Raksts

Tiesa pret homofobiem aizspriedumiem


Datums:
31. maijs, 2005


Autori

Gita Feldhūne


Jebkurš cilvēktiesību pārkāpums aizskar cilvēka cieņu, bet diskriminācija šo cieņu aizskar pašā saknē - cilvēks tiek noraidīts un noniecināts dēļ tā, kas viņš ir. Tiesas spriedums M.Santa lietā ir eiropeiskas domāšanas piemērs, kas paceļas pāri homofobiem aizspriedumiem.

Homoseksualitāte ir viena no lietām, pret kurām neitrāla attieksme, šķiet, nav iespējama. Tāpēc, ka pēc būtības neitrāla attieksme – t.i., reāli pastāvošas daudzveidības pieņemšana un vienkārši ļaušana katram būt, kāds nu kurais ir – uz kraso homoseksualitātes noliedzēju fona šķitīs to radikāls pretpols. Tomēr tieši neitralitāte ir tas, ko noteiktu tiesisko attiecību kontekstā prasa likums. Ne homoseksuālā, nedz arī heteroseksuālā orientācija nevar būt ne trumpis, ne mīnuss – tā gluži vienkārši nav būtiska. Likums neliedz pret vienu vai otru ieņemt savu attieksmi, bet attieksmei, kas izpaužas darbībās ar juridiskām sekām, ir jābūt neitrālai.

Tikko izlemtā lieta par Māra Santa prasību pret Rīgas Kultūru vidusskolu ir pirmā lieta Latvijā par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Tā ir arī pirmā lieta, kura pamatojas uz Darba likuma normām, kuras (īstenojot ES Direktīvas 2000/78/EK[1] prasības) ir tieši vērstas uz diskriminācijas novēršanu un šī uzdevuma atvieglošanai paredz t.s. dalīto pierādīšanas pienākumu.

No juridiskā viedokļa lietā bija divi būtiskākie jautājumi. Vai seksuālā orientācija ir viens no aizliegtajiem kritērijiem atšķirīgajai attieksmei? Darba likuma 29. pantā, kas vēršas pret diskrimināciju darba tiesisko attiecību dibināšanā, tieši nav pieminēta seksuālā orientācija, aizliegto kritēriju uzskaitījumu noslēdzot ar “citiem apstākļiem”. Seksuālo orientāciju kā šādu aizliegto kritēriju expressis verbis, nosaka pieminētā ES direktīva, un tā bija iekļauta arī Labklājības ministrijas sagatavotajos likumprojektos, taču atbildīgā Saeimas komisija uzskatīja par politiski mazāk slidenu šī kritērija tiešu neminēšanu. Gan skatot Darba likuma projektu, gan tā 2004. gada grozījumus, šis “karstais kartupelis” tika apslēpts formulējumā “un citi apstākļi”, tādējādi gan paēdinot vilku (t.i., veicot likumu saskaņošanu ar ES tiesību aktu prasībām), gan saudzējot kazu (elektorāta jūtas). Toties “pa sitienam” tika nolikta par Direktīvas ieviešanu atbildīgā Labklājības ministrija, kurai nu bija attiecīgajām ES institūcijām jāskaidro, kāpēc diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ tomēr ir aizliegta, lai arī likumā tieši nav minēta. Šajā kontekstā nebūt nebija nešaubīga skaidrība par tiesas gatavību atzīt, ka Darba likuma 29. pants tiešām aizliedz diskrimināciju arī uz seksuālās orientācijas pamata, kaut gan lemt citādi nozīmētu pārkāpt gan Satversmes normas, gan pienākumu tiesību aktus interpretēt saskaņā ar ES tiesību aktu prasībām. Tas, ka tiesai par to nebija šaubu, apliecina, ka tiesas spēj likumu redzēt plašākā sistēmā.

