Raksts

Tautība … šis mānīgais koncepts


Datums:
25. novembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: hello-julie

Sestā eseja sērijā par Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli par Satversmes kodolu. Nacionālā valsts, tautības, etniskums

Neatklāšu Atlantīdu, pasakot acīmredzamo: mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir problēmas ar sevis pašdefinēšanu un etnisko politiku. Apzinos, ka šī ir tēma, par kuru gan es, gan citi jau esam rakstījuši daudz. Iespējams, pat pārāk daudz. Lūk, neliels ieskats manis pašas “daiļradē”:

Citāda integrācija. Atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam (1)
Citāda integrācija. Atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam (2)
Alegorija par integrācijas politiku. Ar morāli.
Dažas papildus replikas par integrāciju
Alternatīvā integrācija
Valsts valoda. Nepabeigtās domas pēc Dišlera 11.konferences

Taču jandāliņš ap tautības ierakstīšanu pasē (kurš joprojām turpinās!), nesena SKDS aptauja par nacionālo ideju popularitāti Latvijas sabiedrībā, kā arī tas, ko lasu Konstitucionālo tiesību komisijas (KTK) atzinumā par neaizskaramo Satversmes kodolu, mani piespieda šai tēmai pievērsties vēlreiz. Varbūt dažas lietas pasakot skaidrāk un noteiktāk.

Sākšu ar vienu, iespējams, provokatīvu tēzi pasu skandālu kontekstā – tā gan man šķiet tik pašsaprotama, ka neredzu vajadzību to tālāk daudz attīstīt! Ar pieciem teikumiem pietiks: 1) Tautība – ja mēs to saprotam kā mūsu senču etnisko izcelsmi – nav nekas tāds, ar ko lepoties. 2) Mūsu senču ģenētikā nav mūsu pašu nopelnu, līdz ar to – kāds pamats lepnumam? 3) Etniskā izcelsme ir vienkārši gēnu sagadīšanās, līdzīgi kā dzimums, acu krāsa, u.tml. 4) Ja mēs sakām, ka lepojamies ar to, ka esam latvieši (šajā ļoti šaurajā, ģenētiskajā nozīmē), tad ko ar to domājam? 5) Vai mēs lepojamies arī ar savu kājas izmēru?

Ar šo arī provokāciju beidzu, ķeramies pie nopietniem jautājumiem!

“Tautības”, “nācijas” jēdzienu problemātiskums

Pats vārds “tautība” ir dziļi problemātisks tādēļ, ka ne visur pasaulē tas tiek izprasts vienādi. Daudzus no mums (mani jau nu noteikti!) skolās, augstskolās ir mācījuši likt vienādojuma zīmi starp vārdiem “nacionalitāte” un “tautība”, abos ielasot kādus etniskus elementus. Tas rada problēmu: jo Eiropā šāda izpratne ar katru dienu vairāk izskatās arhaiska. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas iedzīvotāji (etniskie latvieši, krievi, ebreji) nonāk neveiklās situācijās, vīzu pieteikumos,citos dokumentos, viesnīcās kā savu “nationality” norādot nevis valstspiederību (mēs visi esam Latvians!), bet gan savu senču etnisko izcelsmi (piemēram, Russian, Polish), kas … nevienam neinteresē, bet var sagādāt galvassāpes, nosakot ar kuras valsts pārstāvi tad īsti ir darīšana. Nacionalitāte mūsdienu pasaulē lielākoties tiek tulkota pilsoniski, nevis etniski – visi, kas pieder attiecīgajai valstij (piemēram, ir tās pilsoņi), ir arī ar attiecīgo “nationality”.

Atbilstoši tā pati problēma ir arī vārdu savienojumā “nacionāla valsts”. Mūsdienās “nāciju” etniskā izpratne, etniskās nokrāsas aiziet pagātnē – tās vairāk bija raksturīgas laika posmam pirms Otrā pasaules kara. Pilsoniska “nācijas” izpratne (nācija = visi pilsoņi) ir tā, kas mūsdienu attīstītajās valstīs ir norma, nevis izņēmums.

