Raksts

Tev mūžam


Datums:
16. novembris, 2008


Autori

Dita Arāja


Izbraucot laukā no meža, pirmais, ko skatiens uztver, ir pamatīgās laukakmeņu kūts jumts. Un tās korē stārķa ligzda. Mans tēvabrālis ļoti vēlējās stārķus savā pagalmā, tāpēc ierīkoja viņiem platformu ligzdai un pacietīgi gaidīja.

Un nu jau vairākus gadus cēlie putni pavasaros lido tieši uz šīm mājām. Uz manu senču, manas dzimtas mājām. Uz mājām, kur sākas stārķu un mana Latvija.

Manas tēva mājas ir Madonā. Tur dzīvo mani vecāki. Bet, kad šajās dienās pirms 18.novembra domāju par to, kas ir mana Latvija un kur tā sākas, tad pirmās prātā nāk manas vecvecmammas un viņas dēla – mana vectēva – mājas tikai sešus kilometrus no Madonas, kādreizējā Grostonas pagastā. Misēni. Kad tētim jautāju, kāpēc tik dīvains māju nosaukums, viņš zināja stāstīt – tāpēc, ka savulaik tur misa gatavota. Nezinu, cik tajā patiesības. Bet zinu, ka mana Latvijas sajūta sākas tur.

Tajās mājās ir piedzimis mans vectēvs un mans tētis. No tām mājām 1941.gada 14.jūnijā izveda manus vecvecākus, bet 1949.gada 25.martā – manu tēti, viņa brāli, viņu tanti un viņu vecmammu – mūsu Misēnmammiņu. Tajās mājās pirms nepilniem diviem gadiem nomira mans tēvabrālis. Pavasarī. Stārķus nesagaidījis. Es pati šajās mājās nekad neesmu dzīvojusi. Padomju laikos, kad maza meitenīte biju, rudeņos devāmies uz kādreizējo vectēva mežu sēnēs. Toreiz Misēnos bija kolhoza kūts un dzīvoja kolhoznieki. „Tie ir Misēni,” man rādīja vecāki. Bet tas ēku puduriņš ar pelēkajiem jumtiem manu mazo bērna sirdi neuzrunāja.

Atgriezusies no izsūtījuma Tālajos Austrumos, Misēnmammiņa savās mājās nespēja dzīvot. Sirds sāpēja. Izpostīta viņas sēta. Viņa nomira 1963.gadā, kad i domas par savu valsti būt nevarēja. Es nezinu, vai mana vecvecmamma ticēja, ka reiz atkal būs Latvija un ka reiz Misēnos atkal dzīvos Arāji. Ģimenes nostāsti ļauj domāt, ka ticēja gan, jo viņa savām meitām minējusi, kuram no mazbērniem mājas uzticētu. Kuram – tas šobrīd vairs nav būtiski. Svarīgi, ka mājas atkal ir atgūtas. Svarīgi, ka Misēnmammiņa ir radījusi spēcīgu dzimtu ar apskaužamu spēju savstarpēji vienam otru balstīt. Tā ir darījuši Misēnmammiņas bērni, tā darījuši un turpina viņas mazbērni. Manā paaudzē šī saite vairs nav tik spēcīga. Mēs viens otru tā vairs nejūtam. Bet vienalga – mana ģimene man ir devusi spēka sajūtu. „Arāja, tu esi cīnītāja,” es pati sev saku, kad ir pagalam smagi. Un atceros, ka mana vectēva māsa Tālajos Austrumos saltā ziemas naktī viena pati kājām pie savas mātes, pie saviem brāļa bērniem gājusi. Maizi viņiem nesusi. Cauri mežam, kur tumsā vilku acis gailējušas. Pa ceļam maizīte sasalusi, bet mazie radinieki savu tanti tomēr sagaidījuši.

Tie ir viņi – mani senči, mani mīļie – gan tie, ko es esmu sastapusi, gan tie, kurus man nav bijis lemts iepazīt. Tie ir viņi, ar kuriem aizsākas manas Latvijas sajūta. Neviens to nav licis man īpaši iemācīties. Neviens nav prasījis, lai es obligāti to sajūtu. Tā vienkārši ir. No dzimtas. No ģimenes. No mājām. No stārķiem. No Misēnmammiņas, kas mūs visus joprojām sargā. Tā esi Tu, mana Latvija. Tev mūžam dzīvot.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!