Raksts

Tāds esi, mans 1. septembri!


Datums:
31. augusts, 2010


Foto: no personiskā arhīva

„Katrs rīts iesākas ar zvanu. Pirmais zvans ir apļa sākums, otrais — apļa beigas.”

Mans ceļš uz skolu 8 kilometru un 27 gadu garumā ved cauri mežam, garām upei un pļavām, garām stārķa ligzdai — uz kalnu, kur jau 30 gadus stāv mana lauku skola — gaiša un skaista. Ja laiks ir skaidrs un saulains, tad skolu var redzēt, jau izbraucot no pilsētas. Skatos un vienmēr pasmaidu.

Arī 2010.gada 1.septembri gaidot, skolā ir daudz smaidu — gan skolēnu sejās, gan skolotāju acīs. Skolēni atnākuši uz skolas apkārtnes sakopšanas darbiem vai vienkārši parunāties, bet skolotāji rosās savās klasēs, jo tūlīt, tūlīt tās piepildīs bērni. Arī vecāki jau ir klāt, jo noorganizējuši talku vietējā uzņēmumā, lai zēniem būtu materiāli, ar kuriem darboties mājturības stundās. Vecāki nāk, lai izstāstītu savas idejas par jaunajā gadā ieplānoto.

Jā, tas patiešām ir kas īpašs — pirmās skolas dienas satikšanās prieks!

Pēc tam ir ikdienā darāmais darbs, kad tev jābūt ne tikai profesionālim, bet arī psihologam, sociālajam darbiniekam, šoferim, medmāsiņai, aktierim, jo situācijas skolā ir tik neparedzamas! Pazīstamais jautājums „Kas es esmu?” patiešām bieži mums ir aktuāls.

Mans skolotāja ideāls ir pedagogs Šalva Amonašvili, kura meistarklasēs esmu piedalījusies un mācījusies būt par skolotāju. Patiesībā — joprojām to mācos. Viņa mācības atslēgas vārds ir Mīlestība. Meistarklasē Amonašvili mudināja, lai rosinām mūsu skolas bērnus uzrakstīt vēstules stundai — tad ieraudzīsim, ko viņi par mums domā. Tā arī mēs darījām, un, lūk, daži fragmenti no bērnu rakstītā.

„Sveika, Stunda!

Ir tā, ka dažreiz Tu man patīc, tas ir tad, ja notiek kas interesants — grupu darbs, eksperimenti un savu viedokļu izteikšana. Bet dažreiz Tu man nepatīc ar savu morāli un rakstīšanu.”

„Reizēm viss, kā es jūtos stundā, ir tik ļoti atkarīgs no mana garastāvokļa…”

„Teikšu atklāti — man pret Tevi, stunda, ir dalītas jūtas. Kāpēc? Tāpēc, ka dažās stundās es piedalos ar labpatiku, klausos skolotājā ar interesi, bet reizēm skolotāja stāstījums mani pilnīgi nesaista — tik garlaicīgs un vienmuļš tas ir.”

Un arī skolotāji rakstīja par stundu.

„Ar pārdomām par dzīvi un darbu sākas šis laika posms. Patīk skolas dzīvīgums, patīkamā gaisotne. Es mācu skolēniem dabaszinātnes, mācu saskatīt interesanto dabā, izskaidrot neizprotamo, saudzēt, kopt un pavairot skaisto.”

„Es vēlos iemācīt skolēnus dzīvot daudzkultūru pasaulē, mana misija ir sagatavot skolēnus krievu valodas apguvei.”

„Esmu centusies visus skolā nostrādātos gadus kopā ar bērniem izzināt, izpētīt, atbildēt uz visiem „Kāpēc?”. Un — pats galvenais — katrā no viņiem ielikusi mazu savas sirds kripatiņu.”

„Aplī. Katrs rīts iesākas ar zvanu. Pirmais zvans ir apļa sākums, otrais — apļa beigas. Pirmais zvans neļauj kavēties ne mirkli. Tas ātri ievelk mani apļa vidū, jo tur gaida skolēni. Un tad ir jāturas, lai neizkristu no apļa, jo riņķa līnija ir ļoti vāra… Pārsvarā gan esmu noturējusies aplī un uzturējusi tur kārtību, saprašanos, mīlestību.”

Tikai brīvs un laimīgs skolotājs var labi darīt savu darbu.

Pirms gada no skolas aizgāja četri skolotāji, dažiem tas bija protests pret notiekošo izglītībā, dažiem vienkārši vairs nebija darba. Šogad no skolas nav aizgājis neviens skolotājs, bet skaidri zinu — ja valsts attieksme pret izglītību un ikvienu cilvēku nemainīsies, tad mēs nekad nebūsim stipra valsts.

Esmu par stipru valsti, tāpēc šogad strādāšu.

Kā būs citu gadu, nezinu. Bet tomēr labi, ka mans ceļš ved kalnā. Labu gadu mums visiem, visiem!


Sofijai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!