Paņemsim Franciju – uz kuru ironiskā kārtā kā piemēru intergācijas politikā mīl atsaukties Latvijas nacionālisti. Tas, ko viņi noklusē: Francijā nācijas izpratne nav būvēta etniskos elementos. Pat otrādi (citējot 2009.gada The Economist rakstu): “Francijas valsts izturas vienlīdzīgi pret visiem tās pilsoņiem, atsakoties no to grupēšanas etniskās kategorijās. Likums aizliedz ievākt statistiku, kurā būtu dati par personas “rasi vai etnisko piederību.”

Aizliedz valsts iestādēm vākt datus par tautību etniskā nozīmē – to pašu, ko tik daudzi Latvijā vēlētos ierakstīt pasē!

Šī gan, manā izpratnē, ir galējība, kuru Latvijā burtiski pārņemt nebūtu vēlams: neredzu problēmu, ja statistika tiek vākta par cilvēku etnisko pašidentificēšanos (līdzīgi kā par reliģisko piederību, seksuālo orientāciju u.tml.). Bet vienlaikus tas labi raksturo Latvijai tik ļoti netipisko domāšanas veidu! Vienalga – vai tavi senči ir ieradušies Francijā no arābu valstīm, vai no Sengālas, vai Ķīnas, vai Latvijas – ja esi Francijas pilsonis, tātad esi francūzis.

Padomāsim, ko šāda loģika nozīmētu Latvijā … Visi Latvijas pilsoņi ir automātiski, pēc noklusējuma latvieši, kamēr viņu senču etniskā izcelsme, kultūras piederība – viņu pašu dziļi personiskā lieta.

Pilnīgi pretēja izpratne ir Izraēlā, kur nācijas izpratne, šķiet, kopš senatnes ir evolucionējusi visai maz – tā joprojām ir dziļi etniska. Iesaku izlasīt šo rakstu un pēc tā pašiem spriest, vai šādas koncepcijas – ar tām raksturīgajiem tīrs/netīrs, mēs/viņi sadalījumiem – nes sabiedrībai kopumā drīzāk labumu vai ļaunumu!

Ja man būtu jāspriež, kura no šīm divām galējībām – Francijas vai Izraēlas – ir tuvāk mūsdienu attīstīto demokrātisko valstu normai, es teiktu – noteikti, Francijas izpratne. Nācija, nacionalitāte, nacionāla valsts kā primāri pilsoniska, nevis etniska parādība.

Francija ir galējība, bet tādā pašā nozīmē, kā distance starp ciparu 1 (Francija) un 3 (mūsdienu attīstīto demokrātisko valstu standarts). Izraēla šajā spektrā atrastos kaut kur pie 10. Tās pašizpratne ar katru gadu aizvien vairāk izskatās arhaiska un netaisnīga pret visiem, kas netiek atzīti par “savējiem”.

Nacionālie jautājumi KTK viedoklī

Vai KTK viedoklis tuvina Latvijas konstitucionālo domu pilsoniskai nācijas izpratnei? Paradoksālā kārtā: ne jā, ne nē. Šajā jautājumā tas izstiepj šo problēmu atbilstoši diviem pretēji orientētiem vektoriem – šis mēģinājums savietot atšķirīgos imperatīvus problēmu nevis atrisina, bet vēl vairāk samežģī.

Nevar noliegt, ka KTK mēģina nodalīt nācijas jautājumus no cilvēku ģenētiskās izcelsmes elementa. Lūk, fragments no 118.tēzes, kas šo nolūku apstiprina:

““Taču arī valstsnācija, kas sevi definē nacionāli kulturāli, var ietvert politiskas
nācijas elementus un atvērties mazākumtautību piederīgo un imigrantu
iekļaušanai – par izšķirošu kritēriju arvien vairāk tiek uzskatīta nevis individuālā
izcelsme, bet gan iekļaušanās kopējā valstsnācijas valodā un kultūrā, tās sociālās
atmiņas un vērtību sistēmas atzīšana un pārņemšana.”

