Raksts

Tikai dziedāt


Datums:
12. oktobris, 2008


Autori

Dita Arāja


Mana tauta uzdrīkstējās. Un pirms 20 gadiem radās Latvijas Tautas fronte. Latvijas vēsturē lielākā tautas kustība, kas veda LPSR cilvēkus uz valsts neatkarības atgūšanu un atjaunošanu. Un aizveda. Atveda. Un tagad mums atkal ir sava valsts. Atkal - jau as

Latvijas Tautas fronte

Bet šo divdesmit gadu laikā esam gan paspējuši. Pārdot un nodot, pirms vēl gailis dziedājis. Kaut arī sākām no nulles. Visi vienlīdz nabagi – nebrīvi. Un visi vienlīdz bagāti – ar karsto vēlmi pēc brīvības. Ar vēlmi pēc savas Latvijas. Bet kurā brīdī cilvēks, kurš ļoti tieši iesaistījies neatkarības atjaunošanas darbā vai vismaz stāvējis Daugavmalā un dziedājis par Daugav’s abām malām, kurā brīdī viņš izvēlas nodot un nozagt? Nozagt to, kas valsts? To, kas visu mūsu? Kāds draugs man reiz sacīja – tā juku laikos esot normāla parādība – cilvēki, kas pie varas, to izmanto un iekrāj sev kapitālu. Un tomēr es par šo vienkāršo skaidrojumu neesmu pārliecināta. Daži iekrāj, bet citi – nē. Tad kas ir tas, kas tos citus atšķir no tiem dažiem? Goda prāts vai vienkārši – privātais naivums, kas privātajā īpašumā ļauj uzkrāties nevis naudai un mantai, bet – tikai tam pašam godīgumam – tai bagātībai, kurai šajā pasaulē vispār ir jēga tad, kad vairs nav nekā.

Bet vai es drīkstu teikt, ka mēs visi esam nodevuši? Jā. Jo, kamēr daži zaga, tikmēr mēs, pārējie, klusējām. Vai arī – pat ja ne klusējām, tad – uzmanījām nepietiekami. Vai arī – nekliedzām pārāk skaļi. Un nesodījām. Bet atļāvām. Un tagad esam te, kur nu esam. Sprīdi no krīzes vai tomēr – jau slīgstam tajā. Bargās ziemas gaidās. Kāda tā kuram būs? Kāds dzīvos kā mākoņos, kāds – ik pa laikam saules starus tvers Dubaijā, kāds medījumu baudīs Kursas tumšegļu silos, bet vēl citi – uzcītīgi maksās rēķinus un pēc tam kalkulēs, kā tērēt to, kas pāri palicis. Un tas mums par to, ka ticējām trekno gadu solījumiem, ka ticējām lētai apmuļķošanai ar dārgām reklāmām, kas nu mums maksā dārgi, pārāk dārgi.

Un šodien, senajās kinohronikās redzot Ēvaldu Valteru skandējam tautasdziesmu par to, ka „man pieder tēvu zeme”, es pievienojos leģendārajam aktierim – man pašam kungam būt, man pašam arājam. Mums pašiem, un ne Šķēlem, Lembergam vai Šleseram un Co. Mums. Bet, kamēr mēs to nesapratīsim, tikmēr spēsim vien stāvēt pie Brīvības pieminekļa un dziedāt. Tikai dziedāt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!