Raksts

Tauvas josla Saeimai


Datums:
30. septembris, 2009


Autori

Dita Arāja


Aizsardzības ministrijai prātā ienākusi ģeniāla doma — aizsargāt Saeimu. Veidošot ap tautas priekšstāvju darba vietu aizsargjoslu 25 metru platumā.

Lai „laikus identificētu riska faktorus un novērstu iespējamos apdraudējumus, kas var izvērsties par rupjiem sabiedriskās kārtības traucējumiem.” Jā, un vēl arī tāpēc, lai „veiktu preventīvos pasākumus un nodrošinātu, ka netiek apdraudēta valsts funkciju un uzdevumu izpilde.”

Vēl par šo jautājumu jālemj valdībai. Bet, ja šāda „tauvas” josla tiks izveidota, tad šajā īpašajā zonā bez Aizsardzības ministrijas atļaujas nevarēs rīkot, piemēram, piketus. Tātad pasākums būs jāpiesaka ne tikai Rīgas domē, bet arī vēl jāgaida Aizsardzības ministrijas akcepts. Un tālāk rodas jautājums — kas ministrijā lems par kāda pasākuma atļaušanu vai aizliegšanu? Kāds ierēdnis? Kādi vairāki ierēdņi? Un, ņemot vērā Aizsardzības ministrijas izdevīgo pozīciju, kas ļauj daudzas lietas noslepenot, vai sabiedrība saņems skaidru un pamatotu atbildi, kāpēc kāds pasākums netiek atļauts? Vai arī ierēdņiem būs iespēja atrunāties ar valsts drošības necaurspīdīgo, toties amatpersonām tik drošo aizbildinājumu?

Savulaik jau bija tradīcija, kad pie Saeimas piketēt ļāva krietnā attālumā — gandrīz vai pie Jēkaba kazarmām. Tolaik kā žurnāliste novēroju, ka jēgas īpaši nebija nekādas, jo deputāti viegli varēja izvairīties no piketētājiem, pie viņiem pat nepiestājot. Ja tagad drošības zona tiks akceptēta un ministrija izdomās neatļaut kādu pasākumu, tad vairs nevarēs notikt, piemēram, tāds Lietussargu revolūcijas pikets, kāds pie Saeimas bija, piemēram, 18.oktobrī pirms diviem gadiem. Kad valsts iedzīvotāji protestēja pret tiesiskuma graušanas mēģinājumiem Latvijā un kad deputāti Saeimas galvenajā ēkā uz plenārsēdi varēja iespraukties tikai pa šauru taciņu starp sapulcējušos tautas daļu. Tad deputātiem bija gribot negribot jāieskatās vēlētājiem acīs un, ja bija dūša, arī jāatbild uz viņu jautājumiem. Ja tagad notiks pēc Aizsardzības ministrijas prāta, tad deputāti būs drošībā — 25 metri viņus sargās no tautas. Un, ja labi pacentīsies, varēs pat izlikties, ka tautas nav vispār.

Protams, Aizsardzības ministrija ieceri „aizbarikādēt” parlamentu pamato ar 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā. Tomēr mani šis arguments nepārliecina. Manuprāt, valdība nevar ierobežot tautas pulcēšanās brīvību tikai tāpēc vien, ka 13.janvārī policija nebija spējīga laikus novērst nekārtību draudus. Tagad Aizsardzības ministrija pamato, ka „tauvas” josla palīdzēs veikt preventīvos pasākumus nekārtību novēršanai. Man gan šķiet, ka preventīvie pasākumi krietni pirms iespējamajām nekārtībām un bez jebkādas aizsargjoslas ir jāveic drošības policijai un citām tiesībsargājošajām institūcijām. 25 metru liegums neko nelīdzēs, ja policija būs tikpat slikti organizēta un vadīta, kāda tā bija 13.janvārī.

Kādreiz Vecrīgā bija barikāžu laiks. Tad tauta pati sargāja savus priekšstāvjus. Tagad viņus grib sargāt Aizsardzības ministrija. Sargāt no tautas. Bet varbūt tautai nemaz nav vajadzīgi tik sargājami un bailīgi priekšstāvji, kas sevi no vēlētājiem grib norobežot ar 25 metru aizsarggrāvi? Tikai, šķiet, ne ministrijai un laikam jau arī pašiem deputātiem prātā nav ienācis, ka tieši viņu darbi un attieksme jau sen ir radījusi ne tikai grāvi, bet vēl vairāk — milzu aizu — starp Saeimu un tautu. Šādā situācijā 25 metri ir tāds izsmiekls, tāds kaķa klepus, ar kuru Saeimu no tautas taisnīgām dusmām nez vai būs iespējams nosargāt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!