"Latvijas Vēstnesis", 27.09.2005 Pielikums "Jurista vārds"

[1] Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas konstitūcijā vai likumos noteiktās tiesības. Tēlaini izsakoties, iespējams apgalvot, ka minētās tiesības ir pārējo tiesību nodrošināšanas “atslēga”. Gan Satversmes tiesas, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) prakse liecina, ka ievērojams skaits lietu tiek ierosināts un izskatīts tieši saistībā ar tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamo pārkāpumu. No tā netieši izriet, ka valsts ne vienmēr spēj pilnā mērā nodrošināt šīs visaptverošās un daudzpusīgās tiesības īstenošanu.

Šajā referātā* tā ierobežotā apjoma dēļ tiks aplūkotas tikai atsevišķas aktuālas problēmas.

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta pirmais teikums noteic, ka “ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā”. Šī norma sasaucas ar ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 10.pantā deklarētajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14.pantā paredzētajām tiesībām. Jāņem vērā, ka latviešu valodā Konvencijas tulkojums ir nedaudz neprecīzs. Konvencijā tiek lietots termins “tribunal”[1] – kas, tulkojot burtiski, nozīmē “tribunāls”. Termins “tribunāls” ir plašāks un var ietvert vairākus strīdu izskatīšanas orgānus – “kvazitiesas”. Savukārt tieši procesa kontradiktoriskais raksturs izšķir to, vai attiecīgais orgāns uzskatāms par “tiesu” Satversmes 92.panta un Konvencijas 6.panta izpratnē.[2]

Lietas par tiesībām uz taisnīgu tiesu var iedalīt divās galvenās grupās. Jo šīs tiesības ietver vairākus aspektus – institucionālo un procesuālo aspektu. Saistībā ar institucionālo aspektu varētu minēt, piemēram, lietas par tiesas neatkarību, bet ar procesuālo – lietas par tiesībām uz juridisko palīdzību, tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz pārsūdzību.

Izskatot lietas saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, Satversmes tiesa ir secinājusi,[3] ka Satversmes 92.panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes 89.pantu, kas noteic, ka “valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”. Tātad likumdevēja mērķis ir bijis panākt starptautisko un nacionālo tiesību normu savstarpēju harmoniju.

Satversmes tiesa vairākos savos spriedumos ir norādījusi, ka gadījumos, ja ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota, piemērojot starptautiskās cilvēktiesību normas. Arī Satversmes 92.pants ir ticis interpretēts, vadoties no Konvencijas 6.panta un atziņām, kas nostiprinājušās ECT praksē.

[2] Vispirms gribētu pieskarties vienam no Latvijā un arī Lietuvā[4] pašlaik aktuālākajiem jautājumiem. Proti, vai tiesības vērsties tiesā ir absolūtas? (Šeit un turpmāk – autores izcēlumi.) Šis jautājums ir analizēts vairākos Satversmes tiesas spriedumos. Tomēr sīkāk gribētu pakavēties pie diviem pēdējo gadu spriedumiem, kurus, runājot par mūsu praksi saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, varētu vērtēt kā iepriekšējo gadu atziņu apkopojumu šajā jomā.

[2.1.] Vienā no konstitucionālajām sūdzībām tika apstrīdētas Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (tagad tā vietā drīz stāsies spēkā jaunais Kriminālprocesa likums) normas, kas neparedzēja iespēju izziņas izdarītāja procesuālās darbības (kratīšanu) pārsūdzēt tiesā. Apstrīdētās normas noteica, ka tiesības sūdzēties ir tikai prokuratūrā, kuru, pēc pieteicēja domām, nevarot atzīt par neatkarīgu tiesu Satversmes 92. panta izpratnē.[5]