Bet vienlaikus ir ļoti sarežģīti neielasīt etnocentrisku jēgu viedokļa citos, daudz izvērstākos fragmentos. Piemēram,

““No tā redzams, ka Latvijas nacionālā valsts ir tieši – un tikai – latviešu
nācijas projekts.” (no 196.tēzes)

“Kopsavilkumā jākonstatē, ka Latvijas valsti izveidoja latviešu nācija. Valsts
dibināšanas mērķis bija radīt valstisku ietvaru, kurā latviešu nācija kā politiski
juridisks subjekts varētu demokrātiski pašnoteikties un pati sevi pārvaldīt.
[…]Tādēļ Latvija ir Satversmē noteiktā Latvijas valsts tikai tad, ja tā ietver etnogrāfiski
un vēsturiski nosakāmās 3. pantā minētās latviešu zemes.”

Kādēļ šādi teksti tomēr lasās kā etnocentriski (aptuveni kā sauklis “Latviju – latviešiem”)? Manuprāt, problēmai ir trīs cēloņi, kurus tad secīgi aprakstīšu.

1.Vai nācijas jēdziens var mainīties, evolucionēt?

20.gadsimta sākumā vārds “nācija”, ar to saistītās koncepcijas patiešām arī objektīvi bija daudz vairāk etniskumā balstītas nekā tas ir raksturīgi mūsdienu sabiedrībām. KTK savā viedoklī ļoti izvērsti citē tā laika darbus, tā laika koncepcijas, tās šādi nostiprinot, bet ne reizi visa atzinuma laikā skaidri nepasakot, ka … kopš tā laika nācijas koncepts būtu mainījies, evolucionējis, varbūt pat zaudējis savu sākotnējo nozīmi, relevanci! Ka veids, kā KTK piedāvā izprast “nāciju” šodien, nav gluži tas pats, kā to būtu sapratuši cilvēki, kas 20.gadsimta sākumā veidoja Latvijas valsti.

Te ir vērojams spilgts kontrasts ar jēdzienu “demokrātija” – kura atšķirīgo, daudz plašāko un daudzdimensionālāko izpratni 2012.gadā (salīdzinājumā ar 20.gadsimta sākumu) KTK gan labprāt ir gatava gan pieņemt, gan skaidri atzīt – uzteicot vēlmi šo konceptu mūsdienīgot atbilstoši Eiropas vadošajām koncepcijām (141, 221.-226.tēzi).

Kādēļ gan šo pašu KTK domu, ko tā izmanto, lai pamatotu, kādēļ mūsdienu izpratne par demokrātiju ir mainījusies un tai arī bija jāmainās, salīdzinājumā ar 1918.-1922.gadu, nevarētu tik pat labi attiecināt arī uz nacionāliem jautājumiem?

“Attīstība nozīmē arvien jauna atziņu slāņa klāšanos uz iepriekšējā slāņa. Līdz ar to
arī mūsdienu priekšstati par to, kādai jābūt Latvijas demokrātiskajai valsts iekārtai,
ir attīstīti tālāk nekā bija Satversmes pieņemšanas brīdī, jo starplaikā kā Eiropā
(Rietumos), tā arī Latvijā ir nākušas klāt jaunas atziņas par to, kādai jābūt
mūsdienīgai demokrātiskai valstij. Citiem vārdiem – priekšstats par to, kādai tad
īsti jābūt Latvijas demokrātiskajai valsts iekārtai, iet līdzi laikam, pastāvīgi
izvērtējot jaunās atziņas un papildinot ar tām līdzšinējo atziņu krājumu.” (224.tēze)

Citiem vārdiem sakot: kādēļ demokrātijas jēdzienam ļaujam attīstīties atbilstoši laikam, bet nācijas jēdzienu vēlamies sastindzināt 19./20.gs. sākuma konceptuālajā līmenī?

2.Valstsnācijas kā koncepta problemātiskums

KTK izveidotā koncepcija par valstsnāciju ir etniska krāsota, un tā drīzāk aptumšo realitāti, Latvijas sabiedrības pamatstruktūras, nevis palīdz tās izgaismot. Jau iepriekš savā blogā esmu kritizējusi Integrācijas pamatnostādnēs atrodamo valstsnācijas konceptu. Tagad tas ir parādījies arī KTK viedoklī.

