Raksts

Tiesības minēt


Datums:
04. augusts, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: f2point8

Mūsu tiesības zināt ir kas vairāk par iespēju čalot ap tādiem niekiem kā Šlesera un Zatlera pasēdēšana pie viena galda Jaunā Viļņa ballītē.

Pierakstīt, parādīt vai nostāties notikuma priekšplānā var jebkurš. Arī tāpēc stenografējošā, bez izpratnes un zināšanām veidotā žurnālistika pēc diskusijām par šīs profesijas izaicinājumu 21. gadsimtā aizgājusi pagātnē. Tomēr Latvijā diemžēl daudzas svarīgas ziņas ir veidotas vecmodīgajā stilā — rādu, ko redzu, rakstu, ko man stāsta. Un punkts.

Lai arī notikumu un viedokļu fiksēšana nereti tiek uzskatīta par žurnālistiku, tā labākajā gadījumā ir stenografēšana. Ar to var nodarboties cilvēki, kas vēlas piedāvāt pašu ieraudzītu informāciju medijiem un tā bagātināt to saturu. Taču, ja žurnālisti tikai fiksē redzamo un pievieno tam informācijas avotu, tā ir neliela darba daļa. Realitātes pierakstīšana nenozīmē neitrālu, objektīvu, precīzi veidotu saturu, ja nav pārbaudīts, cik patiesi ir kāda izteiktie citāti vai attēlā ietvertais realitātes fragments.

Tālāk — dažas aktuālas un svarīgas ziņas — tikai piemēri, jo žurnālistikas pieejas un stils daudzos medijos ir ļoti līdzīgs.

Kas notika Saldū?

29. jūlijs bija pārpilns ar ziņām par plūdiem Saldū. Izteiksmīgas bildes piepludināja arī medijus. Vakarā plašākas reportāžas sniedza televīzijas. Mani visvairāk šajās ziņās satricināja Panorāmā un arī LNT plaši rādītais sižets par saldenieci Viju Ernstoni[1] (LNT versijā — Ernsone), kura stāstīja, kā naktī zvanījusi dažādiem dienestiem, un tikai aptuveni pēc stundas viņa beigās saņēmusi atsaucīgu ugunsdzēsēju palīdzību. LNT ziņām minētā Saldus iedzīvotāja pat apgalvoja, ka pēc zvana uz numuru 112 viņa izlamāta[2].

Neapšaubāmi, pirmajās reportāžās vajadzēja parādīt plūdu postījumus un skaidrot, kas tiek darīts, lai palīdzētu iedzīvotājiem. Tomēr stāsts par nakts izmisīgajiem zvaniem valsts uzturētiem dienestiem bija jāturpina. Vai tā tiešām notika? Varbūt cietusī sieviete pārspīlēja? Bet ja nu tomēr? Turklāt dienestu vadībai pienācās tiesības uz atbildi un skaidrojumu, kāpēc palīdzību nesniedza uzreiz un nevarēja ieteikt, kur vērsties. Visiem pārējiem, kas šoreiz palikuši sausām kājām un gultām, tomēr arī būtu veselīgi uzzināt, kā labāk rīkoties, kurš palīdzēs nelaikā, kurš un kāpēc varbūt izlamās.

Tās bija ļoti svarīgas ziņas, bet netika izmantots to saturā esošais potenciāls — iespēja stāstīt tālāk, uzdot jaunus jautājumus, iedziļināties.

Ko darīs Šlesers?

Joprojām 29. jūlijs. Man grūti saprast, kā Šlesera preses konference ieguva tik lielu mediju uzmanību spraigajās plūdu, vēlēšanu sarakstu iesniegšanas un starptautiskās spriedzes dienās. Ziņas par Šesera, “uzticīga Jaunā Viļņa apmeklētāja”, idejām Jūrmalas attīstībai nonāca katra sevi cienoša medija saturā. Preses konference tika atrādīta un atstāstīta visai pilnīgi — bija stāsts par topošo koncertzāli, par nepieciešamību kūrortpilsētā būvēt daudz lielu viesnīcu, ieteikums piešķirt Latvijas pilsonību Igoram Krutojam un pats cerīgākais — par miljardiera Donalda Trampa vēlmi investēt jūrmalas attīstībā[3]. Kā kronis visam — apgalvojums, ka valsti var glābt Jaunais Vilnis [4].

Būtībā tās ir labas idejas, ja vien par tām būtu lielāka skaidrība. No visiem preses konferencē prezentētajiem projektiem apstiprinājums tika meklēts tikai maznozīmīgajai domai par pilsonību Jaunā Viļņa rīkotājam. Bet kā ar viesnīcām un to potenciālu situācijā, kad izklaides pasākumi Jūrmalā plānoti “visu gadu”? Prezentēto projektu svars netika pārbaudīts sarunā, piemēram, ar Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas vadītāju Jāni Nagli, kurš nav bijis pierunājams izteikties arī par to, ka viesnīcu mūsu pusē pārāk daudz[5]. Vēl intriģējošāks ir stāsts par Donaldu Trampu un viņa gaidāmajām investīcijām, ja jau, kā preses konferencē solīts, projektu realizācija sāksies jau nākamajā gadā. Būtu interesanti no paša ASV miljardiera uzzināt, ko viņš par tiem domā un kā tieši gatavojas investēt Jūrmalā.

