Foto: AFI
Lai gan tiesneši labi zina, ka korupcija ir nelikumīga un nosodāma, nav jūtama gatavība aktīvi rīkoties, ja par kāda kolēģa godīgumu radušās šaubas.
Sabiedrībā ir izplatīts uzskats par augsta līmeņa korupcijas nesodāmību. Lielākā daļa korupcijas skandālu izbeidzas bez krimināllietām, nemaz nerunājot par notiesātiem korupcijas vaininiekiem. Līdz šim tieši Ģenerālprokuratūra bieži ir pārbaudījusi, vai augsta līmeņa amatpersonu rīcībā nav noziedzīgu nodarījumu pazīmes. Ģenerālprokuratūras veiktajām pārbaudēm pievērsta vislielākā uzmanība pētījumā “Tiesu vara un korupcija”, kurā analizēta gan korupcijas izmeklēšana, gan tās novēršana pašās tiesu varas institūcijās un vēl citi jautājumi. Pētījuma autors par šo tēmu ir izdarījis vairākus secinājumus.
Ja aizdomas par korupciju ir radušās pēc, nevis pirms, iespējamās kukuļošanas, noskaidrot patiesību un pierādīt vainu ir tikpat kā neiespējami. Turklāt prokuratūra nemaz īsti nav vainojama, jo problēmai ir dažādi cēloņi: visas korupcijā iesaistītās puses parasti ir ieinteresētas noziedzīga nodarījuma slēpšanā, likums ierobežo operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtas informācijas izmantošanu kā pierādījumu, izziņas iestādēm trūkst resursu un, iespējams, arī mērķtiecības sarežģītu korupcijas lietu izmeklēšanai u.c.
Neatkarīgs statuss prokuroriem sniedz zināmu aizsardzību pret politisku spiedienu, taču vienlaikus mazina demokrātiskas kontroles iespējas pār prokuratūras darbību. Dažas Ģenerālprokuratūras amatpersonas pauž, ka pārbaužu veikšana pirms kriminālvajāšanas nav prokuratūrai piederīga funkcija, taču praksē prokuratūra šādas pārbaudes mēdz veikt. Diemžēl šajās darbībās trūkst konsekvences, un nav skaidrs, kāpēc vienā gadījumā pārbaudi veic prokuratūra, citā – policija -, bet vēl citā skandāli noplok bez tiesībsargājošo institūciju iejaukšanās.
Aprobežojoties ar minimālo nepieciešamo darbu, pārbaudes dažkārt bijušas maznozīmīgas. Ja ministrija noslēgusi līgumu par preču piegādi, pārkāpjot veselu virkni procedūras normu, bet prokurors tikai konstatē šos procedūras pārkāpumus, no korupcijas apkarošanas viedokļa šāda pārbaude ir bezjēdzīga. Valsts iepirkumos taču it kā nebūtiski procedūras pārkāpumi signalizē par iespējamu kukuļošanu vai citu korupcijas paveidu.
Runājot par tiesām, nevienā korupcijas pētījumā nav iegūtas kaut cik pārliecinošas liecības par to, ka Latvijas tiesnešu vidū korupcija būtu plaši izplatīta. Taču ir faktori, kas veicina korupcijas risku.
Gan rekrutējot jaunus tiesnešus, gan uzraugot tiesnešu darbu karjeras laikā, tikpat kā nekāda uzmanība nav pievērsta viņu personības īpašībām. Likumā “Par tiesu varu” iekļautais noteikums, ka par tiesnesi var strādāt godīgs jurists, ir deklaratīva norma. Jauna tiesneša godīgumu neviens nepārbauda, lai gan būtu jāpēta gan viņa iepriekšējā darbība, gan arī psiholoģiski jāmēģina noskaidrot viņa personības īpatnības.
Lai gan tiesneši labi zina, ka korupcija ir nelikumīga un nosodāma parādība, autora veiktās intervijās parasti nebija jūtama gatavība aktīvi rīkoties, ja par kāda kolēģa godīgumu būtu radušās šaubas. Aktīvai rīcībai nemaz nevajadzētu uzreiz izpausties kā ziņošanai prokuratūras vai izziņas iestādēm, it īpaši, ja aizdomas nav pietiekami stipras. Iesākumā varbūt pilnīgi pietiktu ar stingru sarunu tiesas priekšsēdētāja kabinetā. Klusējoša iecietība pret, iespējams, korumpētiem kolēģiem un profesionālas solidaritātes neveselīga izpausme tiesnešu vidū var izraisīt graujošas sekas tiesu prestižam un vispārējam tiesiskumam.
Nozīme ir arī tiesnešu atalgojumam. Ja tiesnesis, būdams augsti kvalificēts jurists, mēnesī saņem 300 latus, bet ikdienā skata lietas, kurās figurē desmiti, simti tūkstoši un pat vēl lielākas summas, kukuļņemšanu nevar attaisnot, taču var saprast, ka dažu simtu vai tūkstošu saņemšana pēkšņi var šķist kā sīkums. Turklāt tiesas spriešanā neviens iejaukties nedrīkst, vienu un to pašu likuma normu bieži var piemērot atšķirīgi, kā rezultātā tiesnesim mēdz būt visai plaša rīcības brīvība.