Tas nozīmē, ka vēlos izmantot situāciju un atkārtoti norādīt uz a) loģisko kļūdu šī termina konstrukcijā; b) šīs koncepcijas radītās problēmas!

KTK raksta, ka “valstsnācija un mazākumtautības ir valststiesisku jēdzienu pāris – jēdziens
„mazākumtautības” tiek definēts, jēdzienu „valstsnācija” pieņemot par atskaites
punktu. Valstī loģiski nevar būt mazākumtautības, ja nav valstsnācijas.” (115.tēze); “jau pats jēdziens „cittautieši” vai „nacionālā minoritāte” (mazākumtautība) implicē valstsnācijas esamību – no valststiesību viedokļa nav jēgas regulēt cittautiešu jeb nacionālo minoritāšu tiesības, ja nav valstsnācijas.” (197.tēze)

Izskatās dziļi, bet, manuprāt, šis ir skaidrs non sequitur piemērs. Pamēģinām šo pašu loģiku attiecināt uz jebkuru citu grupu, kas tiek definēta, lai to atšķirtu no pārējās sabiedrības!

Citējot pati sevi: “Spriežot no skaidrojuma, valstsnācija ir mākslīgi veidots, savācošs koncepts, kura misija ir aprakstīt tos Latvijas pilsoņus, kas sevi neuzskata par mazākumtautību pārstāvjiem. Man šķiet, ka rezultātā mēs saņemam tik kompleksu un iekšēji neviendabīgu kategoriju, ka no šī koncepta nav pozitīvas jēgas (arī šie cilvēki ikdienā runā dažādās valodās, viņiem ir dažāda attieksme pret vēsturi, kultūru). Tas ir aptuveni tāpat, kā secinot, ka Satversmē kas teikts par vecuma pabalstiem un bērnu aizstāvību, postulēt, ka Latvijas tautu veido vairākumvecums (nav ne bērns, ne pensionārs), bērni un pensijas vecuma ļaudis, ar tiesībām saņemt pensijas. “

Tagad pamēģinam ielikt šo analoģiju KTK argumentācijā: “Valstī loģiski nevar pastāvēt bērni un pensionāri, ja nav “vairākumvecuma””; “no valststiesību viedokļa nav jēgas regulēt bērnu, pensionāru tiesības, ja nav vairākumvecuma” …

Kā ir – izskatās loģiski un izskaidrojoši? Vai mums tiešām tā pašu uzkonstruētā kategorija “vairākumvecums” (valstsnācija) kaut kam noder?

Iemesli, kādēļ atsevišķi tiek regulētu bērnu, pensionāru, mazākumtautību tiesības nav vis uzkonstruēt abstraktu teorētisku pasauli (kurā līdz ar šo nodalījumu sāk eksistēt divas ar pašidentitāti apveltītas grupas!), bet gan, drīzāk, garantēt specifiskiem kritērijiem atbilstošu cilvēku īpašās tiesības.

Atkal, atļaujoties citēt pati sevi, “juridiski termini ļoti reti spēj precīzi aprakstīt sabiedrību. To jēga lielākoties ir orientēta uz konkrētu mērķu sasniegšanu. Tie palīdz apveltīt kādu konkrētiem kritērijiem raksturojamu grupu ar noteiktu, ipašu tiesību apjomu. Piemēram, ja mēs aizsargājam patērētāju tiesības, tad tas nenozīmē, ka mēs pasauli iedomājamies dalītu divās grupās – patērētājos un nepatērētājos; mēs vienkārši vēlamies noteikt cilvēkiem, kad viņi rīkojas kā patērētāji (tā nav viņu identitāte, bet gan raksturojums konkrētās dzīves situācijās), īpašas garantijas. Līdzīgi arī Latvijas tauta – tā nav „kaut kas”+ mazākumtautības (vai „ kaut kas” + pensionāri; vai „ kaut kas” + pilsoņi, kas šobrīd rīkojas kā patērētāji). “

Papildus problēma gan KTK atzinumā, gan integrācijas pamatnostādnēs ir ne tikai pašā “valstsnācijas” eksistences postulēšanā, vadoties no tā, ka mazākumtautībām ir garantētas kādas tiesības, bet arī saturā, kas šajā konceptā tiek mākslīgi ielikts.

