Foto: Gerry Cole
Tautas nobalsošanas pozitīvs rezultāts faktiski padarītu neiespējamu drošības iestāžu likumu un tiem līdzīgu likumu grozījumu pieņemšanu, jo tauta būtu paudusi stingru nostāju pret manipulācijām ar valsts drošību atsevišķu personu šaurās īstermiņa interešu vārdā.
Neizsludinot Ministru kabineta pieņemtos un Saeimas apstiprinātos grozījumus Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā, Valsts prezidente ir, runājot viņas pašas vārdiem, „devusi iespēju tautai nākt ar savu attieksmi” par likumu grozījumiem un pavērusi ceļu parakstu vākšanai referenduma sarīkošanai šajā jautājumā. Šajā rakstā gribu aplūkot jautājumu par parakstu vākšanas neizbēgamību un/vai lietderību gan no juridiskā, gan politiskā viedokļa.
Jāsāk ar to, ka no juridiskā viedokļa parakstu vākšana šādā situācijā tik tiešām ir neizbēgama. Pēc tam, kad Valsts prezidente apturēja likumu grozījumu publikāciju Latvijas Vēstnesī, parakstu vākšana bija jāsāk gluži vai „automātiski”, kā izteicās Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš.
No politiskā viedokļa drīzāk var uzdot jautājumu par parakstu vākšanas un tai iespējami sekojošās tautas nobalsošanas lietderību. Kādi argumenti publiskajās debatēs ir izskanējuši pret šādu lietderību? Ministru prezidents Aigars Kalvītis skaļi ir deklarējis, ka šis būšot „referendums par neko”, jo Saeima minētos likumus starplaikā jau esot atkal atcēlusi. Līdz ar to parakstu vākšana un referendums esot nelietderīga valsts budžeta līdzekļu tērēšana. Šāds pirmais iespaids arī radās, ieraugot laikraksta Diena 2. aprīļa numura lielo virsrakstu „Četri ceļi uz vienu rezultātu” un raksta virspusē ievietoto shēmu[1]. Tiešām var rasties jautājums – ja jau galu galā pie tā paša rezultāta vien nonāks, kam tad tāds referendums vispār vajadzīgs?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir vispirms jāuzdod daži citi jautājumi: kāda saturiski ir drošības likumu grozījumu būtība un kādā veidā šie grozījumi tika pieņemti?
Grozījumu būtība
Runājot vispirms par pirmo, jāsaka, ka grozījumi[2] radikāli izmainīja esošo drošības struktūru vadības modeli. Valsts drošības iestāžu padomes (VDIP) sastāvā drošības iestāžu vadītāju kopums tika aizstāts ar Ministru prezidentu, kā arī aizsardzības, ārlietu, iekšlietu un tieslietu ministriem.[3] Savukārt, Ministru Kabineta pārraudzībā esošais Informācijas analīzes dienests (IAD) ieguva tiesības nodrošināt padomes darbu.[4] Līdz ar to šī drošības iestāžu darba koordinācijas struktūra pilnīgi izmainīja savu būtību, pēkšņi pārtopot no profesionālā darba koordinācijas struktūras par vēl vienu politiskās vadības struktūru. Rodas jautājums, kāda šādā modelī vēl ir Nacionālās drošības padomes (NDP) loma, kuras darbā piedalās Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdis, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdis, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdis, kā arī Ministru prezidents un trīs nozaru ministri un kuras sēdēs piedalīties ir tiesīgs arī ģenerālprokurors. Kāds var būt labums no tā, ka tiek dublēta un izkonkurēta esošā politiskās koordinācijas un vadības struktūra? Salīdzinot abu minēto institūciju sastāvus, kļūst skaidrs, ka izmaiņu mērķis acīmredzot bija panākt varas nobīdi no NDP pārstāvētā Valsts prezidenta, Saeimas un ģenerālprokurora uz Ministru prezidentu un četrām nozaru ministrijām.
