Foto: A.Strokins

Tiesnešiem ir jābūt gataviem aktīvi skaidrot tiesas motivāciju. Norobežošanās no diskusijām tikai rada aizdomu ēnu un mazina tiesas autoritāti.

Tiesu uzticamības veicināšana ir tikai pašu tiesnešu rokās — pirmkārt, pieņemot skaidrus un izsvērtus tiesu nolēmumus un, otrkārt, ceļot sabiedrības izpratni par tiesas darbu. Tas ir viens no galvenajiem tiesneša pienākumiem, kas izriet no tiesnešu ētikas, un to var panākt tikai tiesnešiem aktīvi skaidrojot sabiedrībai pieņemto nolēmumu motivāciju, nevis atsakoties no jebkādiem komentāriem presei.

Tiesnešu ētika tika apspriesta arī pagājušajā nedēļā notikušajā tiesnešu konferencē. Vienlaikus konferencē prezentētajā tiesnešu aptaujā par ētiku tās dalībnieki cita starpā bija norādījuši, ka tiesneši mēdz pārkāpt ētikas normas, komentējot masu mediju pārstāvjiem vēl neiztiesātas lietas. Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka veicināt sabiedrības izpratni par tiesas darbu ir nesavienojams ar Ētikas kodeksā minēto aizliegumu komentēt vēl neizlemtu tiesu, jo žurnālistus (sabiedrību) reti interesē lieta pēc gala nolēmuma pieņemšanas, bet gan galvenokārt tās iztiesāšanas stadijā vai pēc pirmās instances nolēmuma paziņošanas. Taču šī raksta autors, kas pats guvis nelielu pieredzi žurnālistikā kā laikraksta tiesu reportieris, ir pārliecināts, ka šīs lietas ir savienojamas. Tāpēc raksta mērķis ir ieskicēt, ko tiesnesis attiecībās ar presi var darīt, lai veicinātu sabiedrības izpratni par tiesas darbu.

Klusēšana rada aizdomas

Presē nereti lasāma ziņa, ka tiesa pieņēmusi kārtējo dīvaino nolēmumu, bet tiesnesis no komentāriem atturas. Ir saprotama tiesnešu nevēlēšanās iesaistīties publiskās diskusijās, taču tiesneša klusēšana šo ziņu padara vēl sensacionālāku — ja izvairās no atbildēm, tad jau droši vien ir kas slēpjams. Taču katrs jurists zina, ka no malas raugoties dīvains spriedums nebūt vēl nenozīmē aizdomīgu gadījumu.

Pirmkārt, lietas materiāli pilnībā zināmi tik vien pašam tiesnesim, un tie var saturēt aspektus, kas tiesnesim liek pieņemt nolēmumu pretēji tam, kā to varētu sagaidīt sabiedrība, kurai visi lietas apstākļi pilnībā nav zināmi. Otrkārt, tiesas nolēmumi ne velti var būt pat ļoti gari — tajos tiek motivēts, kāpēc ir pieņemts tieši šāds nolēmums un ne savādāks, taču šī motivācija ne vienmēr nonāk līdz žurnālistiem. Un, treškārt, bieži vien absolūta taisnība nav nevienai no pusēm, taču tiesnesim strīds ir jāizšķir tik un tā. Ņemot vērā tiesiskās stabilitātes principu un citus apstākļus, lieta tiek izšķirta par labu kādai pusei par spīti tam, ka, no malas raugoties, tas šķiet netaisnīgi. Lai arī tiesai šādos gadījumos būtu iemesls pieņemt šādus nolēmumus, tomēr medijos izskanējušās aizdomas bez paša tiesneša komentāra, kas tās kliedētu, katastrofāli grauj tiesu varas uzticamību un rada draudus neatkarīgas tiesu varas pastāvēšanai.

