Raksts

Tiesības uz izsvītrotajiem gadiem


Datums:
24. februāris, 2009


Autori

Aleksejs Dimitrovs


Foto: Ukemi_42

Andrejeva nav citas valsts pilsone. Viņa ir Latvijas nepilsone, tāpēc Latvija ir vienīgā valsts, kas objektīvi var uzņemties pienākumus par viņas sociālo nodrošinājumu.

Natālija Andrejeva Latvijā ieradās divpadsmit gadu vecumā. Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas viņa strādāja ķīmiskajā rūpnīcā Olainē, tomēr no 1973. līdz 1990.gadam viņa darba algu pa pastu saņēma no Kijevas un Maskavas, jo kā vides aizsardzības speciāliste bija pakļauta priekšniecībai šajās pilsētās. Sasniedzot pensijas vecumu, Natālija Andrejeva uzzināja, ka 17 gadi no viņas darba stāža ir „izsvītroti”, jo nepilsoņiem atšķirībā no pilsoņiem pensija pienākas tikai par Latvijā nostrādāto laiku, ja nav līguma ar attiecīgu valsti. Līdz ar to 1997.gadā viņai tikai piešķirta tikai 20 latu vecuma pensija. Pensionāre neatlaidīgi tiesājās, un pavisam nesen — 18.februārī — Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) nolēma, ka Latvijas valdība ir pārkāpusi Natālijas Andrejevas cilvēktiesības.

Taču stāsts ir krietni garāks. Vispirms pensionāre palīdzību meklēja Latvijas tiesās, taču divas tiesu instances nosprieda, ka Olainē nostrādātais laiks Kijevas un Maskavas uzņēmumu pakļautībā uzskatāms par ārpus Latvijas nostrādātu laiku. Tam gan nepiekrita prokurore, kas pēc Andrejevas lūguma iesniedza kasācijas protestu. Taču Augstākās tiesas Senātā notika starpgadījums — iepriekšējās lietas izskatīšana beidzās agrāk, prokurore bija uz vietas, tāpēc senatori nolēma Andrejevas lietas izskatīšanu uzsākt bez viņas pašas klātbūtnes. Senāts noraidīja prokurores argumentāciju, un tiesas process Latvijā bija beidzies.

Latvijas Cilvēktiesību komitejas biedri Vladimirs Buzajevs (tagad — Saeimas deputāts no PCTVL) un Leonīds Raihmans sagatavoja sūdzību ECT, bet vēlāk — jau procesa laikā — komandai pievienojās arī šī raksta autors. Andrejevas pārstāvji norādīja, ka lietā konstatējami divi pārkāpumi — notikusi diskriminācija attiecībā uz tiesībām uz īpašumu, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.

2000.gadā ECT sūdzību saņēma, bet 2006.gadā pieņēma izskatīšanai pēc būtības[1], savukārt 2007.gadā šo lietu uzreiz nodeva ECT Lielajai palātai, kur to skatīja septiņpadsmit tiesneši. 2009.gada 18.februārī ECT pasludināja spriedumu lietā Andrejeva v. Latvia[2], atzīstot, ka Latvijā ir noteikti diskriminējoši ierobežojumi pensionāriem, kas nav Latvijas pilsoņi, aprēķinot viņiem darba stāžu, kas uzkrāts līdz 1991.gadam ārpus Latvijas. Tagad Saeimai būs jāpārskata likums par valsts pensijām.

Diskriminācija un tiesības uz taisnīgu tiesu

Valdība uzskatīja, ka sūdzība jānoraida, jo padomju perioda pensiju sistēma atšķirībā no pašreizējās balstījās uz solidaritāti, nevis uz individuāliem ieguldījumiem, tāpēc šāda pensija nav „īpašums” Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē, un attiecīgi nevar būt arī diskriminācija. Tomēr mums paveicās, jo notika nopietns pavērsiens ECT praksē — sākot ar 2005.gada lēmumu lietā Stec and Others v. the United Kingdom[3], ECT vairs neuzskata, ka tiesības uz īpašumu aizsargā tikai pensijas un pabalstus, kas balstīti uz individuāliem ieguldījumiem. Līdz šim brīdim nevaru saprast, kāpēc valdības pārstāvji tiesvedības laikā vienkārši ignorēja atsauci uz šo lietu un turpināja turēties pie šī vājā argumenta.

