Raksts

Tiesībsarga biroja bezgalīgās šausmas


Datums:
08. jūlijs, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Joprojām uzskatu, ka Tiesībsarga birojs ir Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras labākā iecere.

Latvijai bija vajadzīga ombuda institūcija, kas iniciētu uzlabojumus cilvēktiesību jomā apstākļos, kad iepriekšējais progresa stimuls – nepieciešamība iestāties Eiropas Savienībā – politiķiem kļuva nesvarīgs. 2006.gadā izveidotajai iestādei tika piešķirta arī papildus kompetence: labas pārvaldības joma. Teorētiski tā bija lieliska doma, jo diez vai kāds, kas regulāri saskaras ar valsts vai pašvaldību institūcijām, noliegs, ka tur būtu nepieciešami pilnveidojumi, piemēram, attieksmē pret apmeklētāju, birokrātiskajās procedūrās u.tml.

2006.gada nogalē Saeimai bija atlicis pēdējais nozīmīgais pienākums – proti, iecelt zinošu, drosmīgu, entuziasma pilnu jaunā biroja vadītāju. Visā pasaulē ombuda iestādēs vadītājs ir svarīga amatpersona tādēļ, ka šīm iestādēm nav represīvās funkcijas, – tās neuzliek sodus par cilvēktiesību pārkāpumiem. Līdz ar to vienīgais, kā šīs iestādes var likt ar saviem viedokļiem rēķināties (un tādējādi aizsargāt “vienkāršā cilvēka” intereses), ir argumentu spēks, iestādes vadītāja reputācija un personiskā iniciatīva kādu jautājumu aktualizēšanā. No Tiesībsarga amata ieņēmēja rakstura, attieksmes un pārliecības ļoti tieši ir atkarīga viņa iestādes sekmīga funkcionēšana.

Latvijas kontekstā saprotams salīdzinājums ir Valsts kontrolieris, kuram arī nav sodošo funkciju – domāju, ka visi ir pamanījuši atšķirību starp Valsts kontroli, ko vadīja Raits Černajs, un Valsts kontroli, ko tagad vada Inguna Sudraba. Kādēļ tāda atšķirība? Tādēļ, ka vadītājiem atšķiras attieksme pret saviem pienākumiem, izpratne par kontrolējamo jomu un konformisma līmenis gadījumos, kad jāpieņem kādam netīkamas rekomendācijas.

Diemžēl no šodienas pieredzes skatoties, Saeima 2006/2007.gadā pieņēma neveiksmīgu lēmumu. Romāns Apsītis ir Tiesībsarga biroja “černajs”, kurš ir nevis aktīvs, ieinteresēts, zinošs ombuda funkcijas veicējs, bet gan vietas ieņēmējs. Ērts politiķiem, amatpersonām tādēļ, ka nemēdz kritizēt viņu lēmumus.

Un tas ir diskreditējis Tiesībsarga biroja darbu – ja man pajautātu, kāds ir šo gadu biroja lielākais sasniegums, nudien nebūtu ko atbildēt. Spriežot pēc iestādes gada pārskatiem un publiskajā telpā esošo informāciju, Tiesībsarga birojs nodarbojas gandrīz tikai ar atbilžu rakstīšanu uz iedzīvotāju vēstulēm. Romāns Apsītis ļoti reti izsakās par aktualitātēm, kurām saistība ar cilvēktiesībām, iespējams, tādēļ par biroju dzirdējuši tikai 32% iedzīvotāju (no kuriem pozitīvi biroju vērtē aptuveni puse), kas ombuda tipa iestādei ir ļoti skumjš rādītājs.

