko paši saka.”

Un pat, ja dzīvnieki spētu runāt tautas balsī, ja pienāktu diena, kad Eiropas ūdele labi nostādītā baritonā atdotu ciemiņam godu, kāds vēl iedomātos šo runājošo dzīvnieku „iesūkt” savā pikseļpasaulē, lai varētu palielīties — skatiet, mammu, tēti, Facebook draugi, re, ku’ pļāpā ūdele! Jā, tad kāpēc gan zvēriem piepūlēties?

Kam un kas uz sirsniņas

Bet tikmēr ir runājuši citi. Jau pērngada 25.novembrī Madara Fridrihsone laikrakstā Diena centās ziņ(u)kārīgi uzmeklēt cienīga paskata mājokli prezidentam, bet saņēma atbildi no Valsts nekustamajiem īpašumiem, ka lielāka skaidrība nāks pavasarī, kad aģentūra pati sāks to meklēt.

Nākamajā dienā daži no Latvijas inteliģences jau bija sameklējuši savu kandidatūru prezidenta amatam un redzēja to akadēmiķa Jāņa Stradiņa personā. „Vēlamies lepoties ar savas valsts prezidentu,” ar šādiem vārdiem sākās Dr.chem. Veras Bruneres paziņojums, ko citēja portāls Diena.lv. Šo ierosinājumu Saeimai bez Veras Bruneres bija parakstījuši vēl četri ķīmiķi.

Nepilnu mēnesi vēlāk, 20.decembrī, viens no astoņiem parlamenta deputātiem — Andris Šķēle, kurš Saeimā ievēlēts no politiskās apvienības Par labu Latviju!, komerckanāla LNT rīta ziņu izlaidumā dalījās ar domām par to, kas viņam un kas daļai sabiedrības “atrodas sirsniņās” pirmssvētku laikā. Un tā dienā, kad Saeimā tika pieņemts nākamā gada budžets, Šķēle apgalvoja, ka “Zatlera kungs daudzu cilvēku sirdīs šobrīd ir tautas prezidents un viņš ir arī mans prezidents.” Savukārt Šķēles sacīto, ka „Zatlera kungam ir visas iespējas tikt pārvēlētam un šī uzticība droši vien tikai pieaugs,” rūpīgi atreferēja kāds no portāla Diena.lv žurnālistiem.

Jau nākamajā rītā tajā LNT studijā Ainārs Šlesers, otrs no astoņiem PLL Saeimas deputātiem, turpināja nākamā prezidenta tēmu no vietas, kur Šķēle bija to beidzis: „Ir bijušas dažādas prātošanas, bet tas bija Andris Šķēle [kurš izvirzīja Zatleru pirmajā reizē]. Ja viņš šodien saka, ka viņa izvirzītais kandidāts strādājis veiksmīgi, tad es domāju, ka mums ir visas iespējas Valdi Zatleru izvirzīt vēlreiz.”

Savukārt divas dienas vēlāk Rīgas pils pagalmā Valdis Zatlers lēja laimi un dzirdīgās žurnāla Kas Jauns? ausis piefiksēja viņu sakot, ka: „Nākotnē mums naudas netrūks.” Ar tik skaistiem secinājumiem, todien likās, ka prezidentam vajadzētu ierosināt liet laimi katru otro nedēļu — vismaz līdz amata termiņa beigām.

Decembra izskaņā atmodās arī vēlīnie runātāji un vietējo tabloīdu intervijās un pikseļpasaulē par Zatlera izredzēm dalījās ar domām gan bijušais Tautas partijas ideologs Jurģis Liepnieks, gan Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs, sociālantropologs Roberts Ķīlis. Pie secinājumiem tika arī Latvijas faktu ilggadējais vadītājs Aigars Freimanis, kas intervijā avīzei Telegraf arī turpināja faktualizēt tēmu par Zatlera izredzēm tikt ievēlētam uz otro termiņu. Pēc Freimaņa domām, tās gan ir 40 pret 60, kur lielākais cipars sliecas uz neievēlēšanu.

