Raksts

Tiesu neatkarība – no kā?


Datums:
18. jūnijs, 2002


Autori

Ervīns Grandavs


Foto: A. Jansons

Es spriedumu vadlīniju praksei piekristu, bet domāju, ka mūsu tiesa diezin vai piekritīs. Tūlīt sekotu atruna, ka nedrīkst iejaukties tiesu varas kompetencē. Bet tiesa nevar būt neatkarīga no sabiedrības vērtējuma un viedokļa.

Intervija ar Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāju Ritu Aksenenoku-Aksenoku

Kāda bija Valsts prezidenta kancelejas sniegtā informācija pirms prezidente izteica savu vērtējumu par tiesu varas darbību? Vai prezidentei bija lietas, uz kurām balstīt savus apgalvojumus, jeb tās bija emocijas, kā to uzskata sašutušie tiesneši?

Prezidentes kancelejai strādājot nav mērķa vākt informāciju ar noteiktu ievirzi, lai sniegtu to Valsts prezidentei. Katram ir savi pienākumi un mēs pildām savu darbu. Kas attiecas uz tiesām, liela daļa ir manā kompetencē. Tās ir ne tikai apžēlošanas lietas, kas tiek skatītas pirmām kārtām, bet arī jāizskata visas sūdzības un vēstules par tiesībsargājošām instancēm – tiesu, policiju, prokuratūru.

Sūdzības prezidentei ienāk par lietu izskatīšanas garajiem termiņiem. Kā krimināllietās, tā civillietās. Lieta tiek nozīmēta gadu uz priekšu, bet te pēkšņi kāda tiek izskatīta ātrāk, nekā noteikts. Cilvēki raksta un jautā, kāpēc tas tā notiek. Ja 2001. gadā no 8000 apcietinātajiem gandrīz puse apcietinājumā atradās bez tiesas sprieduma. Man ir vairākas konkrētas sūdzības par tiesnešiem, es tās nosūtu [ģenerālprokuroram] Maizīša kungam. Mēs jau to nevaram pārbaudīt. Otrs, ko es dodu prezidentei – konkrētas apžēlošanas lietas, ar kurām viņa arī iepazīstas. Es esmu konstatējusi, ka apžēlošanas dienests ir vienīgā vieta valstī, kur sanāk kopā visa tiesu prakse no visām tiesām. Gribot negribot veidojas analīze un vērtējums par sodu apmēriem, par tām pašām narkotiku lietām. Kaut vai Augstākās tiesas pašas vērtējums par daudzajām kļūdām lietu izskatīšanā un sodu noteikšanā – 81 personai no 226 tiek piemērots nosacīts sods. Nepamatoti piemēroti zemāki sodi par zemāko pieļaujamo robežu.

Ar tām lietām prezidente bija iepazinusies pirms uzstāšanās. Tur ir konkrēti uzvārdi un sodi. Apelācijas instances samazina sodus bez kaut kādas motivācijas, teiksim tāpēc, ka tiesājamā ir sieviete, vai tāpēc, ka tiesājamam ir konkrēta dzīvesvieta, vai nav samaksāts kaut kāds parāds un tamlīdzīgi. Kādā sūdzībā mums tiesājamais stāsta – pirms sprieduma nolasīšanas mēnesi iepriekš uz mājām piezvanījis kāds nepazīstams vīrietis un piedāvājis samazināt tiesas spriedumu par noteiktu atlīdzību. Sieva nav devusi nekādu kukuli un rezultāts ir tāds, kāds ir – par laupīšanu vienam, kurš šo sūdzību rakstīja -13 gadu, otram 5 gadi un viņš iet mājās, atbrīvots tiesas zālē. Tas ir reāls spriedums, un tā nav vienīgā tāda sūdzība. Ir aizdomas par kukuli. Viņš nezin vai tas otrs deva, bet spriedums ir tāds. Prezidente to redz, jo viņai jau tā sūdzība tiek rakstīta. Kāpēc tā notiek? Vai tiesa nezina likumu?