KTK jau neatzīst (kā tam loģiski būtu jābūt, pretmetu ceļā ģenerējot jaunu koncepciju), ka “valstsnācija” ir koncepts, kas pēc atlikuma principa paliek pāri, kad mēs no kādas valsts iedzīvotājiem izsvītrojam mazākumtautības! Komisija papildus apgalvo, ka valstsnācijai ir kopīga valoda, kultūra, sociālā atmiņa un vērtību sistēma.

Un tas rada problēmas, jo neizbēgami producē cilvēku kategorijas, kas “izkrīt” no kategorijām. Piemēram, kas sanāk cilvēks, kas latviski nerunā, bet kura senči ir etniskie latvieši? Valstsnācijas pārstāvis, immigrants, kaut kas cits? Kas ir Amerikā dzīvojošs Latvijas pilsonis, kuram Latvijas kultūra dziļi vienaldzīga? Latvijā dzīvojošs pilsonis, etniskais latvietis, bet kas vispār neko nezina par vēsturi? Kas ir KTK ideāla iemiesojums – runā latviski, skatās latviešu seriālus, svin Jāņus, zina visus Latvijas vēsturē svarīgos datumus un ir vēl nacionāli noskaņots demokrāts, bet … starp kura vecākiem neviens nav etnisks latvietis? Piemēram, pirms 2 gadiem pārcēlies no Japānas vai Mauritānijas, vai Marokas?

Nav tā, ka tie būtu neinteresanti jautājumi – matu skaldīšana par to, kādā kastītē kuru cilvēku ielikt, dažkārt ir pat ļoti aizraujoša nodarbošanās. Bet to galvenā problēma ir cita: manuprāt, pats fakts, ka šādi jautājumi rodas, ir pilnīgi lieki, nevajadzīgi, turklāt, tā kā tiem ir neizbēgama saistība ar cilvēkiem emocionāli jūtīgiem jautājumiem, arī potenciāli sprādzienbīstami! Bet tos neizbēgami producē šāda veida valstsnāciju koncepcijas.

Realitāte ir sarežģīta, nevajag tai lieki uzspiest kategorijas, kas radīs papildus neizpratni un nesaprašanos. Lai taču cilvēki pēc iespējas pašidentificējas tā, kā paši vēlas!

3. Jādomā ietverošāka alternatīva stāstam par Latvijas nāciju!

Līdzīgi kā Integrācijas pamatnostādnes, arī šis KTK viedoklis izsauc gandrīz automātisku pretreakciju no cilvēkiem, kas nejūtas kā “latvieši”. Un emocionāli ir taču acīmredzams, kādēļ, lasot par Latviju kā latviešu projektu (vai ka nozīme Latvijas definēšanā ir tikai vēsturiski latviešu apdzīvotajām etnogrāfiskajām teritorijām) katram Latvijas “nelatvietim” var rasties sevis otršķirīguma sajūta!

Manuprāt, divi skaidrojumi un reizē – risinājuma iespējas. Pirmo nupat spilgti uzrādīja SKDS pētījums par nacionālo jautājumu uztveri:

Ko rāda šie dati? To, ka aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju par tautībām domā primāri ETNISKĀS kategorijās!

Ko tas nozīmē attiecībā uz koncepcijām par nacionālo valsti, valstsnācijām, u.tml.? To, ka vismaz puse sabiedrības, ko tādu dzirdot, šīs koncepcijas pārprot – bieži vien nekādi neattiecinot uz sevi, pat vēl trakāk: uzskatot par vērstām PRET sevi (piemēram, ja mani senči ir krievi, tātad es varu būt tikai un vienīgi krievs – ergo, Latvija nav primāri mana valsts).

