Raksts

Tiešs trāpījums tēvzemei un brīvībai


Datums:
25. februāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Uz mums tēmē. Un tēmējam mēs. Nemitīgi. Abpusēji. Abpus griezīgi. Ar ugunīgu acu skatu notēmējam un – tas otrs beigts un pagalam gan - bez sirdsmiera.

Ar spīvu vārdu uzbrūkam, patiesībā aizsargājoties, lai pašiem mazāk sāp. Ar kājas atvēzienu un spērienu sabrūkam bezspēcībā. Ar dūcīša iedzīšanu otram mugurā iznīcinām paši sevi. Arī tēvzemieši tēmē. Uz Saskaņas centru. Sāka ar reklāmas klipu par eglītēm – krievi noniecinot mūsējās. Saskaņieši atbildēja ar parodiju par tēvzemiešu ražojumu. Un tēvzemieši tagad sper atkal pretī – ar pamatīgāku iebiedēšanu – saskaņieši tēmējot uz mūsu Brīvības simbolu. Tieši pierē.

Latvieši stāsta un iestāsta sev, ka krievi nāk, un tāpēc latvieši nepadodas vai vismaz viņiem nevajadzētu padoties. Tēvzemieši patiesi nepadodas. Agonē, bet – nepadodas. Kādreiz ar iebaidīšanu vēl varēja, kādreiz tēvzemiešu nacionālpolitika un pūķa Baisuļa tēls vēl tīri labi nostrādāja, bet tas bija kādreiz. Tēvzemieši negrib un negrib, bet varbūt arī nespēj saprast, ka ar lieliskajiem Saeimas rējējkārtas pārstāvjiem Dobeli un Tabūnu jau iebraukuši dziļi tautiskās auzās, ko patiesajām tautu meitām arvien grūtāk un grūtāk izsijāt. Tēvzemieši, šķiet, lieliski saprot, ka šī Saeima viņiem var būt arī pēdējā. Jaunus cilvēkus partijā vismaz publiski īsti nemana, vien tie paši rējējļautiņi un vēl Grīnblats. Arī jaunus vēlētājus nemana, bet vecie pamazām zūd – savas un ne savas gribas prom saukti. Bet agonija turpinās. Un rējējļautiņi rej.

Man nav ilūziju par Saskaņas centru. Ja tiks pie varas, nedodu ne četri, ka tāpat kā labējie – izmantos varu savā labā. Kā to jau gadiem darījuši tēvzemieši un pārējie labējie, kas pie varas bijuši, turējušies un noturējušies. Lai atceramies kaut vai lielisko TB/LNNK “batjku” Straumes Jāni, kas kopā ar Šķēli, Šleseru un pārējiem politdarboņiem tik sirsnīgi meklēja lielāko kretīnu Jūrmalas mēra krēslam, un tāpat, nezi’, kas īsti tajos Rietumkrasta Hūtes sarakstos aizķēries un paslēpies. Nav ilūziju par labējiem. Un tāpat nav saskaņieši nekādi kristāla gabali – vēl paskatīsimies, kā pēc dažu banku nacionalizācijas izdzīvos. Un, tāpat kā tēvzemieši, arī saskaņieši uz „nacionālajām” jūtām spēlē, tāpat populisti. Ievilka savā apvienībā Latvijas „vienīgo” komunistu Rubiku, un ne jau dēļ rūpēm par to, lai vecā vīra idejas dzīvo un uzvar, bet, visticamāk, aiz pilnīgi nesmalka aprēķina – lai savāktu pēc iespējas vairāk balsu vēlēšanās. Bet pagaidām gan vēl saskaņieši nav atļāvušies tautai pastāstīt, ka latvieši uz krieviem tēmē, toties tēvzemieši – tie gan. Tie gan.

Tēvzemieši, tēmējot uz saskaņiešiem, ir izšāvuši paši uz savu iespējamo vēlētāju. Kurš gan sevi cienošs cilvēks vairs cienīs partiju, kas neciena pati sevi? Kas savu vājumu slēpj ne vairs aiz spīviem vārdiem, bet jau aiztēmējusies tiktāl, ka sper, kož, žņaudz, pazemojot pati sevi, savu vēlētāju, savu valsti. Tā dēvētie labējie ir tik vāji, cik nu ir. Šo valsti savtīgu interešu dēļ ir sadalījuši, izdāļājuši, nozaguši un pārdevuši. Un tagad bezspēcībā pirms miršanas tēmē uz politiskajiem konkurentiem, lai tie netiek pie bankrotējušās siles, kurā varbūt vēl kāds kumoss kādā kaktā aizķēries. Latvieši nepadodas. Notēmē un šauj. Vispirms iešauj sev kājā, tad sāpēs ierēcas un tēmē vēlreiz. Šauj. Šoreiz veiksmīgāk – galvā. Izšķaidot smadzenes, naida un alkatības lode lido tālāk. Un trāpa tēvzemiešu pašu parādītajā mērķī – tieši pierē tēvzemei un brīvībai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!