Valdība uzskatīja, ka pensijas izmaksa par attiecīgu periodu esot Krievijas atbildība, jo tā turpina PSRS valstiskumu. Arī sociālais nodoklis Andrejevas labā maksāts PSRS, nevis Latvijas budžetā. Uz to sekoja mūsu atbilde, ka argumentam nav nozīmes — ja jau Latvijas Republika nolēmusi maksāt par PSRS nostrādāto laiku Latvijas pilsoņiem, ir jāmaksā arī nepilsoņiem. Arī ECT labvēlīgi raudzījās uz šo argumentu un nolēma pārbaudīt, vai atšķirīgai attieksmei pret nepilsoņiem ir leģitīms mērķis un vai tā ir proporcionāla.

Savukārt valsts pārstāvji informēja, ka Latvijas budžeta iespējas ir ierobežotas, tāpēc tiesības uz pensiju par laiku, kas līdz 1991.gadam nostrādāts ārpus Latvijas, garantētas tikai pilsoņiem. Tāpat pensionāre varētu naturalizēties un iegūt tiesības uz pensiju pilnā apjomā. Mēs savukārt uzsvērām, ka jābūt ļoti stipram pamatojumam, lai pieļautu atšķirīgu attieksmi uz pilsonības pamata attiecībā uz sociālajām tiesībām[4]. Naturalizācijas nosacījumi vecāka gadagājuma cilvēkiem ir diezgan sarežģīti, turklāt naturalizācijas rezultātā zaudētā pensijas daļa par iepriekšējo laiku netiks kompensēta.

ECT varēja izvēlēties šaurāku ceļu un izvērtēt, vai Andrejeva ir diskriminēta salīdzinājumā ar citiem nepilsoņiem, kas strādāja Olainē, bet — Latvijas uzņēmuma pakļautībā. Tomēr ECT izvēlējās salīdzināt Andrejevas situāciju ar pilsoņiem, kas padomju periodā strādāja ārpus Latvijas. Tiesa atzīmēja, ka šajā periodā starp PSRS pilsoņiem nebija atšķirību attiecībā uz pensijām. Turklāt Andrejeva nav citas valsts pilsone, viņa ir Latvijas nepilsone, tāpēc Latvija ir vienīgā valsts, kas objektīvi var uzņemties pienākumus par viņas sociālo nodrošinājumu. Rezumējot, ECT atzina, ka ir notikusi diskriminācija uz pilsonības pamata.

Par šo secinājumu balsoja 16 tiesneši, bet pret — tiesnese Ineta Ziemele no Latvijas, kas pievienoja spriedumam savu atsevišķo viedokli. Tiesnese norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību konvenciju nevar piemērot atrauti no citiem starptautisko tiesību avotiem. Latvijas Republika nav PSRS tiesību un saistību pārņēmējs, līdz ar to tai nav pienākuma uzņemties atbildību par padomju laikā nostrādātajiem gadiem. Latvijas Republika tikai sper soli pretim saviem pilsoņiem, lai viņi neciestu no prettiesiskās aneksijas sekām.

Otrais lietas aspekts — tiesības uz taisnīgu tiesu — bez šaubām nebija tik sarežģīts. Valdība norādīja, ka, Senātā agrāk uzsākot lietas izskatīšanu, Andrejevas tiesības netika pārkāptas, jo kasācijas instance izskata tikai juridiskus jautājumus, tāpēc viņas klātbūtne reāli neko nemainītu, turklāt viņas intereses pārstāvēja prokurore. Mēs tomēr uzskatījām, ka Andrejevai bija tiesības piedalīties tiesas sēdē. ECT piekrita šim argumentam. Tā arī norādīja, ka prokurora funkcija procesā bija sabiedrības interešu pārstāvēšana, bet pensionārei pašai bija tiesības pārstāvēt savas intereses. Rezumējot, ECT atzina, ka noticis tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Par šo secinājumu balsoja visi 17 tiesneši.

