Diena, 08.02.2003.pielikums "Sestdiena"

Skolotāji izliekas, ka māca latviski, un ministrija izliekas, ka tam tic, — tāda pašlaik ir izglītības reforma

Pārbaudes gadījumam uz tāfeles izkaram terminu nosaukumus latviski un varam aizmirst par latviešu valodu,» — tāda daudzās mazākumtautību skolās ir pedagogu recepte tā saucamajām bilingvālajām mācību stundām. Līdz pilnīgai pārejai uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās lieto šo mācību sistēmu, kas nozīmē, ka skolotājiem jāmāca mācību viela, pielietojot latviešu valodu. Šāda izglītības veida mērķis ir vienlaikus priekšmeta un valodas apgūšana. Taču, kā mācīt bilingvāli, vienotas metodikas nav, tās izstrādāšanu Izglītības ministrija atstājusi skolotāju ziņā. Arī pseidobilingvisma izplatīšanas statistika nav zināma, jo katrai klasei taču inspektoru nepieliksi un 9.klases gala eksāmenos latvisku terminu zināšanas pārbaudīt nav paredzēts.

Apmeklējot mazākumtautību skolas, centos atminēt kādu milzīgu noslēpumu. Pēc loģikas mācīties skolā latviski būtu tikai izdevīgi. Taču statistiskās aptaujas un personīgie vērojumi nezin kāpēc liecināja par ko pilnīgi citu. Pretēji izglītības likumā definētajiem mērķiem «veidot no skolēna patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli» un izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska izglītības sistēmas pamatuzdevumam «audzināt brīvu un laimīgu cilvēku, un to spējīgs veikt ir tikai radošs, tātad brīvs un laimīgs skolotājs» lielākā daļa no sastaptajiem mazākumtautību pedagogiem un arī direktoriem bija nobaidīti, nedroši un vairumā gadījumu ļoti negribīgi stāstīja par savu darbu.