Satversmes tiesa, balstoties uz iepriekšējo praksi, atzina: kaut arī Satversmes 116.pantā, kur norādīti gadījumi, kuros personas tiesības var ierobežot likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, Satversmes 92.pants nav minēts, tomēr tas nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas. Proti, personai netiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā. Pieņēmums, ka Satversmes 92.panta pirmajā teikumā paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām. Tādēļ gan Satversmes tiesa, gan ECT nepārprotami ir secinājusi, ka tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības.[6] Ļaujot katru procesa virzītāja lēmumu un darbību pārsūdzēt tiesā, neattaisnoti tiktu kavēta pirmstiesas izmeklēšana. Tas būtu pretrunā ar sabiedrības drošības interesēm un aizskartu citu personu tiesības, tostarp apdraudētu savlaicīgu krimināllietas izmeklēšanas pabeigšanu un izskatīšanu tiesā.

Spriedumā tika atzīts, ka prokuratūru var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības līdzekli, jo prokuratūras statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13.pantam. Latvijas prokuratūra saskaņā ar Prokuratūras likuma 1.panta pirmo daļu ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu. Prokuratūrai piemīt divējādas funkcijas – tā uztur gan valsts apsūdzību, gan arī likumā noteiktā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses. Tomēr jānorāda uz citu valstu tiesu praksi, kas prokuratūras vietu un lomu tiesu sistēmā vērtē atšķirīgi.[7]

[2.2] Kā nozīmīgs ieguldījums Latvijas konstitucionālo tiesību attīstībā, manuprāt, vērtējams spriedums t.s. šķīrējtiesu lietā,[8] kur samērā plaši ir atspoguļota gan Satversmes tiesas, gan ECT prakse saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Šajā lietā sūdzības iesniedzējs lūdza Satversmes tiesu atzīt par neatbilstošu Satversmes 92.pantam Civilprocesa likuma normu, kas noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu un tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja puses likumā noteiktā kārtībā vienojušās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā.

Pieteikumā tika norādīts, ka, pirmkārt, lietas izskatīšana šķīrējtiesā nevarot tikt pielīdzināta taisnīgai un atklātai lietas izskatīšanai neatkarīgā un objektīvā tiesā Satversmes un Konvencijas izpratnē un, otrkārt, demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesību subjektam neesot saistoša līgumā ietvertā atteikšanās no Satversmē vai Konvencijā garantētām cilvēktiesībām.

Satversmes tiesa nepiekrita apgalvojumam, ka labprātīga pamattiesību ierobežošana, slēdzot civiltiesiskus līgumus, personai nevar būt saistoša. Spriedumā pamatoti izteikts viedoklis, ka absolutizētas tiesības vērsties tiesā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionāla ranga tiesībām un radītu Satversmē nostiprināto pamattiesību nesabalansētību. Tomēr vienlaikus tiesa spriedumā norādīja uz atsevišķām šķīrējtiesas procesa neatrisinātām problēmām: pārlieku īso termiņu iebildumu izteikšanai pret izpildu raksta izsniegšanu, aizliegumu pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu un šā jautājuma izlemšanu bez tiesas sēdes.

[3] Pieeja tiesai var tikt ierobežota arī vairāku citu iemeslu dēļ.

[3.1.] Pirmkārt, saistībā ar valsts nodevu vai citiem tiesāšanās izdevumiem. Valsts nodevas mērķis ir aizsargāt gan citu personu tiesības, gan arī tiesvedības intereses, un tā nenodara kaitējumu minēto tiesību būtībai.[9] Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nodeva desmit latu apmērā administratīvajā tiesas procesā ir samērīga ar tās leģitīmo mērķi – mazināt nepamatotu pieteikumu iesniegšanu un daļēji kompensēt izdevumus, kas saistīti ar tiesu darbību.[10]

[3.2.] Otrkārt, iespējams minēt noteiktu laika posmu, kurā persona, aizstāvot savas aizskartās tiesības vai tiesiskās intereses, ir tiesīga vērsties tiesā. ECT, ņemot vērā Eiropas valstu dažādās tiesību sistēmas, ir noteikusi, ka šajā jautājumā valstīm piemīt liela rīcības brīvība.[11] Arī Latvijas tiesību sistēmā šādi procesuālie termiņi ir dažādi: no viena mēneša[12] publiskajās tiesībās, līdz pat desmit gadiem[13] privāttiesībās.

