Kā kļuvis zināms, SC un ZZS bīdītais Juris Jansons ir sašmucējies veselās divās iepriekšējās darbavietās. Valsts kontrole norāda gan uz naudas izšķērdēšanu, gan uz nepamatoti izmaksātām prēmijām.

Šodien (22. februārī) Jansons Latvijas radio raidījumā “Krustpunktā” norādīja, ka nepiekrītot šādiem VK atzinumiem. Izrādās, VK nesaprotot atšķirību starp “prēmijām” un “materiālu stimulāciju”. Man gan šķiet, ka šie jēdzieni ir visnotaļ sinonīmiski. Un šāda izrunāšanās no Jansona puses ir vērtējama kā klaja demagoģija.

Vai šāda uzvedība un attieksme ir pieļaujama cilvēkam, kurš kandidē uz tiesībsarga amatu? Pilnīgi noteikti nē. Valsts kontrole kā institūcija lielā mērā balstās uz cieņu no tās uzraudzīto valsts institūciju puses. Kā zinām, šajā jomā pie mums ir, būsim godīgi, visnotaļ čābīgi. Un Jansons šo “čābīgumu” ir tikai stiprinājis, pārsūdzot sev piemēroto disciplinārsodu.

Arī Tiesībsarga birojs balstās uz cieņu no sabiedrības un valsts institūciju puses. Arī te mums ir gājis dikti čābīgi. Lielā mērā Apsīša kunga bezdarbības un apātiskuma dēļ. Vai mums ir vajadzīgs tiesībsargs, kurš neciena citas pārkāpumus kontrolējošas institūcijas? Tiesībsarga birojs un VK varētu strādāt vienā frontē. Taču ne jau VK apstrīdoša cilvēka vadībā.