Prezidente arī, manuprāt, ļoti pareizi, reaģē uz masu medijos publicēto un pārraidīto informāciju, kuru lūdz precizēt un pārbaudīt. Viņa to uztver ar lielu atbildības sajūtu. Viņai saskaņā ar likumu ir augstākā pieejamība valsts noslēpumam, un viņai ir tiesības zināt jebkuru informāciju, kas ir valsts noslēpums, ko katrā ziņā nezinām mēs, un kuru arī viņa mums neteiks, jo nedrīkst to darīt. Ir informācija, kura tiek iegūta gan no Nacionālās drošības padomes, gan no tikšanās ar amatpersonām. Un šo informāciju var saistīt ar padomnieku sniegto, kas var būt cita veida informācija.

Cik liels materiālu apjoms ir jūsu rīcībā, no kā jūs izdarāt secinājumus?

Gadā mums ienāk apmēram 1500 apžēlošanas lūgumu un sūdzību. Tad mēs pieprasām lietu, pieprasām spriedumu un tur arī visu to redzam. Ko prezidente no tā paņem sev un kā to izmanto – tas ir viņas kompetencē, bet tās ir lietas ar konkrētām personām un spriedumiem. Protams, apgalvot, ka tiesneši ņēmuši kukuļus nevar, un arī prezidente to neteica. Bet – tās dod pamatu izvirzīt pieņēmumu, ka norunas ar tiesnešiem pastāv.

Kā jūs par to secināt?

Kad es redzu konkrētas lietas, konkrētus nodarījumus, to, kā ir veikta izmeklēšana – ko varēja noprotestēt, kādi ir pierādījumi, kāda ir sprieduma motivācija, par ko nav bijis prokurora protesta utt. To visu, kā šaha kauliņus uz galda bīdot, rodas zināma kopaina. Tad man rodas konkrētās lietās arī shēmas. Tad arī rodas jautājumi, kāpēc zināmās lietās neparādās prokurora protests pret tiesneša spriedumu, un vai, manā skatījumā, nepilnīgi pierādījumi patiešām ir tikai paviršība. Prezidentei, kad viņa uzstājās, savukārt nebija prātā shēma par kādu konkrētu lietu. Man, ilgus gadus strādājot par izmeklētāju, arī ir sava pieredze, kā un ko var iespaidot. Varbūt, ka advokāts uzkūda uz “došanu” savu klientu, bet reāli pat naudu nenodod tiesnesim. Bet shēma ir tāda, ka advokāts varbūt ir draugs tiesnesim, un var tāpat vienoties ar tiesnesi. Es domāju, ka prezidente, būdama psihologs, ļoti labi izprot, kā veidojas šī situācija, bez tam ņemiet vērā, ka prezidente lasa arī tos apkopojumus, kas tiek izdarīti ārzemēs. Tie ir veikti neatkarīgi no mums, un arī tie ir jāizvērtē. Bez tam vēl prezidente lielu uzmanību pievērš arī presē publicētajiem materiāliem. Attiecībā uz nosacītajiem sodiem narkotiku lietās – man tiešām ir grūti saprast, kāpēc tā ir noticis. Un tas ir ļoti liels skaitlis.

Jūs uzskatāt, ka tā ir tiesnešu neprofesionalitāte?

Man negribētos ticēt, ka tas tā ir. Un man vēlreiz jāsaka – ir grūti aptvert, kāpēc tā notiek. Un tiesneši taču ir tik dažādi. Iespējams, prakse ievirzās tikai vienā virzienā. Tiesneši taču savā starpā ir pazīstami, runājas, konsultējas savā starpā. Vieni sāk piemērot nosacītos sodus, citi paskatās – ahā, varbūt man arī rīkoties līdzīgi. Varbūt tiesnešos rodas zināms žēlums pret tiem cilvēkiem, kuri tirgo narkotikas. Varbūt tiesneši uzskata – daļa tirgotāju taču arī ir slimi cilvēki, varbūt brīvībā varēs ārstēties, atjēgties. Kāpēc tā notiek, es personīgi nevaru sniegt atbildi uz šo jautājumu. Es ceru, ka šī tiesu prakse tiks izmantota mācībās.