Šajā sakarā vismaz īsi jāpiemin arī grozījumu virzītāju bieži minētais arguments par parlamentārās kontroles uzlabošanu. Nacionālās drošības likums un Valsts drošības iestāžu likums jau iepriekš paredzēja plašas iespējas drošības iestāžu darba parlamentārai kontrolei, kas ir pašsaprotama lieta katrā parlamentārā demokrātijā.[5] Nav šaubu, ka leģitīmi ievēlētiem tautas priekšstāvjiem ir šādas tiesības un pat pienākums. Taču grozījumi abos minētajos likumos ne tik daudz pastiprināja parlamentāro kontroli, kā padarīja to neskaidrāku un necaurskatāmāku.[6] Proti, saskaņā ar grozījumiem parlamentārā kontrole faktiski lielā mērā var tikt deleģēta Saeimas Nacionālās drošības komisijas „pilnvarotām personām”. Piedevām, sakarā ar augšā iztirzāto varas nobīdi no NDP uz VDIP, Saeimas ietekme drošības iestāžu koordinācijas un vadības sistēmā faktiski drīzāk samazinājās.
Runājot par veidu, kādā grozījumi tika pieņemti vispirms Ministru Kabinetā un pēc tam Saeimā, jāteic, to virzīšana notika ārkārtīgā steidzamībā, uzkrītošā kārtā apejot Valsts drošības padomi un pilnībā ignorējot Valsts prezidentes, kā arī profesionālo lietpratēju, valsts drošības iestāžu vadītāju nopietnās un neparasti tieši izteiktās iebildes. Šajā rakstā nepietiktu vietas detalizēti rekonstruēt likumu virzības gaitu. Atliek norādīt uz atsevišķu drošības iestāžu pārstāvju, piemēram, SAB vadītāja Jāņa Kažociņa un KNAB vadītāja vietnieces Jutas Strīķes publiski paustajiem viedokļiem šajā sakarā.[7]
Steigas iemesli
Rodas loģisks jautājums, ko valdība līdz šodienai nav atbildējusi: kāpēc šāda neparasta slepenība un steiga? Valdošās koalīcijas pārstāvju skaidrojumi šajā sakarā ir bijuši visai miglaini. Diezin vai vajadzētu naivi pieņemt, ka valdība rīkojās vienkārši kaut kādu neizskaidrojamu, pašiem neizprotamu impulsu vadīta. Politikas analīzē ir pazīstama „racionālās izvēles” teorija, kuras pamatā ir pieņēmums, ka procesa dalībnieki savā rīcībā vadās no saprātīgiem apsvērumiem. Ņemot vērā, ka Ministru prezidentam bija jāparedz Valsts prezidentes, drošības iestāžu vadītāju un pat NATO partneru[8] iespējami negatīvā reakcija, jājautā – kādi loģiski, racionāli apsvērumi varēja pamudināt valdību iet tik riskantu un neparasti sasteigtu likumu pieņemšanas ceļu? Kādi svarīgi uzdevumi vai notikumi 2007. gada pavasarī bija gaidāmi, kas varēja attaisnot tādu augstu risku? Kā rāda situācijas tālākā gaita, visdramatiskākie pavērsieni, kurus, iespējams, varēja paredzēt arī valdība, šajā laikā iestājās tieši kriminālizmeklēšanas gaitā pret Ventspils mēru un koalīcijas padomes locekli Aivaru Lembergu. Grūti atvairīt iespaidu, ka Valsts prezidenta, prokuratūras, KNAB un citu drošības iestāžu vadītāju ietekmes valsts drošības jautājumos radikāla samazināšana uz Ministru prezidenta un viņam padoto četru nozaru ministru, kā arī Informācijas analīzes dienesta rēķina varēja šķist vēlama visvairāk tādu politisko spēlētāju skatījumā, kas vēlētos ietekmēt Ģenerālprokuratūras neatkarīgās izmeklēšanas gaitu minētajās krimināllietās. Par iespējamo oligarhu iespaidu politikā norādīja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, pamatojot savu atteikumu izsludināt strīdīgos drošības likumu grozījumus.[9]
Nobalsošanas iespējamās sekas
Kādas tiesiskās un politiskās sekas radītu parakstu vākšanas un tai iespējami sekojošās tautas nobalsošanas pozitīvs respektīvi negatīvs rezultāts? Savā apgalvojumā, ka tas būšot „referendums par neko”, Ministru prezidents balstās uz to, ka Saeima strīdīgos likumu grozījumus starplaikā ir jau atcēlusi. Līdz ar to pat pozitīva referenduma iznākuma gadījumā tiesiskajā bāzē nekas nemainītos un būtu labāk netērēt valsts budžeta līdzekļus šādam „liekam” pasākumam.