Otrais jautājums saistīts ar jau minēto dalīto pierādīšanas pienākumu, kas noteikts Darba likuma 29. panta 3. daļā. Ja prasītājs norāda uz apstākļiem, kas liek domāt, ka viņš ticis diskriminēts, atbildētājam ir jāpierāda, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar aizliegto kritēriju, vai arī, ka darbinieka piederība noteiktai kategorijai (šajā gadījumā heteroseksuāli orientētiem ļaudīm) ir šī darba veikšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums. Proti, prasītājam nav pienākuma pierādīt, ka viņš tiešām ir ticis diskriminēts, bet gan tikai to, ka izskatās, ka viņš varētu būt ticis diskriminēts. Iemesls šādai konstrukcijai ir vienkāršs: uzlikt pilnu pierādīšanas pienākumu prasītājam nozīmētu līdz minimumam samazināt iespēju vērsties pret diskrimināciju, jo tieši atbildētājs (šajā gadījumā potenciālais darba devējs) ir tas, kuram pieejama visplašākā informācija, zināmi viņa izvēli noteikušie apstākļi, un viņa ziņā ir pierādīt, ka šie apstākļi ir objektīvi un ar seksuālo orientāciju nesaistīti. Šī pierādīšanas nasta var būt mazāk (ja kandidāti ir līdzvērtīgi) vai vairāk smaga (ja noraidītais kandidāts ir nepārprotami pārāks un darbam piemērotāks, šī nasta visbiežāk varētu būt nepaceļami smaga), taču pilnībā ievēro labticīga darba devēja intereses. Grūtākais dalītā pierādīšanas pienākuma sakarā ir pierādīšanas slieksnis – cik daudz prasītājam ir jāpierāda, lai diskriminācijas prezumpcija iedarbotos? Šī latiņa nedrīkst būt pārāk augsta, pretējā gadījumā zudīs dalītā pierādīšanas pienākuma jēga.

M.Santa lietā tiesa, šķiet, spējusi atrast optimālu šīs latiņas augstumu. Tiesa atzina, ka prasītājs ir izpildījis savu daļu no pierādīšanas pienākuma, pierādot, ka ir bijis kvalificētāks un veicamajam darbam piemērotāks kandidāts (atšķirībā no pieņemtā kandidāta, viņam bija gan pedagoģiskā darba pieredze, gan izglītība) un tomēr nav pat ticis uzaicināts uz darba interviju, un ka darba devējam ir bijis zināms par viņa seksuālo orientāciju. Savukārt Rīgas Kultūru vidusskola nespēja pierādīt, ka neaicināšanai uz interviju bija objektīvi apstākļi. Skola apgalvoja, ka bijusi jau panākta vienošanās ar citu pretendentu, taču skolas rīcība liecināja par pretējo, vēl pēc it kā notikušās vienošanās datuma publicējot sludinājumu par vakanci un turpinot meklēt skolotāju.

Vai atšķirīga attieksme, tai skaitā atkarībā no seksuālās orientācijas, vispār jel kad ir pieļaujama? Teorētiski jā, ja tās pamatā ir objektīvs un pamatots darba veikšanas priekšnoteikums jeb “patiesās un noteicošās darba prasības” (angļu val. “genuine and determining occupational requirements”). Tiesa gan, atsaukšanās uz šīm prasībām ir iespējama tikai tad, ja atšķirīgā attieksme tiek atzīta, nevis noliegta. Šī atsaukšanās tad skaidrotu, kāpēc konkrēto attieksmi nevar uzskatīt par diskriminējošu, jo diskriminācija ir atšķirīga attieksme, kurai nav objektīva pamata.