Varbūt tās ir tiesnešu bailes no narkomafijas?

Es negribētu piekrist, ka mūsu tiesneši ir bailīgi. Pat neskatoties uz to, ka viņiem nav nekādas apsardzes, viņi nekad par to nekā nav teikuši. Mums vairs nav Laukrozes, un es nevaru samierināties, ka šī lieta joprojām nav atklāta. Viņam uzbruka ceļā uz mājām. Es domāju, ka tiesneši un prokurori ir drosmīgi cilvēki, ja šāda apdraudējuma apstākļos nekad neviens nav par bailēm runājis. Tur, acīmredzot, ir citi iemesli – vai nu kāds žēlums pret notiesātajiem, vai tomēr tiešām korumpētība.

Bet korupcija taču rada bailes, atkarību, šantāžas iespējas?

Jā, varētu tā būt. Es varu to pieļaut.

Vai, jūsuprāt, arī Latvijā nevajadzētu piemērot Amerikas tiesu praksē ieviesto vadlīniju principu – kad noziegumi strikti tiek iedalīti stingri noteiktos līmeņos, kur atkarībā no nozieguma apstākļiem, soda noteikšana tiek reglamentēta stingri noteiktās šaurās robežās?

Man šķiet, tiesnešiem pašreiz ir ļoti lielas iespējas noteikt atbilstošus sodus. Es domāju, ka pašreiz ir daudz nepieredzējušu tiesnešu un prokuroru, kas bieži vien nosaka ļoti atšķirīgus sodus par vienu un to pašu noziegumu. Netiek apkopota tiesu prakse, bet tieši tā var izvairīties no milzīgajām atšķirībām, nosakot sodus. Es šādai vadlīniju praksei piekristu, bet es domāju, ka mūsu tiesa diezin vai piekritīs. Būs līdzīgi kā ar komentāriem pēc prezidentes uzstāšanās: “Jūs mūs tagad liksiet rāmjos? Kur tad mūsu, kā tiesu varas, neatkarība?” Es domāju, ka tūlīt sekotu atruna, ka nedrīkst iejaukties tiesu varas kompetencē. Bet tiesa nevar būt neatkarīga no sabiedrības vērtējuma un viedokļa. Es domāju, ka šāda vadlīniju prakse varētu tikt ieviesta, bet – es nezinu, kā to izdarīt.

Jūs tāpat kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzskatāt, ka tiesu varas galvenā problēma ir kvalifikācija?

Jā, par kvalifikāciju es tiešām varu piekrist. Es gribētu teikt, ka spriedumi ar katru gadu kļūst nekvalitatīvāki. Turklāt, nerunājot par neadekvātiem spriedumiem, ir vairākas sūdzības, kuras pētot, rodas šaubas, vai vispār bijis pamats cilvēku notiesāt. Ir spriedumi, kuros tiesnesis nav pamatojis spriedumu, vai tas ir darīts ļoti vāji un nepilnīgi. Un tad tiešām – domā kā gribi, kāpēc tā notiek.

Vai tas nozīmē, ka nav ilgi jāgaida, kad prezidente atkal uzstāsies ar paziņojumu par tiesu varu? Ko prezidente ir gatava darīt?

Jautājums par tiesu varu vienmēr būs aktuāls, jo, stājoties amatā, prezidente valsts iekšējo un ārējo drošību izvirzīja kā prioritāru jautājumu. Attiecībā uz daudz pieminēto ilgo gaidīšanu uz tiesu – tas ir tiesu darba organizācijas jautājums. Vēl varētu būt jautājums par drošības līdzekļa piemērošanu – kādos gadījumos nosakāms apcietinājums. Likumi par tiesībsargājošo instanču darbību, procesuālo kārtību, manuprāt, ir labi, bet nav kontroles, kā tie tiek ievēroti. No otras puses, kā var kontrolēt neatkarīgu tiesu varu? Jāuzticas, ka tiesneši pildīs prezidentei doto uzticības zvērestu.


“Lai viens slikts ābols nesabojā visu grozu”

Lai tiesu Latvijā spriestu neatkarīgi un taisnīgi


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!