Toties 29.decembrī, pirms vēl tika noplēstas pēdējās kalendāra lapiņas un piekārts biezais nākamā gada ciparu kušķis ar 365 dienām, advokāts Andris Grūtups piesvieda svaigu pagali jau labi iekurinātajā “prezidenta meklējumu krāsnī”, intervijā Dienai apgalvojot, ka Raivim Dzintaram (VL!-TB/LNNK) ir „visas potences kļūt par prezidentu.” Tikai aizmirsa vien piebilst, ka ne ātrāk kā pēc 12 gadiem, kad politiskās apvienības Visu Latvijai! līderis būs sasniedzis prezidenta cienīgos un Satversmē ierakstītos 40 gadus, lai varētu kandidēt uz visaugstāko valsts amatu.

Tas gan, protams, neliedza portālam Diena.lv pilnā nopietnībā aptaujāt Saeimas visietekmīgākos “tautas kalpus”, kas arī pilnā nopietnībā sniedza savas atbildes. Augusts Brigmanis no ZZS: „Viņam ir sevi jāpierāda, kaut kas jāsasniedz.” Dzintars Zaķis no Vienotības: „Mūsu sadarbība ar partiju Visu Latvijai! pierādīja, ka viņiem nevar līdz galam uzticēties.” Edgars Zalāns no PLL: „Ja viņš kļūs par Latvijas prezidentu, mums būs problēmas ar Latvijas publisko tēlu.” Jānis Urbanovičs no Saskaņas Centra: „Ir skumji, ja naids un atriebes kāre ir politiskās darbības dzinulis.” Pēdējais gan jau 26.novembrī portālam Ir.lv bija paziņojis, ka Saskaņai būs pašai savs prezidenta kandidāts.

Stāsts, ne lāsts

Tikai pats Zatlers gan klusēja un klusē joprojām. Vienīgi gada izskaņas intervijā SestDienai 4.decembrī atzina, ka viņam ir neērti iet uz zooloģisko dārzu. SestDiena Zatleram jautāja, vai viņš pārdzīvojot zoodārza epopeju un apstākļus, kādos tika izvirzīts Valsts prezidenta amatam. Un Zatlers atbild: „Tas ir mīts. Turklāt neviens man to nekad nav pajautājis. (…) Parasti par to tikai runā — kā viņš pārdzīvo un kāds tas viņam bija trieciens,” bet „tas stāsts jau dzīvo bez tevis.”

Dzīvo gan. Un kā vēl dzīvo. Tāpat kā dzīvo stāsts par Ota Bengu, kurš sabiedrības un kultūras apziņā no eksotiska svešinieka ir spējis pārtapt par ezotērisku kultūras varoni. Viņas stāsts no traģiskā ir kļuvis par savādo, un tam ir lemts dzīvot cieti ievākotās grāmatās[1], apdzīvot lielās ekrānu mistērijas, fantāzijas un likteņa drāmas, mākslas un modernās folkloras.

Bet vai Valda Zatlera “atrašanas” stāsts — gluži kā vienu rītu pamosties ar mīklainos apstākļos tapušu piedauzīga paskata tetovējumu — kādreiz piedzīvos aizmiršanu? Un, ja piedzīvos, vai tas būs Zatlera veiksmīgas darbības nopelns vai tikai sabiedrības kolektīvās amnēzijas sekas?

To, kas tiks ievēlēts vai pārvēlēts, mēs (vēl) nezinām. Bet, ja arī kāds runā vai kāds tikai nojauš, tad tā šobrīd ir tikai vienkārša dzīvnieciska dziņa.

______________________________________________________

[1] 1992.gadā tika izdota grāmata “Ota Benga: pigmejs Zoo” (Ota Benga: The Pygmy in the Zoo). http://www.amazon.com/Ota-Benga-Phillips-Verner-Bradford/dp/0312082762