[3.3] Treškārt, varētu minēt ierobežojumus, kas saistīti ar personas tiesībspēju un rīcībspēju. Civilprocesa likuma 71. un 72.pants, kā arī Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 19. un 20.pants nosaka, ka minētajos procesos persona var piedalīties, ja tai piemīt gan tiesībspēja, gan rīcībspēja.

[3.4.] Ceturtkārt, arī atlīdzība par juridiskās palīdzības sniegšanu ierobežo personas tiesības uz pieeju tiesai. Jānorāda, ka 2005.gada 1.jūnijā Latvijā stājās spēkā Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums, saskaņā ar kuru valsts apmaksāto juridisko palīdzību varēs saņemt maznodrošinātas, trūcīgas un citas likumā noteiktas personas, kuras pašas nav spējīgas nodrošināt savu tiesību aizstāvību.

Tādējādi tiesības vērsties tiesā var ierobežot. Taču tam jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam jābūt leģitīmam mērķim un šim ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi.

[4] Kā jau iepriekš tika minēts, Satversmes 92.pantā minētais jēdziens “taisnīga tiesa” ietver gan institucionālo, gan arī procedūras aspektu. Pirmkārt, tai jāatbilst Satversmes 83.pantā noteiktajai neatkarīgai tiesu varas institūcijai, kas izskata lietu. Otrkārt, “taisnīgai tiesai” jābūt pienācīgam, tiesiskai valstij atbilstošam procesam, kurā šī lieta tiek izskatīta. Konvencijas 6. panta 1.punkts expressis verbis noteic, ka lieta ir jāizskata saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā.

Arī no Satversmes 1.panta izrietošais tiesiskas valsts princips prasa, lai valstī tiktu izveidota sistēma, atbilstoši kurai tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.[14]

ECT, piemēram, lietā “Lavents pret Latviju”[15] uzsver, ka neatkarības un objektivitātes jēdzieni ir cieši saistīti. Tiesai nedrīkst būt personiski aizspriedumi vai ieinteresētība. Tiesneša personiska objektivitāte tiek prezumēta, ja nav pierādījumu par pretējo (subjektīvais aspekts). Pie tam jānodrošina, lai tiesa piedāvā pietiekamas garantijas, kas izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas šajā sakarā. Tā kā tiesnese Laventa lietā masu plašsaziņas līdzekļos cita starpā iepriekš bija izteikusi pieņēmumus par viņas tiesvedībā esošas lietas iznākumu, ECT uzskatīja, ka tiesa nebija objektīva un ka tādējādi tika pārkāpta Konvencijas 6.panta pirmā daļa (sk. minētās lietas 117. – 119.punktu).

Attiecībā uz Laventa lietas procesa ilguma saprātīgo raksturu ECT, apzinoties lietas sarežģītību un nenovēršamos kavējumus sakarā ar viņa slimību, tomēr atzina, ka procesa ilgums un Rīgas apgabaltiesas bezdarbība ir bijis iemesls, lai uzskatītu, ka šajā ziņā arī ir pārkāpta Konvencijas 6.panta pirmā daļa. Tomēr jāuzsver, ka ievērojams tiesas procesu garums nav tikai postkomunistisko valstu problēma. Tā pastāv arī valstīs ar ilgām demokrātijas tradīcijām.

[5] Ņemot vērā tiesību uz taisnīgu tiesu nozīmīgumu, šajā referātā pieskaršos vēl vienam Latvijas tiesu praksē aktuālam jautājumam, par kuru īpaši gribētu dzirdēt Lietuvas kolēģu viedokli. Proti, vai personas subjektīvo publisko tiesību uz taisnīgu tiesu izmantošanu varētu atzīt par prettiesisku darbību? Vai sakarā ar kādas personas vēršanos administratīvajā tiesā, varbūt pat arī Satversmes tiesā, tai var iestāties civiltiesiska vai cita veida juridiskā atbildība?