Šī domāšana mūsu sabiedrības smadzenēs ir tik dziļi ieēdusies, ka paies vēl desmitgades, kamēr spēsim no tās pilnībā atteikties. Manā pieredzē pat daudzi jauni cilvēki nespēj pārorientēties uz citāda veida domāšanu, kur mēs ar tautību saprastu ko drīzāk uz piederību, nevis etniskumu orientētu.

Ja kāds var man pateikt, kā ir tā izveidojies, ka Austrumeiropas iedzīvotāju prātā joprojām nacionālās kategorijas ir tik ļoti “etniskas”, lūdzu atsūtiet man kādas norādes!

Pagaidām hipotēze, kas man pašai šķiet visizskaidrošākā un ticamākā skan aptuveni šādi: Rietumeiropas valstīs izpratnes par nāciju brīvi attaisnojās, transformējas, kamēr Austrumeiropā padomju režīma iespaidā nāciju etniskās izpratnes, tieši otrādi, nostiprinājās. To paradoksālā kārtā veicināja režīma cilvēku klasificēšanas un kvotēšanas sistēma (ar visiem tautību ierakstiem pasē!) Sistēmas negaidīts blakusefekts: tā nostiprināja etnisko pašidentifikāciju,etnisko nācijas izpratni, turklāt piešķirot etniskajām kategorijām arī atšķirtības, savādākuma, pretestības emocionālo jēgu (sak, mēs esam latvieši, lietuvieši, mēs neesam krievi, par spīti tam, ka dzīvojam vienā valstī)!

Tādēļ, manuprāt, līdzšinējās diskusijas par Latvijas integrācijas problēmām, iespējams, pat nav uzķērušas īsto problēmu sakni. Problēma nav tajā, ka Latvijā pietrūkst koncepta par to, kā apzīmēt visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus, neatkarīgi no viņu senču etniskās izcelsmes – latvieši, latvijieši, Latvijas ļaudis, Latvijas tauta u.tml.. Problēma ir tajā, ka mēs kā sabiedrība tieši tajās etniskās izcelsmes kategorijās ieliekam tik lielu emocionālu, identitāti veidojošu nozīmi! Risinājums ir nevis uzbūvēt pāretnisku kategoriju, kas pastāvētu “virs” etniskajām, bet gan mazināt etnisko kategoriju nozīmi.

Tādēļ nedomāju, ka šī problēma ir pārvarāma, definējot, ka “latvietība ir atvērta” – proti, katrs var kļūt par latvieti, ja vien pierāda, ka pieņēmis kultūru un vēstures interpretāciju. Kamēr paralēli cilvēku pašidentifikācijā saglabājās etniskais skatījums, tas neizbēgami radīs problēmas. Jo cilvēks, kas sevi uztver par Latvijas krievu un kas pasauli redz etniski dalītu, šādu aicinājumu uztvers ar tik pat lielu neizpratni un, iespējams, pat aizvainojumu kā latvietis, kam padomju laikā būtu piedāvāts par īpašiem nopelniem kļūt par krievu! Problēma ir tieši etniskajās kategorijās, pārspīlētajā emocionalitātē un jēgā, ko tajās kā sabiedrība ieliekam.

Tādēļ arī risinājums ir pēc iespējas mazināt etnisko kategoriju nozīmi publiskā telpā, līdzīgi kā tas jau ir noticis teju visur Eiropā. Tā jau tagad ir pēc būtības privāta lieta. Sak, starp taviem senčiem ir līvi, latgaļi, poļi un grieķi? Skaisti! Ja identificējies ar kādu no šiem etnosiem, kop tradīcijas, rīko kultūras pasākumus – valstij būtu šajā ziņā iespējami jāpalīdz! Bet ārpus tā: tas, par ko sevi etniski uzskati, ar ko identificējies (ja vispār ar jebko), ir tīri tava personiska lieta. Līdzīgi kā reliģija, politiskā pārliecība vai seksuālā orientācija.