Šajā sakarā vispirms der atcerēties, ka atbildība par „visu šo jezgu”,[10] jāuzņemas ne jau kādam citam kā tieši valdībai. Kurš tad steidzamības kārtībā virzīja šos grozījumus uz Ministru kabinetu un pēc tam Saeimu, ignorējot Valsts prezidentes iebildumus un tādējādi neatstājot viņai citu iespēju kā vien iedarbināt „tiesisko automātismu”, proti, parakstu vākšanu un tai iespējami sekojošo tautas nobalsošanu? Piedevām, vai tiešām parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas pozitīvs rezultāts varētu palikt bez rezultāta? No politiskā un arī no konstitucionāli tiesiskā viedokļa ir saprotams, ka tautas gribas vistiešāko izpausmi – referenduma rezultātus – nevarēs ignorēt neviens politiķis, pat ne likumdevējs – Saeima – ar tās locekļu absolūto vairākumu. Satversmes 2. pants nosaka: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tieši tādēļ parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas pozitīvs rezultāts faktiski padarītu neiespējamu šeit apspriesto vai tiem līdzīgu grozījumu pieņemšanu paredzamā nākotnē. Tauta ar to būtu paudusi savu stingru nostāju par tiesiskumu un pret manipulācijām ar valsts drošību atsevišķu personu šaurās īstermiņa interesēs. Negatīvs rezultāts turpretim no grozījumu virzītāju puses varētu tikt tulkots kā tautas gribas nenoteiktības izpausme, kas pavērtu iespēju valdības iecerētos grozījumus tādā vai citādā veidā nākotnē, piemēram, pēc jauna Valsts prezidenta ievēlēšanas atkal aktualizēt un tādējādi galu galā tomēr sasniegt savus visai apšaubāmos mērķus.
_________________________
[1] Diena 2.aprīļa rakstā “Četri ceļi uz vienu rezultātu” grafiski attēloja četrus iespējamos variantus, kā gan ar tautas nobalsošanu, gan bez tās panākt vienu un to pašu rezultātu – drošības iestāžu likumu grozījumu atcelšanu.
[2] Skat. http://www.cvk.lv/cvkserv/par_2007/likumu_brosura.pdf.
[3] Skat. Valsts drošības iestāžu likuma 12. panta 1. daļu.
[4] Skat. grozītā Nacionālās drošības likuma 15.¹ panta 2.daļas 5.punktu.
[5] Skat., piemēram, Nacionālās drošības likuma 6.panta 3.daļu un 7.panta 3.daļu, kā arī Valsts drošības iestāžu likuma 25.panta 1.daļu.
[6] Skat. jurista Jāņa Plepa viedokli rakstā Neatliekamība bez pamatojuma — grozījumi drošības iestāžu likumos un Satversme, publicēts portālā Politika.lv 2007.g. 16. janvārī (http://www.politika.lv/index.php?id=12599): „NDP bija institūcija, kuŗā tika pieņemti politiski lēmumi par valsts drošības lietām. VDIP reforma liecina par vēlmi mazināt NDP ietekmi. Tas savukārt nozīmē Valsts prezidenta un Saeimas ietekmes mazināšanos uz nacionālās drošības jautājumu izlemšanu.”
[7] Skat. Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Kažociņa teikto LTV radījumā Kas notiek Latvija?, 14.03.2007 (http://www.apollo.lv/apollo-ltv1/stream_page/2/1958/show) un portāla Politika.lv publicēto interviju ar KNAB vadītāja vietnieci Jutu Strīķi, http://www.politika.lv/index.php?id=12988.
[8] Skat. SAB vadītāja J.Kažociņa teikto LTV radījumā Kas notiek Latvija?, 14.03.2007 (skat. iepriekšējo atsauci).
[9] Skat. Valsts prezidentes 10.03.2007 preses konferencē sacītā pierakstu: http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=603&art_id=10861.
[10] Kā LTV radījumā Kas notiek Latvija?, 14.03.2007 (http://www.apollo.lv/apollo-ltv1/stream_page/2/1958/show) izteicās Ministru prezidenta partijas biedrs, Saeimas juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš.
Aizmuguriskā likumdošana (intervija ar Jutu Strīķi)
Neatliekamība bez pamatojuma — grozījumi drošības iestāžu likumos un Satversme