Foto: hinayana
Jurim Jansonam būtu pašam jāapgūst cilvēktiesības. Tas ļautu ar lielāku autoritāti uzrunāt tādus jautājumus, kas sabiedrībā nav populāri, bet ir ne mazāk nozīmīgi.
Kopš Jura Jansona ievēlēšanas amatā ir pagājis gads, kas dod labu iespēju novērtēt paša tiesībsarga līdz šim paveikto. Jau sākotnēji vēlos norādīt, ka ir būtiski nodalīt tiesībsarga darbu no Tiesībsarga biroja darba. Kaut arī abi ir vienoti, proti, Tiesībsarga birojs sniedz atbalstu tiesībsargam. Tomēr publiskajā komunikācijā ir būtiska atšķirība.
Ir starpība, vai tiesībsargs pauž jau iepriekš sagatavotu biroja viedokli par cilvēktiesību jautājumiem, vai J.Jansonam ir jāatbild uz negaidītiem žurnālistu jautājumiem par konkrētu cilvēktiesību aktualitāti. Tiesībsarga J.Jansona lielākais trūkums līdz šim ir ierobežotās cilvēktiesību zināšanas. To īpaši spilgti var redzēt, kad žurnālisti tieši tiesībsargam intervijās uzdod jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesībām un labas pārvaldības principiem. J.Jansonam ir grūti izskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā savu viedokli, kā arī precīzāk paskaidrot biroja sagatavoto viedokli.
Padarītie darbi
Ar J.Jansona stāšanos amatā Tiesībsarga birojs ir ieguvis jaunu elpu – biroja iekšējie konflikti ir beigušies – birojs ir vienots. Tas arī ir publiski daudz redzamāks, ir izstrādāta biroja stratēģija un darbiniekiem dota lielāka brīvība darba veikšanā.
Pagājušā gadā publicētajā rakstā par tiesībsargu, tā biroju un darbības principiem [ 1 ], norādīju, ka ikvienam darbiniekam ir svarīga darba vide un darba apstākļi. Proti, lai darbinieks jūtas novērtēts, viņa zināšanas tiek ņemtas vērā, tiek veicināta iniciatīva un — vissvarīgākais — lai ir spēcīgs iestādes vadītājs, kuram ir skaidra vīzija par prioritātēm un institūcijas attīstību ilgtermiņā. Pēc vairākām sarunām ar tiesībsarga biroja darbiniekiem ir redzams, ka tie jūtas daudz novērtētāki, brīvāki savā darbībā un vairs nepastāv bailes par represijām, ko varētu veikt administrācija. Ikviena iniciatīva tiek uzklausīta un novērtēta, darbinieki tiek iesaistīti birojam būtisku lēmumu pieņemšanā, tiek izstrādāta biroja iekšējā darbības kārtība un principi, kā arī pārveidota biroja struktūra. Tādējādi darba vides sakārtošana un biroja struktūras pārveidošana līdz šim ir lielākais tiesībsarga sasniegums. Tomēr es aicinātu to nenovērtēt par zemu – kvalitatīva darba vide ir būtisks priekšnoteikums labam darba rezultātam. Tas ļauj strukturēt biroja darbu, nodrošinot efektīvāku tā pārraudzību un rezultatīvāku darbu.
Tāpat būtiska ir izstrādātā Tiesībsarga stratēģija 2 ], kas kopš Tiesībsarga institūcijas izveidošanas brīža 2007. gada 1. janvārī ir pirmais šāds dokuments, kas sniedz strukturētu pārskatu par sasniedzamajiem mērķiem un rezultatīvajiem rādītājiem. Tālāk rakstā apskatīšu publicētās stratēģijas kvalitāti, tomēr, manuprāt, ir jānovērtē šādas stratēģijas izstrāde. Tā sniedza darbiniekiem iespēju izvērtēt savu un iestādes līdzšinējo darbu, paust iniciatīvu un plānot savu darbu nākotnē, ļaujot efektīvāk izmantot iestādes resursus. Būtiski atzīmēt, ka pirmo reizi stratēģijas izstrādē tika iesaistīta arī sabiedrība, tādējādi uzsverot tiesībsarga lielo lomu sabiedrības interešu aizsardzībā.
[Kā pozitīvais izstrādātās stratēģijas rezultāts ir vērtējams nesen publicētais tiesībsarga 2011. gada ziņojums bērnu tiesību jomā 3 ]. Tajā skarti vairāki aktuāli, bet sabiedrībā maz diskutēti bērnu tiesību jautājumi. Ziņojums turpina iepriekš pausto atbalstu un aktīvo līdzdalību Alternatīvās bērnu aprūpes alianses [ 4 ] izveidē, kā arī uzsākto diskusiju par bērnu aprūpi institūcijās.
