"Neatkarīgā Rīta Avīze", 16.10.2003.

Krimināllikuma 271. pants ir atmetams pilnīgi un galīgi

Krimināllikuma 271. pants amatpersonu godu šķiet svētāku esam nekā citu ļaužu godu. Līdz šim par šo «tiesību bastionu» šķēpus lauzuši pamatā juristi un mediju pārstāvji. Nu Satversmes tiesai jānosaka, kur to likt.

Lai arī divkaujas mutes palaišanas lietās, manuprāt, būtu daudz efektīvāks un objektīvāks līdzeklis nekā tiesu prāvas, vārds «kriminālatbildība» nav šo lietu sakarā pilnīgi atmetams. Gribējās gan rakstīt, ka krimināllietas goda un cieņas sakarā vispār nebūtu ierosināmas, taču – lērums cilvēku cer, ka tos arī šajās lietās pēc būtības (!) aizstāvēs tiesa vai policija, un nemaz nemāk rīkoties ar dūrēm, zobeniem vai revolveriem. Un – ej nu sazini, kādu izcūkošanas patvaļu var sagaidīt, ja sociālajai apziņai iespaidīgais kriminālatbildības drauds tiek atmests pilnībā. Taču «privileģētu» kriminālatbildību paģērošais 271. pants gan atmetams pilnīgi un galīgi. Ne tikai elementāras līdztiesības vai normālas (cilvēk)tiesību uztveres dēļ.

Šo lietu sakarā sevišķi aktuāls šķiet Egila Levita sacītais: «Tiesiskā atbildība parasti ir ar tiesiskām (civiltiesiskām, administratīvām vai kriminālām) sankcijām «pastiprināta» politiska vai ētiska atbildība. (..) Tiesiskās atbildības izvirzītais standarts ir parasti visefektīvākais, taču tiesiskās atbildības izraisītās sekas ir tikai «galējais līdzeklis» – ja iestājas tiesiskā atbildība, tad jau ir pārkāpts ētiskās vai politiskās atbildības standarts, jo: «ne visu var, ko drīkst». Uz likumdevēju, izpildvaru un tiesu sistēmu pilnā mērā attiecināms tas pats, ko Levita kungs sacījis par medijiem – jo augstāki ar minēto atbildību saistītie standarti, jo augstāka autoritāte.

Viņš minējis arī vairākus piemērus iz Rietumu prakses, kad smagāk atbildēt nācies tieši tiem (medijiem), kam bijusi lielāka autoritāte. Tas ir normāli. Taču – goda un cieņas lietās apelēt pie galēja līdzekļa (kriminālatbildības) kā sistēmas, nevis kā ārkārtēja izņēmuma situācijā, kad politiskās un ētiskās atbildības līmenis visās varas pakāpēs ir ļoti relatīvs, ir tas pats, kas ārstēt blaugznas ar giljotīnu. Tieši tāpēc konkrētajā situācijā veidojošie (sabiedrību, varu) faktori būs efektīvāki, nekā pārspīlēti mēģinājumi radīt normālu attiecību kultūru caur sankcijām. Tāpēc cilvēktiesības goda un cieņas situāciju, tās kontekstu «zina» un izjūt adekvātāk, nekā Latvijas krimināltiesību kanoni. Vismaz nav dzirdēts, ka cilvēktiesību speciālisti tiektos padarīt cilvēka godu un cieņu atkarīgu no viņa ieņemamā amata. Arī tāpēc, ka goda un cieņas konfliktu cēloņi labāk atklājas caur non scripta, sed nata lex (nerakstītu, taču dabisku likumu), kuru mūsu tiesu sistēma izmanto kā tiesību avotu arvien paretam. KL 271. pants izceļ sistēmai acīmredzot arvien aktuālo kāri pēc leges barbarorum (barbariska likuma).

Viens no galvenajiem KL 271. panta aizstāvju argumentiem – tas, kurš cēlis neslavu amatpersonai, ir vērsies ne tikai pret šo personu, bet arī pret valsts varas iestādi, kurā šī persona strādā – pats par sevi šķiet antikonstitucionāls. Jo Satversmē jau nav tikai 116. pants, kurā noteikts, ka Satversmes 100. pantā fiksētās tiesības uz vārda brīvību var ierobežot likumā noteiktos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Satversmē nav tikai 100. panta un 96. panta dilemma, kur viens pasludina vārda brīvību un tiesības brīvi iegūt informāciju, bet otrs tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmē ir arī otrais pants, kurš nosaka, kas īsti valstī ir varas suverēns. Tur sacīts: «vara pieder Latvijas tautai». Tātad arī visi šie sūda kantori pieder Latvijas tautai un neviens klerks, sākot ar viņu hierahijā visaugstāko, nav vis tautas priekšnieks, bet tās kalps. Tad kāda velna pēc KL 271. panta aizstāvji sludina ko citu? Proti – ka klerks ir augstāks par varas suverēna pārstāvi. Sekojot šai loģikai, iznāk, ka aizskart Latvijas valsti un tautu (aizskarot atsevišķu tās pārstāvi) var bezatbildīgāk, nekā aizskart kādu iestādi, aizskarot tās klerku.

Var jau izpīpēt, no kurienes šī vēlme turēt valsti par varas monopolīpašumu. No likumdevēja, kuram ērti kompetenci un atbilstību aizvietot ar pliku varas faktoru, un no pašas tiesu sistēmas politiskās un ētiskās atbildības pakāpes, kurai taču laikam arvien šķiet, ka tās galvenā misija ir VIP līmeņa aptecēšana. KL 271. panta separatīvais, izņēmuma raksturs lietās, kur izņēmumam nevajadzētu būt, padara iespējamas durvis, pa kurām tiesu namos ienāk tas, no kā vēl pirms gadsimta brīdināja jurists Anatolijs Koni (Kriminālprocesa tikumiskie pamati). Proti – viedokļi, kuri nav tapuši paša tiesu nama sienās. Likumdevējs «dozē» tiesisko aizstāvību atkarībā no personas tuvības varai un tādā garā paģēr tiesai nevis tiesāt, bet pakalpot.