[5.1] Šajā sakarā jāuzsver, ka pēdējā gada laikā Latvijā sāk veidoties bīstama prakse. Proti, sakarā ar administratīvā akta trešās personas vēršanos administratīvajā tiesā, lai apstrīdētu, viņasprāt, nelikumīgu pašvaldības lēmumu (administratīvo aktu – būvatļauju), cita tiesa – Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija – pieņēma izskatīšanai (ierosināja lietu) būvatļaujas adresāta prasības pieteikumu pret šo trešo personu par 300 000 latu zaudējumu piedziņu, bet pēc tam arī lēmumu par šīs personas mantas un naudas līdzekļu apķīlāšanu. Jāpiebilst, ka lēmumu par mantas apķīlāšanu Augstākā tiesa ir atcēlusi.

[5.2] Būvatļaujas adresāta tiesai iesniegtajā prasības pieteikumā administratīvā akta trešās personas (konkrētā gadījumā – kaimiņos dzīvojošās nekustamā īpašuma – dzīvokļa – īpašnieces) vēršanās administratīvajā tiesā likumā noteikto interešu aizstāvībai tika vērtēta kā darbība ar ļaunu nolūku, apzināti prettiesiska rīcība un administratīva patvaļa. Prasības pieteikumā tika norādīts, ka “nekā citādi kā par administratīvu patvaļu nevar nosaukt situāciju, kurā apzināti iesniedz tiesā acīmredzami nepamatotu pieteikumu, ar vienu vienīgu nolūku – iegūt iespēju atsaukties uz APL 185.panta 1.daļu, lai apturētu mūsu iecerēto būvniecību.”

Savukārt, kad būvatļaujas adresāta pārstāvji – Latvijā ietekmīgs advokātu birojs – uzzināja, ka pieteicējai, kas vērsās administratīvajā tiesā pret, viņasprāt, pašvaldības nelikumīgo rīcību, pretējā mājā dzīvo Latvijas Universitātes profesore, kas vienlaikus ir arī Satversmes tiesas tiesnese un kuras zinātniskais darbs jau vairākus gadus ir bijis saistīts ar būvniecības un teritorijas plānošanas tiesisko problēmu izpēti, apgabaltiesā tika iesniegti prasības pieteikuma papildinājumi, kuros zaudējumus tika lūgts piedzīt arī no profesores sakarā ar viņas neatļautu darbību – kaimiņienes “uzkūdīšanu” vērsties administratīvajā tiesā. Apgabaltiesa pieņēma ne tikai prasības pieteikuma papildinājumus, bet, balstoties uz Civilprocesa likumā noteikto pušu līdztiesības un sacīkstes principu, apmierināja arī prasītāja lūgumu par dokumentu (iesnieguma pašvaldībai, pieteikuma administratīvajai tiesai u.c.) autora noteikšanas ekspertīzi. Izskatot blakussūdzību Augstākajā tiesā, apgabaltiesas lēmums tika atstāts spēkā. Un prasītāja izvēlēti eksperti, salīdzinot pieteikumu administratīvajai tiesai ar profesores publiski pieejamām publikācijām, acīmredzot pašlaik mēģina iegūt īpaši svarīgus “pierādījumus” šajā “uzkūdīšanas” lietā.