Otrais iemesls, kādēļ cilvēkiem, kas par savu identitāti neuzskata “latvietību”, KTK pieeja varētu šķist aizvainojoša vai lieka: proklamējot Latviju par latviešu projektu vai latviešu tautas sasniegumu, mēs nobīdam otrajā plānā tos cilvēkus, kas Latvijai kuriem arī nav citas dzimtenes un kuri ir Latvijai devuši ne mazāk kā etniskie latvieši. Manuprāt, šis ir uzskatāms ļaunums, ko nodara tādu koncepciju kā “valstsnācija” ieviešana! Galu galā kādā gan nozīmē, teiksim, Latvija ir mazāk Paula Šīmaņa, Zigfrīda Anna Meierovica projekts vai citu mazākumtautību pārstāvju sasniegums? Vai Satversmes sapulci vēlēja tikai cilvēki, kas identificējās kā latvieši?

Tas pat pirmkara gados nebija viennozīmīgi atbildāms jautājums, kur nu vēl mūsdienās, – kad 20.gadsimta pieredzes, konfliktu un traģēdiju iespaidā etnocentriskā domāšana ir kļuvusi par kaut ko a priori aizdomīgu. Ne obligāti tādēļ norakstāma, bet īpaši un ļoti rūpīgi pamatojuma jau nu gan!

Manuprāt, etnocentriska nācijas izpratne neorientē arī uz humānas, saliedētas sabiedrības izveidi. Kā gan es varētu pateikt Latvijas pilsonim, kas jūtas īpaši piederīgs krievu kultūrai un kura radinieki visi ir etniskie krievi, bet kas mīl Latviju, ka Latvija kaut kādā (jebkādā!) ziņā ir vairāk mans “projekts” nekā viņa?!

Latvijas pilsoņi, kuriem ir arī mazākumtautības identitāte , ir tieši tāda pati Latvijas nācijas daļa, kā jebkurš cits! Neredzu pamata dalīt kategorijās (KTK saka, ka Latvijas tauta ir valstsnācija + mazākumtautības + pārējie pilsoņi) un pēc tam starp šīm mākslīgi izveidotajām kategorijām vēl noteikt iekšējās priviliģētības attiecības (valstsnācija kā kaut kas Latvijai neatņemamāks nekā “pārējie”).

Latvijas tauta ir kas iekšēji neviendabīgs pēc ļoti dažādām pazīmēm – vecuma, dzimuma, intelekta, veselības stāvokļa, izglītības, senču etniskās izcelsmes un tūkstošiem citu kritēriju.

Tas ir normāli un labi. Neredzu iemeslu par Latvijas tautu domāt kā par trim nošķirtām kategorijām, kā to piedāvā KTK, līdz ar to producējot neauglīgās un nevajadzīgās diskusijas par klasificēšanas kritērijiem un savstarpējām kategoriju attiecībām!

Manuprāt, par Latvijas tautu (nāciju) daudz veselīgāk ir domāt kā par dažiem miljoniem cilvēku, kuriem katram ir savs īpašais iedzimto pazīmju kopums, identitāte, īpašie dzīves apstākļi un kas – līdz ar to – kolektīvā līmenī (kā nācija) atrodas nemitīgos sevis meklējumos. Kolektīvi tā ir viena nācija.

Nāciju varam definēt vai nu kā visus Latvijas pilsoņus (Satversmes otrajā pantā pieminētā tauta, kam pieder suverēnā vara) vai vēl plašāk – ietverot visus, kas jūtas piederīgi Latvijai. Tā, lai nācijas kodolā nav svarīgāku un mazāk svarīgu elementu – visiem vienādas iespējas ietekmēt Latvijas tālāko attīstību!

Ko kurš no Latvijas nācijai piederīgajiem sabiedrības aptaujā norāda kā savu “tautību” – tam nav gandrīz nekādas sabiedriskas nozīmes (ārpus mazākumtautību īpašajiem cilvēktiesību jautājumiem), tā ir tikai viņa paša dziļi privāta lieta.

Iepriekšējās esejas sērijā:
1) Cik pārliecinoši ir KTK argumenti, ka Satversmes kodols eksistē?
2) Zinātniskums, juristu īpašā vara un atbildība
3) Vai Latvijai ir kāda neatņemama identitāte?
4) Vai Latvija ir drošībā?
5) Latvijas jēga, mērķi: mūsu rokās!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!