Raksts

“Thriller” un “Twilight” — slavas radīts cietums


Datums:
13. decembris, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Vakar biju Arēnā Rīga noskatīties izrādi "Thriller Live." Tas būtībā bija vairāk koncerts, nekā mūzikls, tikai brīžiem dalībnieki vārdiski informēja par tādu vai citu posmu Maikla Džeksona mūžā. Cita starpā tika atgādināts, ka M. Džeksons vienā gadā uzvarēja Grammy balvas gan kā roka, gan kā blūza, gan kā popmūzikas vokālists. Tas bija 1983. gadā, kad viņš kopā ieguva astoņas balvas par disku, kurš deva vārdu vakar vakarā redzētajam šovam. Līdz pat šai dienai neviens ieraksts nav pārdots lielākā eksemplāru skaitā, kā "Thriller," un jādomā, ka mūsdienās, kad tik daudz ļaužu mūziku lielākoties iegūst caur internetu, un nevis ierakstu veikalā, rekords tā arī paliks nepārspēts.

Publika Arēnā Rīga bija latviska, tas ir — salīdzinoši mierīga. Tiesa, dziedātājiem izdevās šad tad ļaudis piecelt kājās un likt padejot, bet latvieši jau nav tie paši emocionālākie pasākumu apmeklētāji. Tuvojoties pasākuma beigām atsevišķi ļaudis gan sāka pulcēties arēnas priekšā un dejot pa īstam. Man tuvumā bija maza meitene, varbūt 10, 11 gadu veca, kura bija saģērbusies pilnīgā M. Džeksona kostīmā ar visu balto cimdu un dejoja nudien neslikti. Uz skatuves skanēja visi viņa lielie hiti, sākot no bērnības, kad viņš bija vokālists grupā The Jackson Five, un turpinot līdz trim milzīgajiem hitiem, ar kuriem koncerts noslēdzās — “Thriller” (ar visiem dejojošajiem zombijiem), “Billie Jean” un pašās beigās mana mīļākā un, iespējams, pati roķīgākā M. Džeksona dziesma, “Black or White.” Daudzi no dejotājiem prata demonstrēt viņa slaveno “mēness gājienu.” Dziesmas savukārt izpildīja pieci cilvēki — 11 gadus vecs zēns, kas pārstāvēja M. Džeksonu bērnībā, un tad četri pieaugušie. Interesanti, ka vislabāk M. Džeksona balsi atdarināja baltādains vīrietis un tumšādaina sieviete. Padomāju pie sevis, ka tas bija pavisam loģiski, jo pats M. Džeksons tomēr bija kaut kur starp baltu un tumšādainu cilvēku, kaut kur starp vīrieti un sievieti. Kā rakstīju šajā blogā viņa nāves dienā, man viņš vienmēr likās kā nelaimīgs cilvēks. Taču mūzikas jomā viņš bija nepārspējami ietekmīgs, viņa daiļrade ir dzirdama neskaitāmu citu mūziķu darbā.

Vakar Arēnā Rīga bija dzirdams arī kas cits — jaunu meiteņu spiegšana balsī, kas būtu likusi plīst stiklam, ja tāds tur būtu bijis. Tā bija daļa no M. Džeksona nelaimes — viņu nepārtraukti vajāja fanu pūļi un pretīgie paparaci. Šodien žurnālā Vanity Fair lasīju par aktieri Robertu Patisonu, kurš ir kļuvis par pusaudžu un jaunāku meiteņu absolūtu elku, jo ir uzstājies filmā par vampīriem “Twilight.” Materiālā bija rakstīts, ka cilvēks otras “Twilight” filmas uzņemšanas laikā būtībā uzturējās tikai un vienīgi savā viesnīcas numurā, jo uz ielas viņš nevarēja rādīties bez histērijas radīšanas. Manuprāt, tas ir skumji. Tas bija skumji Maiklam Džeksonam, tas ir skumji Robertam Patisonam, tas būs skumji jebkuram māksliniekam, kurš mūsdienu sensacionalizētajā pasaulē izsitas savas profesijas augšpusē un viņam nākas konstatēt, ka zināmā mērā viņš pats sev ir radījis cietumu. Žēl. Bet kā piemiņas pasākums vakardienas koncerts bija lielisks. Neesmu pats lielākais M. Džeksona daiļrades cienītājs, bet priecājos, ka vakar, turklāt ar manu lielisko draudzeni un kolēģi Loretu Bērziņu, varēju to noskatīties.

Jauku visiem šo trešo adventi!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!