X X X X X X X

Mēģinot apkopot savas galvenās pretenzijas pret Tiesībsarga biroja darbu, biju pārsteigta par to, cik garš sanāca saraksts. Šajā bloga ierakstā to pārstāstīšu vispārināti. Nospiedoši lielākais pretenziju īpatsvars liecina par problēmām vadības līmenī – neieinteresētību, pasivitāti, konformismu, proaktīvas rīcības trūkumu. Interesanti, ka savas “šefības” pirmajā pusotrā gadā Apsītis tomēr bija aktīvāks un drosmīgāks nekā pēdējā gada laikā, kad birojs ir kļuvis par īpaši noslēgtu, nīkuļojošu iestādi:

  1. Apsīša laikā Latvijā bija ne mazums aktualitāšu, kurām bija ļoti nozīmīga cilvēktiesību/labas pārvaldības dimensija. Diemžēl Tiesībsarga balss publiskajā telpā par šiem jautājumiem vai nu neskanēja vispār vai arī bija tik klusa, ka drīzāk kā viedokļa paušana atgādināja tukšu formalitāti:

    – 2007.gada rudenī, kad A.Kalvīša valdība centās politisku izrēķināties ar KNAB vadītāju, viņu uz laiku atstādinot uz acīmredzami murgaina juridiska pamata. Tas ir labas pārvaldības jautājums – vai un kādos gadījumos, uz kāda pamata premjeram ir/nav tiesības vai vajadzētu/nevajadzētu iejaukties neatkarīgu iestāžu darbā. Tiesībsarga birojs toreiz klusēja.

    – Kontekstā ar pagājušā gada referendumiem – Tiesībsargam kā politisko tiesību ievērošanas pārraugam bija iespēja runāt gan par referendumu neapvienošanu vienā dienā, par amatpersonu aicinājumiem ignorēt referendumus, gan par Saeimas deputātu izteikumiem, kas pielīdzināja referenduma dalībniekus tautas nodevējiem u.tml. Tiesībsarga balss bija klusa. Pat tad, kad ar neveiksmīgiem Notariāta likuma grozījumiem parakstu vākšana turpmākiem referendumiem kļuva tik dārga, ka faktiski nebija īstenojama. Vērtējot Tiesībsarga biroja darbu kontekstā ar šiem referendumiem, kā arī paskaidrojumus ST, rodas iespaids, ka Tiesībsargam ir pretenzijas pret referendumiem kā parādību.

    – 2009.gada budžeta grozījuma kontekstā, kur īpaši svarīgi bija atrast pareizo līdzsvaru starp budžeta sabalansēšanu un tiesisko paļāvību. Tiesībsarga birojam bija jābūt šī procesa priekšgalā, piedāvājot principus, vadlīnijas, kas ļautu politiķiem izšķirties starp tiesiskiem risinājuma veidiem. Diemžēl R.Apsītis publiski pamanāms kļuva tikai brīdī, kad griezieni skāra strādājošo pensionāru intereses.

    – Kad pirms Rīgas&Eiropas Parlamenta vēlēšanām TB/LNNK televīzijās un vidē izvietoja ksenofobiska rakstura reklāmas – iedalot Rīgas iedzīvotājus latviešos un krievos, un asociējot “krievus” ar ekstrēmismu. Ne tikai šis gadījums radīja iespaidu, ka R.Apsītis bēg no jautājumiem, kuriem ir etniska dimensija, – piemēram, gadījumiem, kad no Saeimas tribīnes tiek atskaņoti rasistiski teksti.

    – Daudzie masu pasākumi, kurus amatpersonas draudēja aizliegt, vai par kuru dalībniekiem izteicās nicinoši vai pat draudēja organizētājiem, – arī šeit Tiesībsargam reti kas bija sakāms. Pēdējais no spilgtiem piemēriem: 2009.gadījumā Rīgas Dome bez pamatojuma, acīmredzami tikai demonstratīvu motīvu vadīta un juristiem atsakoties lēmumu parakstīt, aizliedza Rīgas Praidu. Apsītis atteicās šo gadījumu komentēt, medijiem atrakstoties ar vispārējām frāzēm.

    – Apsīša laikā bija kliedzoši atgadījumi kontekstā ar sabiedriskajiem medijiem: piemēram, leģenedārais “horizontālais taimkods”. Tiesībsargam bija iespēja publiski komentēt vai nākt klajā ar kādiem principiem sabiedrisko raidorganizāciju redakcionālās neatkarības (=tiesību uz vārda brīvību garantija) sargāšanai, ko viņš izšķīrās nedarīt.