Pārskatot visas līdzīgās prese konferences ziņas, varu droši teikt, ka tās veidotas baisajā “žanrā”, ko mēdzu saukt par “žurnālists kā ķermenis, kas pārnēsā diktofonu vai citu ierakstu iekārtu”. Bija daudz informācijas par preses konferenci un preses konference diemžēl arī bija visa informācija, ko izdevās uzzināt vai vēlāk atrast. Amerikāņu žurnālists Džims Viliss (Jim Willis) situāciju, kad viegli pieejams informācijas avots regulāri piedāvā atraktīvu informāciju, ko žurnālisti neizvērtē, sauc par cirka dresētāja (Šlesers) veiklu apiešanos ar dresētiem lauvām (žurnālistiem)[6].

Ko izdarīja Velšs?

25. jūlijs bija slikta diena Artim Velšam, demisionējušās Iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) ieceltajam un nu jau bijušajam Valsts policijas priekšniekam, jo tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība) viņu pārcēla citā amatā[7]. Tas notika ātri, Štokenberga lēmumu pavadīja viņa skaidrojums par neatbilstoši sagatavotu darba dokumentu[8] un secinājums, ka Velšam trūkst autoritātes policistu vidū[9]. Daži žurnālisti gan bija pamanījuši, ka pieredze darbā policijā iepriekš tika izcelta kā jaunā vadītāja liela priekšrocība.

Ziņās par Velša aizrotēšanu bija atrodams visu iesaistīto pušu skatījums, tomēr runa ir par cilvēku, tāpēc skaidrojumi un atbildes radīja daudz jaunu jautājumu. Nepazīstu nevienu no iesaistītajiem cilvēkiem, bet šis gadījums lika domāt par to, kā valsts iestādēs notiek darbs ar personālu.

Policistam droši vien ir jāpilda pavēle, bet uz žurnālistiem gan tā neattiecas. Tāpēc man šķiet ļoti dīvaini, ka pietiek ar ministra skaidrojumu, ka iesniegtie priekšlikumi par policistu algām “galīgi neesot tas, kas no Velša gaidīts”. Ko tas īsti nozīmē? Kādi ir ideālie priekšlikumi par policistu apmaksas sistēmu? Pārbaudāms būtu arī secinājums par autoritātes trūkumu, jo kopumā ziņas par augstas amatpersonas vienkāršo atlaišanu mazliet līdzinās aprunāšanai, kurā žurnālisti nostājas stiprākā, proti, uz mirkli amatā ielēkuša ministra pusē, bet nemeklē atbildes uz daudziem jautājumiem.

Visas minētās ziņas parāda, kāpēc domājoša, zinoša un cilvēcīga žurnālistika ir vajadzīga. Tieši žurnālistika, nevis prasme fiksēt acīmredzamo, uztvert izvairīgu vai aptuvenu atbildi un noformēt to kā citātu. Mūsu tiesības zināt ir kas vairāk par iespēju čalot ap tādiem niekiem kā Šlesera un Zatlera pasēdēšana pie viena galda Jaunā Viļņa ballītē. Tās nozīmē arī profesionāļu sagādātu iespēju pietuvoties patiesībai. Citādi mēs paliekam esošajā izpratnes līmeni, kur tiesības zināt pārvēršas par tiesībām minēt, kas un kāpēc īsti notika.
_________________________________________________

[1] http://www.youtube.com/watch?v=pI9_NkypMiQ

[2] http://www.tvnet.lv/online_tv/14637

[3] http://bizness.delfi.lv/biznesa_vide/slesers-asv-miljardieris-tramps-esot-ieinteresets-projektos-jurmala-un-riga.d?id=39848765

[4] http://mango.delfi.lv/zinas/tv_sovi/jaunais_vilnis/slesers-jaunais-vilnis-var-glabt-valsti.m?id=39846547 un http://www.tv3play.lv/play/251077/

[5] http://www.kapitals.lv/zinas/latvija-ieprieksejos-gados-sacelts-parak-daudz-viesnicu-atzist-jaunais-latvijas-viesnicu-un-restoranu-asociacijas-prezidents

[6] Willis J. (2003) The Human Journalism. Reporters, Perspectives and Emotions. London: Praeger. P. 8.

[7] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/385938-velss_sokets_un_noliedz_rikojumu_nepildisanu

[8] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/385924-policijas_prieksnieku_velsu_peksni_aizrote_uz_koledzas_vadibu

[9] http://www.delfi.lv/news/national/politics/stokenbergs-vp-jaunais-boss-varetu-but-markitans-vai-kuzis-velsam-nebija-pietiekama-autoritate.d?id=39776539

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!