Tādējādi salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesībsargu Romānu Apsīti, kurš savas darbības laikā reti sniedza publiskas intervijas, reti publicēja atzinumus un tos komentēja, kā arī praktiski nepauda nekādu viedokli par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, J.Jansons ir izvēlējies pilnīgi pretēju darbības stilu. Regulāri tiek publicēti paša tiesībsarga viedokļi, tiesībsarga mājaslapā ir pieejami sniegtie atzinumi ne tikai Satversmes tiesai, bet arī pārbaudes lietās, un tiesībsargs cenšas aktīvi līdzdarboties sabiedrībā aktuālu jautājumu risināšanā.
Nepadarītie darbi
Un tomēr ir saskatāmi arī vairāki trūkumi, kur tiesībsargam būtu nepieciešams rast risinājumus. Publicētā Tiesībsarga stratēģija trīs gadiem ir pārāk plaša un nekonkrēta. Nav skaidrs, kāpēc izvēlētais periods ir tieši trīs gadi, kuri no izvirzītajiem ir īstermiņa un kuri – ilgtermiņa mērķi, kā arī nav skaidra to īstenošanas kārtība. Katrā cilvēktiesību nozarē – pilsoniskajās un politiskajās tiesībās, ekonomiskajās un sociālajās tiesībās, bērnu tiesībās un labas pārvaldības jomā – ir izvirzītas vairākas prioritātes, kā arī norādīti rezultatīvie rādītāji. Tomēr tiem visiem trūkst konkrētības, proti, kādēļ tieši izvirzīti šādi mērķi, kā no mērķa nonāk līdz rezultatīvajam rādītājam un kāds tieši ir rezultatīvais rādītājs. Piemēram, lielākajā daļā no cilvēktiesību nozarēm kā rezultatīvais rādītājs ir norādīti veiktie pētījumi, tomēr kopš 2009. gada neviens pētījums nav publicēts. Tāpat nav skaidrs, tieši par kādiem jautājumiem pētījumi tiks veikti. Tādējādi rodas sajūta, ka izstrādātā stratēģija ir vispārējs mērķu apkopojums, kas izvirzīts lielā steigā un bez īpašas konkrētības. Stratēģijas publiskā apspriešana bija apvīta ar nevalstisko organizāciju (NVO) neapmierinātību, kas norāda, ka tiesībsargs, nepārzinot cilvēktiesību jautājums, nespēj konstruktīvi vadīt diskusiju. 5 ] Tāpat nav skaidrs, vai tiesībsargs ir ņēmis vērā NVO ieteikumus stratēģijas uzlabošanai un pilnveidošanai, jo tā nav papildināta vai mainīta kopš publicēšanas brīža, radot iespaidu, ka notikušās diskusijas ar NVO ir bijušas tikai formālas, lai spodrinātu tiesībsarga sabiedrisko tēlu.
[Trūkst skaidra tiesībsarga uzstādījuma, kuri tad Latvijā ir aktuālie cilvēktiesību jautājumi. Tiesībsarga viedoklis ne vienmēr sakritīs ar sabiedrības viedokli, bet tādēļ šie jautājumi nebūs mazāk nozīmīgi. Publicētā stratēģija nesniedz ieskatu šajā jautājumā, nenotiek diskusijas par Eiropas Cilvēktiesību tiesas pasludinātajiem spriedumiem lietās pret Latviju, tādējādi izpaliek izvērtējums par sprieduma šā brīža aktualitāti – vai problēma vēl pastāv, vai varbūt tā jau ir novērsta. Nav skaidrs, vai publicētais tiesībsarga 2011. gada ziņojums bērnu tiesību jomā būs vienīgais gada ziņojums, vai arī sekos kāds darba apkopojums un ziņojumi par citām cilvēktiesību jomām.
