Raksts

Svētkos par svētkiem un ēšanu


Datums:
04. maijs, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Vispirms laimīgus Latvijas neatkarības deklarācijas apstiprināšanas svētkus visiem tiem, kuri šodien tos atzīmē. Kur bijāt 1990. gada 4. maijā? Es biju Augstākās padomes, tagad - Saeimas namā, tulkoju procesus ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies lielā barā. Laikā, kad telefona savienojums ar ārzemēm bija jāgaida trīs dienas un ilgāk, Augstākajā padomē bija instalētas līnijas, pa kurām varēja zvanīt pa tiešo. Kad deklarācija bija apstiprināta, zvanīju mammai Čikāgā.

Viņa nebija mājās. Tobrīd pie viņas viesojās draugi no Latvijas, un acīmredzot viņi kaut kur gāja nosvinēt notikušo. Joprojām neesmu pārliecināts, ka ir atbalstāma Valsts prezidenta doma, ka turpmāk 4. maijs būtu saucams par Neatkarības atjaunošanas dienu, jo neatkarība tika atjaunota tikai 1991. gada 21. augustā, taču varu akceptēt kaut ko tādu, ko vakar manā radio raidījumā teica starptautiski pazīstamais jurists Egils Levits, proti — 1990. g. 4. maijā neatkarības atgūšanas process sākās un 1991. g. 21. augustā tas bija pabeigts. Vienādi vai otrādi, prieks par notikušo nezūd. Starp citu, it īpaši gados jaunākus lasītājus mudināšu Latvijas radio arhīvā atrast sarunu ar E. Levitu. Ja ir caurumi zināšanās par to, kas īsti notika 4. maijā un nedēļās pirms tam, no viņa teiktā to var uzzināt.

Otra lieta, par kuru šodien priecājos, ir kolēģis Juris Šleiers no žurnāla “Klubs.” Žurnāla “Garšīgs” maija numurā viņš raksta par gastronomiskiem priekiem un piedzīvojumiem. Omārus ēdis svaigi noķertus, globāli pazīstamā šefpavāra un televīzijas raidījumu vadītāja Gordona Remsija vienā no galvenajiem un ar Mišelina zvaigznītēm aprotātajiem restorāniem ēdis. Taču, “vairāk reti nekā bieži” J. Šleiers iegriežas arī Makdonaldā. Viņš raksta par izsmalcinātiem draugiem, kuri par to vīpsnā, un pilnīgi pamatoti norāda, ka viens šāds tipāžs mierīgi leksē iekšā kebabus un šašļikus, kurus tikpat labi var uzskatīt par pusfabrikātiem, tāpēc vīpsnāšana varbūt nav vietā. Bet J. Šleiers Makdonaldā ēd tāpēc, ka tur ir garšīgi. Pilnīgi viņam piekrītu. Protams, esmu Amerikā dzimis eksemplārs, Makdonaldus es pazīstu kopš bērnības (ja kas, tad arī mana vecāmamma, kas bija tradicionāla latviešu sieviete, kuras kotletes bija gaisīgas, ķimeņmaizītes lika mēli norīt, un kartupeļu salāti bija leģenda, reizēm mazbērnu kompānijā ēda Makdonalda hamburgeru), taču esmu viens no tiem, kurus J. Šleiers min savā slejā, proti – ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka nekur pasaulē neviens negatavo frī kartupeļus labāk par Makdonaldu. Kādreiz tie tika gatavoti lopu taukos, un tad tie bija vēl sātīgāki, bet arī tagad tie ir daudz, daudz labāki par frī, kurus tirgo citās Latvijas ēstuvēs. Iemesls, kāpēc Makdonalda ēdieni daudziem garšo, nav tālu meklējams. Lielākoties tā ēdienos ir divas lietas, kas apmierina ēstgribu un garšas sajūtu, proti — tauki un sāls. Taču tur ir arī svaigi salāti un tomāti, gurķi u.c. Veselīgs ēdiens tas noteikti nav, bet ar mēru izmantots, tas nav arī kliedzoši neveselīgs. Paldies Jurim!

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!