[5.3] Tā kā lieta pašlaik vēl atrodas tiesvedībā, sīkāk to neanalizēšu. Tomēr gribu uzsvērt, ka Satversmē un likumos piešķirto tiesību godprātīga izmantošana nevar būt par iemeslu, lai pret personu piemērotu civiltiesisko, disciplināro, administratīvo vai kriminālo atbildību. Personu, kas iesniegusi administratīvajā tiesā pieteikumu ar nolūku, lai tiktu izvērtēts kāda administratīvā akta tiesiskums, nevar sodīt, iebiedēt vai radīt tai nelabvēlīgas sekas tikai tādēļ, ka tā izmantojusi likumā paredzētos tiesību aizsardzības mehānismus. Īpaši šajā gadījumā, kad administratīvā tiesa, saņemot pieteikumu, ir ierosinājusi lietu un, kā liecina administratīvās tiesas lietas materiāli, gan domes institūcijas, gan arī tās priekšsēdētājs likumā noteiktā kārtībā uz iesniegumiem nav atbildējis, bet pašvaldības institūcijas pat pēc lietas ierosināšanas administratīvajā tiesā turpinājušas saskaņot ar būvniecību saistītus dokumentus.

Lai arī cik absurda nebūtu diskusija par subjektīvo publisko tiesību izmantošanas atzīšanu par prettiesisku darbību, tomēr, lai akcentētu tiesību uz taisnīgu tiesu nepamatotu absolutizēšanu vai pat “vulgarizēšanu”, interesanti būtu vērot, kā rīkotos minētā apgabaltiesa, piemēram, gadījumā, ja būvatļaujas saņēmējam sakarā ar būvatļaujas apturēšanu (ko paredz APL 185.panta pirmā daļa) ienāktu prātā zaudējumu piedziņu vērst, teiksim pret Saeimu, kas pieņēmusi APL, vai arī pret Valsts prezidenti, kas šo likumu izsludinājusi?

Varētu jau modelēt vēl absurdāku piemēru, par kuru savulaik rakstīju vienā no lielākajiem Latvijas dienas laikrakstiem. Proti, vai laulātais, teiksim, vīrs, ja viņu atstājusi sieva un likumā noteiktā kārtībā iesniegusi prasības pieteikumu par laulības šķiršanu, var iesniegt pretprasību par zaudējumu atlīdzību? Īpaši gadījumā, ja viņš prasībai pievienojis, piemēram, rēķinus par apkopējas, pavāres, dārznieces, bērnu aukles un pat prostitūtas pakalpojumiem, norādot, ka kopš sievas aiziešanas viņam radušies krietni zaudējumi? Katrā ziņā nevarētu pārmest šim vīram vai viņa pārstāvjiem, kas ar tādu prasības pieteikumu grieztos tiesā. Kā liecina prakse, arī Satversmes tiesas kanceleja, īpaši pilnmēness laikā, saņem visneiedomājamākās konstitucionālās sūdzības. Taču, vai “tiesību uz taisnīgu tiesu” vārdā vispārējās jurisdikcijas tiesai šajā gadījumā būtu jāierosina lieta un prasības nodrošināšanas nolūkos jāpieņem lēmums par aizgājušās sievas mantas aprakstīšanu?

ECT, izskatot jau pieminēto Laventa lietu, ir secinājusi, ka ar likumu piešķirto procesuālo tiesību izmantošanu nevar vērst par sliktu personai, kas šīs tiesības izmanto. Rīcība, saskaņā ar kuru persona izlieto APL vai Satversmes tiesas likumā paredzētās tiesības, ir nevis prettiesiska, bet gan vērsta uz šo likumu mērķu sasniegšanu. Vēršoties administratīvajā tiesā vai Satversmes tiesā, persona izlieto nevis sev piemītošu civilo tiesību, bet gan subjektīvo publisko tiesību, un tādēļ var piekrist tiesību zinātniekiem, ka šādu rīcību nevar vērtēt no Civillikuma skatapunkta.[16] Lai gan pat no Civillikuma 1636.panta izriet, ka nav tiesību aizskāruma, jā kāds tikai izlieto sev piederošo tiesību.