Sprieduma sekas

Spriedumā noteikts, ka Latvijas valdībai ir pienākums samaksāt sūdzības iesniedzējai kompensāciju — 5000 eiro par pārkāpumiem un 1500 eiro par tiesas izdevumiem. Ievērojot, ka drīz stāsies spēkā līgums ar Krieviju,[5] ECT nenorādīja, kā būtu jāievēro spriedums attiecībā uz Andrejevas individuālo situāciju. Ja līgums stāsies spēkā drīz, tad pensija viņai tiks pārrēķināta, ievērojot „Krievijas periodu”. Ja ne, tad pensionārei būs jāprasa pensijas pārrēķināšana, atsaucoties uz spriedumu.

Tajā pašā laikā spriedumam būs sekas arī attiecībā uz citām personām. Tiesa nosprieda, ka atšķirīga attieksme pret nepilsoņiem, neievērojot ārpus Latvijas līdz 1991.gadam nostrādātos periodus pensiju aprēķināšanā, ir diskriminācija. Kaut arī līgums ar Krieviju ir ratificēts, eksistē arī citas valstis, kuru teritorijā padomju periodā strādāja Latvijas nepilsoņi. Lai uz ECT netiktu sūtītas arvien jaunas sūdzības, Saeimai jāgroza pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts, likvidējot atšķirīgo attieksmi.

Nobeigumā — kāds novērojums. Andrejevas lieta ir trešā lieta no Latvijas, kuru pēc būtības izskatīja ECT Lielā palāta. Bez minētās vēl bija lietas Slivenko v. Latvia[6] un Ždanoka v. Latvia[7], kā arī dažas no saraksta svītroja, jo tika konstatēta upura statusa zaudēšana. Tātad sprieduma pasludināšana ir diezgan nozīmīgs notikums ne tikai Latvijai, bet arī visas Eiropas tiesiskajai telpai. Par spīti tam šī raksta autoram nav izdevies izlasīt kaut dažus vārdus par šo spriedumu nedz Dienā, nedz Latvijas Avīzē, nedz Neatkarīgajā. Informācija par spriedumu Andrejevas lietā latviešu valodā bija atrodama tikai internetā. Varam tikai minēt, vai tās ir bailes paziņot par kārtējo kompensāciju no valsts budžeta par Strasbūrā zaudēto lietu, vai arī situācija ir daudz nopietnāka — Latvijas sociālās un tiesību sistēmas problēma tiek uzskatīta tikai par nepilsoņu un nelatviešu problēmu.

____________________________

[1] Andrejeva v. Latvia (dec.), no. 55707/00, 11 July 2006 (pieejams http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp…

[2] Andrejeva v. Latvia [GC], no. 55707/00, 18 February 2009 (pieejams http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?

[3] Stec and Others v. the United Kingdom (dec.) [GC], nos. 65731/01 and 65900/01, ECHR 2005-X

[4] Gaygusuz v. Austria, judgment of 16 September 1996, Reports of Judgments and Decisions 1996-IV, §42

[5] Latvijas un Krievijas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā ratificēts 2008.gada oktobrī. Tas paredz, ka Latvijas iestādes atzīst darba stāžu, kas nostrādāts Krievijā, bet Krievija – darba stāžu, kas nostrādāts Latvijā.

[6] Slivenko v. Latvia [GC], no. 48321/99, ECHR 2003-X

[7] Ždanoka v. Latvia [GC], no. 58278/00, ECHR 2006-…


Case of Andrejeva v. Latvia

MK pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!