Tāpat tiesībsarga līdzšinējā publiskā komunikācija nav bijusi saistīta ar konkrētiem stratēģijā izvirzītajiem mērķiem. Tieši pretēji – tiesībsarga paustie viedokļi ir tik dažādās jomās, ka grūti saskatīt sakarību un sasniedzamo mērķi, radot iespaidu, ka tie ir vairāk populistiski viedokļi par sabiedrībā nevis nozīmīgiem, bet gan populāriem jautājumiem, piemēram, par elektroenerģijas tarifiem, fotoradariem, bērniem, mācību materiālu iegādi skolās. Šādā veidā tiesībsargs iegūst lielāku publicitāti sabiedrības acīs, tomēr profesionāļu vidū viņa autoritāte nepalielinās. No publiskajām diskusijām rodas iespaids, ka pirms viedokļa paušanas plašsaziņas līdzekļiem ir iztrūkusi komunikācija starp jautājumā iesaistītajām valsts un pašvaldības institūcijām. Savstarpējā viedokļu nesaskaņa vēlāk tiek risināta publiski. Līdz ar to rodas jautājums, cik efektīvi tiek risināti sabiedrībai būtiski (populāri) jautājumi, ja vienīgi sabiedrībā tiesībsarga viedoklis tiek uztverts pozitīvi, bet profesionāļu vidū tas tiek kritizēts un dažkārt pat ignorēts.
Iespējams, konkrētajos trūkumos ir vainojams kopīga redzējuma trūkums par iestādi. Proti, tiesībsargs pats nevar pārraudzīt ikvienu sūdzību un izskatīto pārbaudes lietu. Tam būtu nepieciešams vietnieks, kurš spētu apkopot visus aktuālos jautājumus un kopīgi tos apspriest ar darbiniekiem un tiesībsargu. Manuprāt, tiesībsargam būtu jāizmanto šāds resurss, īpaši ņemot vērā viņa cilvēktiesību zināšanu trūkumu. Šobrīd cilvēktiesību zināšanas ir katrā nodaļā atsevišķi – par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, bērnu tiesībām un labu pārvaldību. Ja J.Jansonam nav cilvēktiesību zināšanu, viņam pašam ir grūti izvērtēt un izsvērt uzrunāto tematu aktualitāti sabiedrībā no cilvēktiesību viedokļa.
Mācīties no kļūdām
Kā minēju iepriekš, J.Jansons ir paveicis lielu darbu Tiesībsarga biroja darba administrēšanā, tomēr šobrīd būtu laiks spert nākamo soli un attīstīt iestādes profesionālo kapacitāti. Salīdzinājumā ar R.Apsīša lēno darbību, J.Jansonam ir labas izredzes, mācoties no iepriekš pieļautajām kļūdām un nepilnībām, izveidot spēcīgu cilvēktiesību institūciju.
Lai sasniegtu šo mērķi, būtu jāpabeidz vairāki labi uzsākti darbi. Pirmkārt, būtu jāuzlabo izveidotā Tiesībsarga stratēģija 2011.-2013.gadam, padarot to detalizētāku un precīzāku, kā arī papildinot to ar NVO izteiktajiem ieteikumiem. Prioritāro jomu noteikšana nav tikai formāla darbība. Tas ļauj plānot iestādes resursus un konstruktīvāk uzrunāt sabiedrībai aktuālos (nevis populāros) jautājumus. Tiesībsarga uzdevums ir ne tikai uzsvērt sabiedrībā populāros jautājumus, bet skaidrot arī tādus cilvēktiesību jautājumus, kas sabiedrībai būtu grūtāk pieņemami. Manuprāt, tas ir viens no līdzekļiem, kā īstenot tiesībsarga stratēģijā nosprausto mērķi – sabiedrības informētību par savām tiesībām. Sabiedrība sastāv no dažādiem indivīdiem, kur katram ir atšķirīgas un vienojošas intereses, un tiesībsargam ir jāspēj uzrunāt tās visas.
Otrkārt, būtu jāturpina uzsāktā sadarbība ar NVO, nodrošinot viņu lielāku līdzdalību Tiesībsarga biroja darbā. Tādējādi tiesībsargs spētu aptvert daudz plašāku problēmu loku, kā arī iegūt papildu resursus jautājuma risināšanai. NVO, savukārt, tas būtu lielisks atspaids problēmu risināšanā, jo tās zinātu, ka tām valsts institūcijās ir vismaz viens sabiedrotais, kurš spēj uzrunāt problēmas un sabiedrības aktualitātes augstākā līmenī, nekā pašas NVO.
Treškārt, J.Jansonam būtu pašam jāapgūst cilvēktiesības, lai viņš spētu veiksmīgāk vadīt biroja darbu. Bez cilvēktiesību zināšanām būs grūti noteikt prioritātes un izvērtēt sniegto ziņojumu kvalitāti. Tāpat tas ļautu ar lielāku autoritāti uzrunāt tādus jautājumus, kas sabiedrībā nav populāri, bet ir ne mazāk nozīmīgi.