[5.4] Pastāvot subjektīvajām publiskajām tiesībām, persona var prasīt no valsts vai pašvaldību institūcijām normatīvo aktu, kas attiecas uz šo personu, ievērošanu. Proti, tas dod iespēju subjektīvās publiskās tiesības aizstāvēt tiesā. Tomēr jāņem vērā, ka, no vienas puses, nav pieļaujams no administratīvā akta trešās personas pieņemt acīmredzami nepamatotas sūdzības vispārības labā (populārsūdzības). Kā piemēru varētu minēt gadījumu, ja kāds indivīds vērstos administratīvajā tiesā ar pieteikumu, norādot, ka viņam nepatīk atsevišķi Rīgas vēsturiskajā centrā plānotie būvobjekti, vai arī prasītu, lai atlaiž no darba kādu amatpersonu, kas, viņaprāt, negodprātīgi pilda savus pienākumus.

Lai celtu prasību administratīvajā tiesā, ir jābūt tiešam sakaram starp personas iespējamo aizskārumu un valsts vai pašvaldības rīcību. Tomēr, no otras puses, kāda administratīvā akta, piemēram, būvatļaujas adresāts, gadījumos, kad tam labvēlīgo administratīvo aktu apstrīd trešā persona, kurai administratīvais akts ir nelabvēlīgs, nevar atsaukties uz paļāvības aizsardzību. “Ja jau sākumā pastāv iespēja, ka trešās personas iesniegtā sūdzība varētu tikt apmierināta, tad labuma guvējam ir pienākums rēķināties ar administratīvā akta atcelšanas iespēju.”[17]

Arī Satversmes tiesas likums noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt persona, kuras pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Pie tam, izskatot sūdzību, tiesas kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, kad tajā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai.

Nepretendējot uz īpaši dziļām zināšanām civilprocesā, tomēr uzskatu, ka Civilprocesa likuma atsevišķu normu jēga saistībā ar civillietas ierosināšanas tiesisko pamatu un prasības priekšmetu (6., 127. un 128.pants) ir vērsta uz civilo tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību.

Pirms lietas ierosināšanas vērtējot tikai iesniegtā prasības pieteikuma formu, nevis saturu, tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt izmantotas ļaunprātīgi un atsevišķu lietu izskatīšana var pārvērsties pat par zināmu farsu.

[5.5] Nenoliedzami, ka atsevišķos gadījumos administratīvā akta adresātam, piemēram, būvatļaujas saņēmējam, var rasties zaudējumi, jo saskaņā ar APL lietas ierosināšanas gadījumā administratīvais akts tiek apturēts. Arī saskaņošanas procedūras, kas jāveic līdz atļaujas saņemšanai, prasa noteiktus laika resursus, kā arī finanšu ieguldījumus.

Līdzīgi kā APL 104.pants, arī Civilprocesa likuma 214.pants paredz, ka gadījumā, ja kāda no vispārējās jurisdikcijas tiesām pieņem lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā, tai vienlaikus ir jāpieņem arī lēmums par tiesvedības apturēšanu. Bez tam saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2panta piekto daļu Satversmes tiesas pienākums ir apturēt vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumus, kas var būtiski aizskart konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības, kuru aizsardzībai ierosināta lieta Satversmes tiesā. Arī šādos gadījumos kādai no civiltiesiskajā strīdā iesaistītajām personām var rasties zaudējumi.

APL 8.nodaļā noteikts, kādā veidā ikviens var prasīt atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt ne administratīvajā procesā, ne arī konstitucionālās sūdzības izskatīšanas procesā pagaidām ne APL, ne Satversmes tiesas likums, ne arī kāds cits ārējais normatīvais akts neparedz atbildētāja, piemēram, Latvijas Republikas vai kādas vietējās pašvaldības tiesības piedzīt jebkādus zaudējumus vai kompensāciju no pieteikumu (konstitucionālās sūdzības) iesniegušās personas pat gadījumā, ja pieteikumā ietvertais prasījums netiek apmierināts. Administratīvajā procesā tikai un vienīgi pieteicējam, pamatojoties uz APL 92.pantu, ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību, kā arī morālā vai personiskā kaitējuma kompensāciju.[18] Vēl jo vairāk šādas tiesības attiecībā pret pieteikuma iesniedzēju nevar tikt piešķirtas trešajām personām,[19] kuras procesā pieaicinātas galvenokārt tādēļ, lai būtu informētas par sekām, kas rodas, izlemjot jautājumu par attiecīgā valsts pārvaldes lēmuma tiesiskumu.