Iepriekš minētajam uzskatāms piemērs ir kāds pagājušā gada nogalē Latvijas televīzijā pārraidītais ziņu sižets. Lietas būtība bija tāda, ka divi vecāki pēc šķiršanās nespēja vienoties par to, pie kura no viņiem turpmāk dzīvos bērni. Pretēji tiesas nolemtajam tēvs bērnus bija aizvedis pie sevis un neļāva tiem tikties ar māti. Tā rezultātā bija ierosināta jauna tiesvedība. Lieta tiesā pēc būtības vēl nav bijusi skatīta, bet tiesa tajā bija pieņēmusi pagaidu noregulējumu, kas noteica, ka bērni pagaidām dzīvo pie tēva. Lai arī sižetā tika paustas bažas, ka tēvam bērnus prettiesiski paturēt savā ģimenē izdevies negodprātīgas tiesu izpildītāju, ārstu un citu amatpersonu darbības rezultātā, tomēr tika kritizēts arī tiesas pagaidu noregulējums. Tāpēc žurnālisti bija vaicājuši pēc attiecīgā tiesneša komentāra. Tiesnesis, to atsakoties sniegt, bija radījis aizdomu ēnu, ka arī viņš līdz ar pārējām amatpersonām bija rīkojies negodprātīgi, kaut arī tiesai šajā lietā būtu bijis kāds iemesls, kāpēc pieņemt tieši šādu lēmumu. Šādā gadījumā tiesneša komentārs, kurā viņš pāris tēzēs izskaidrotu savu argumentāciju, būtu bijis ļoti vēlams. Tas, mazinot žurnālistu kritisko attieksmi pret tiesu un sabiedrībai izskaidrojot savas rīcības motīvus, ne tikai noņemtu visas aizdomu ēnas no konkrētā tiesneša, bet celtu arī visas tiesu vara prestižu un autoritāti.

Pienākums būt publiskai personai

No vienas puses, Tiesnešu ētikas kodekss aizliedz tiesnesim sniegt komentārus par „neizlemtu tiesu”. Tomēr tam seko piebilde: „kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātus.” Domājams, ka, tiesnesis šādā gadījumā komentējot motīvus, kāpēc viņš pieņēmis šādu pagaidu noregulējumu, nevarētu ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātus. Turklāt jāpievērš uzmanība, ka kodeksā ir minēta „neizlemta tiesa”, nevis „neiztiesāta lieta” — šādu formulējumu acīmredzot var attiecināt uz jebkuru darbību, kuru tiesnesis jau ir izlēmis, tai skaitā par pagaidu noregulējumu, un tam nav noteikti jābūt gala nolēmumam lietā. Protams, vienlaikus tiesnesim kategoriski aizliegts sniegt komentāru par to, kāda lietas virzība varētu būt turpmāk un kādi lēmumi varētu tikt pieņemti. Tāpēc, lai sabiedrībai nepaliktu iespaids, ka kaut kas tiek aizdomīgi noklusēts, tiesnesim būtu vēlams savā komentārā uzsvērt arī šo aspektu.

Turklāt saskaņā ar Tiesnešu ētikas kodeksu tiesnesim tieši ir pienākums būt par publisku personu — respektīvi, būt gatavam uz kritiku, tai skaitā atbildēt uz to, jo tikai tā var radīt izpratni par tiesas darbu un celt tās autoritāti sabiedrībā. Jautājums ir tikai par to, kādā veidā un apmērā tiesnesim iesaistīties šāda veida komunikācijā. Diez vai tiesnesim vajadzētu iesaistīties atklātā diskusijā, intervijā vai konfrontācijā ar pretēja viedokļa paudēju, jo, cenšoties atspēkot demagoģisku nostāju, tas var iedarboties kontraproduktīvi uz tiesas autoritāti. Tāpēc, protams, ideālā situācijā tiesneša viedokli konkrētajā jautājumā varētu apkopot un uz āru paust tiesas preses sekretārs. Taču, kamēr tādu visās tiesās vēl nav, arī pats tiesnesis sabiedrības interesi izraisījušās lietās paralēli nolēmumam varētu izplatīt tiesas nolēmuma motivāciju īsās tēzēs. Tas ne tikai nebūtu pretrunā ar Tiesnešu ētikas kodeksu — tas pat ir tiesneša pienākums.

Ir jāpiekrīt Tiesnešu konferences referentiem, ka tiesas prestiža celšana ir atkarīga tikai no pašiem tiesnešiem. Diemžēl tikai ar labi izsvērtiem un motivētiem nolēmumiem ir par maz. Tiesnešiem ir jābūt gataviem pēc niecīgākās žurnālistu intereses pa e-pastu nosūtīt savus nolēmumus un nepieciešamības gadījumā būt proaktīviem, skaidrojot tiesas motivāciju. Turpretim tiesas norobežošanās no apkārt valdošajām diskusijām, ar palīga starpniecību paziņojot, ka komentāri netiks sniegti, rada tikai aizdomu ēnu un mazina pašas tiesas autoritāti.