Jāsaka gan, ka man ir pagrūti iedomāties kontekstu, kurā seksuālā orientācija varētu būt šāds objektīvs un pamatots darba veikšanas priekšnoteikums. Jo īpaši Eiropas Savienības ietvaros, kas ir nogājusi garu ceļu, lai aizspriedumus cilvēka seksuālās orientācijas dēļ atzītu par aizspriedumiem, kam nav objektīva pamata. Tostarp, runājot par skolām, ir jānošķir seksuāla orientācija no klajas seksuālas uzvedības, un pēdējai, neatkarīgi no tās orientācijas, skolā tiešām nav vietas, kamēr pirmajai ir visas tiesības pastāvēt arī tad, ja kāda ļaužu grupa uzskata, ka cita ļaužu grupa jau ar savu pastāvēšanu vien viņus aizvaino.

Kā apliecina daudzie komentāri interneta portālos pie ziņām par M.Santa lietu, ievērojams skaits cilvēku homoseksualitāti uzskata par kaut ko pēc definīcijas agresīvu, kas, ļoti iespējams, tiks vērsts pret mācāmajiem bērniem. To, ka daudzu, pat izglītotu cilvēku apziņā homoseksualitāte un pedofīlija ir identiskas, man par lielu pārsteigumu parādīja “mini” aptauja, ko pirms dažiem gadiem veicu pie LU Juridiskās fakultātes maģistratūras studentiem. Te gan jāsaka, ka, ņemot vērā heteroseksuāli un homoseksuāli orientēto cilvēku proporcijas, procentuāli daudz lielāka ir iespējamība, ka tieši heteroseksuālis varētu būt seksuāli uzmācīgs, taču seksuāli neitrālas uzvedības homoseksuāls skolotājs diemžēl neiekļaujas pārliecināto homofobu priekšstatos par homoseksualitāti. Vēl citai daļai nepieņemama šķiet doma par to, ka viņu bērniem homoseksuāli orientēts cilvēks varētu būt autoritāte un ka bērni, atšķirībā no vecākiem, viņā varētu redzēt arī ko vairāk par seksuālo orientāciju – cilvēku un labu skolotāju. Visbeidzot, ir daļa, kas homoseksualitāti uzskata par grēku un no daudzajiem iespējamajiem grēkiem izraudzījuši to par visvairāk apkarojamo.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc šī lieta ir apsveicams fakts, lai cik arī nepatīkami būtu atzīt, ka Latvijā pastāv diskriminācija. Jebkurš cilvēktiesību pārkāpums aizskar cilvēka cieņu, bet diskriminācija ir viens no tiem, kas šo cieņu aizskar pašā saknē. Cilvēks tiek noraidīts un noniecināts tā dēļ, kas viņš ir – invalīds, sieviete, homoseksuāli orientēts vai vecākam gadagājumam piederīgais, vai kāds cits. Netiek atzītas viņa zināšanas, kvalifikācija un darba pieredze, bet gan visa viņa personība tiek reducēta uz vienu viņa īpašību, kas darba devējam šķiet nevēlama. M.Santa lieta ir iedrošinājums visiem tiem, kas jel kāda iemesla dēļ ir saskārušies ar diskrimināciju, vērsties pret to, jo uzskatāmi parāda, ka tas ir iespējams; tas nav tikai personiskās uzdrīkstēšanās jautājums, bet gan spēj gūt arī valsts institūciju atbalstu – šajā gadījumā tiesas sprieduma veidā, kas konstatē diskriminācijas faktu un par to soda. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedums šajā ziņā ir eiropeiskas domāšanas piemērs, kas paceļas pāri aizspriedumiem, kas vērsti pret homoseksualitāti.

_______________________________
[1] 2000. gada 27.novembrī pieņemtā Direktīva, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


Māra Santa prāva paver durvis jaunām tiesu sistēmas afērām. Juris Paiders, Neatkarīgā Rīta Avīze, 19.05.2005

Māris Sants pret Rīgas Kultūru vidusskolu: ļoti subjektīvas piezīmes

Nacionālā programma iecietības veicināšanai

Spriedums lietā "M.Sants pret Rīgas kultūru vidusskolu"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!