________________

* Referāts nolasīts Latvijas un Lietuvas konstitucionālo tiesu tiesnešu seminārā 2005.gada 17.jūnijā

1 Gan Konvencijas angļu valodas, gan arī franču valodas tekstā tiek lietots termins “tribunal”.

2 Levits E. Objektīvās izmeklēšanas princips administratīvās procesā tiesā – atšķirība no civilprocesa. Nepublicēts materiāls. Pētījuma 3.punkts.

3 Sk., piemēram, 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5.punktu // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/03-01(00).htm

4 Sk., Lietuvas Republikas konstitucionālās tiesas 1997. gada 1. oktobra spriedumu lietā Nr. 7/97.

5 Sk., Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-06-01 // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/06-01(04).htm

6 sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1.1. punktu // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/04-01(03).htm; ECT sprieduma lietā Golder v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1975, Series A, § 38; Ashingdane v. the United Kingdom, judgment of 28 May 1985, Series A no. 93, § 57.

7 Sk, Krievijas Federācijas Konstitucionālās tiesas 1999. gada 23. marta lēmumu Nr. 5-? // http://www.ksrf.ru/doc/postan/p5_99.htm

8 sk., Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedumu lietā Nr. 2004 – 10 – 01 // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/10-01(04).htm

9 Sk., ECT sprieduma lietā Tolstoy Miloslavsky v. United Kingdom, judgment of 13 July 1995, Series A no. 316-B, pp. 71-72, § 62.

10 Sk., Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8. punktu // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/spriedumi/16-01(04).htm

11 Stubbings v. United Kingdom, October 22, 1993, R.J.D., 1996-IV, No. 18.

12 Sk., piemēram, APL 79. panta pirmo daļu.

13 Sk., piemēram, Civillikuma 1895. pantu.

14 Sk. Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija lietas Nr. 2003 – 03 – 01 secinājumu daļas 1.punktu // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/03-01(03).htm

15 Sk., ECT spriedumu lietā “Lavents pret Latviju” // Latvijas Vēstnesis, 12.02.2003, Nr. 23(2788).

16 Vai, vēršoties administratīvajā tiesā, var nodarīt kaitējumu // Jurista Vārds, 31.08.2004

17 Paine F.J. Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002, 296. – 297. lpp.

18 Sīkāk sk., piemēram, Butāns M. Valsts atbildība par tiesību aizskārumiem // Likums un Tiesības, 1. sējums, Nr.4, 1999, 108. – 114.lpp.; Butāns M. Valsts atbildības izpratne (Satversmes 92.pants) // Likums un Tiesības. 2.sējums, Nr.1, 2000, 14. – 20.lpp. Šulca G. Par atlīdzinājumu, ko paredz Administratīvā procesa likums // Latvijas Vēstnesis, Nr. 232. 11.12.2001; Šulca G. Par atlīdzinājumu, ko paredz Administratīvā procesa likums (otrā daļa) // Latvijas Vēstnesis Nr. 233, 18.12.2001; Hanss Jirgens Vildbergs un Valdis Krasts. Salīdzinošās administratīvās tiesības: lietas un risinājumi. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 173. – 188.lpp.; Paine F.J. Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002, 329. – 392.lpp; Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā.

http://www.politika.lv/polit_real/files/lv/valstsatbild_LV.pdf (aplūkots 2005.gada 25.maijā plkst. 14:30).

19 Jāņem vērā, ka administratīvā akta adresāts iestādē kļūst par trešo personu administratīvajā procesā tiesā.