  2. Tiesībsarga birojs nav attaisnojis uz to liktās cerības labas pārvaldības jomā. Nesaprotamu iemeslu dēļ birojs šo principu interpretē maksimāli šauri, redzot tai tikai juridisku dimensiju nevis, piemēram, misiju uzlabot valsts pārvaldes procedūru efektivitāti, padarīt tās iedzīvotājiem draudzīgākas. Spriežot pēc biroja pārskatiem, birojs nodarbojas tikai ar sūdzību izskatīšanu nevis, piemēram, palīdz iestādēm izstrādāt labas pārvaldības vadlīnijas, ētikas kodeksus u.tml. Daži piemēri:

    – 2009.gada budžeta griezumu kontekstā jautājumi par pārvaldes funkciju optimizēšanu un plašāku sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā kļuva īpaši aktuāli, taču arī šajās diskusijās Tiesībsarga kā labas pārvaldības pārrauga balss nebija.

    – Tiesībsarga birojam labas pārvaldības kontekstā savas darbības laikā nekas nebija sakāms par politizētajām valstij piederošo komercsabiedrību valdēm un padomēm, praksi MK un Saeimā sabiedriski svarīgus lēmumus pieņemt neattaisnoti paātrinātā procedūrā, necaurskatāmo valsts amatpersonu atalgošanas sistēmu, administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām u.tml.

  3. Izskatās, ka pašā Tiesībsarga birojā netiek ievērota laba pārvaldība. Birojs ir slikti organizēts – par to liecina ne tikai stāsts ar šoferi vai tas, ka R.Apsītis neizpildīja likumā noteikto pienākumu atskaitīties par Tiesībsarga biroja darbu Saeimas sesijas pēdējā sēdē, bet arī, piemēram, žurnālistu sūdzības par to, ka Tiesībsargs atsakās sniegt intervijas vai piedalīties diskusijās, likumā noteikto termiņu neievērošana atbildēs uz sūdzībām, formāla atrakstīšanās (nevis igauņu Tieslietu kanclera kritērijs saviem un citiu iestāžu darbiniekiem – atbildei jābūt tādai, lai vecmāmiņai patīkami lasīt) u.tml.

    Jaunākais piemērs: Apsīša “nesasniedzamība” žurnālistiem pēc tam, kad darbinieki nosūtīja atklāto vēstuli. Tiesībsarga atbildē, kas atrodama biroja mājaslapā, nav atspēkojumu konkrētajām apsūdzībām. Un apsūdzības patiešām ir smagas – jo tās parāda Tiesībsargu kā cilvēku, kas pakļaujas citu amatpersonu norādēm, kam nav izpratnes par cilvēktiesībām (t.sk. kā drīkst un kā nedrīkst izteikties par sievietēm) , kurš slikti pamato savus lēmumus un kura vietā reāli biroju vada viņa padomniece.

    Šausmīgākais, ko par Tiesībsarga biroja darbu esmu dzirdējusi, gan nāca ne no darbinieku vēstules, bet informācijas NRA: “Kā stāsta avoti birojā – tas noticis pēc zvana no Rīgas pils, jo tikai pēc tā R. Apsītis sācis interesēties, kas bijis rakstīts paziņojumā presei, kuru pats ar savu parakstu bija saskaņojis. Tiesībsarga neiedziļināšanās biroja atzinumos bijusi hroniska, un to, ka tas bijis vispārzināms neoficiāli, lūdzot neminēt vārdu, Neatkarīgajai tagad atzīst gan biroja pārstāvji, gan amatpersonas citās valsts institūcijās. Kāds R. Apsīša bijušais padotais Satversmes tiesā Neatkarīgajai norādīja, ka jau tolaik, pirms daudziem gadiem, viņam bijis raksturīgi neiepazīties ar dokumentiem, kurus pats parakstīja, vai “labākajā gadījumā” izlasīt tos formāli, izlabojot komatu kļūdas, ne apspriežot būtību. Tādēļ ikreiz pirms parakstīšanas tolaik tiesnesim ticis mutiski skaidrots dokumentu saturs.”

    Ja tā ir taisnība, tad nudien nesaprotu, kāda ir paša Apsīša motivācija turpināt ieņemt Tiesībsarga amatu. Pēc visa spriežot, viņam cilvēktiesību jautājumi absolūti neinteresē.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!