Jaunos gados ir vecuma marasms? Psiholoģiski ir cilvēki, kas jau piedzimst veci. Cīlvēki. Valsts arī? Jau rīt tiks atzīmēta valsts neatkarības 22. gadadiena.

Tā neatkarība uzkrita uz galvas kā jau debesmanna. Tikai smaga, daudziem pat sasita galvu tā, ka tie sāka apzagt visu valsti. No vienas savienības veikli atbrīvojās, iegāja otrā savienībā vēl veiklāk. Atkarību no tās nesaskata. Un tas jau tikai sīkums, ka neatkarība nemaz nav par pliku velti, bet par to maksās bērni un mazbērni. Ko tur liegties, nav vērts, skatījos TV Sastrēgumstundu. Man patīk Rēders, Krauze, Spriņģe, vēl daži. Citi jau tik tādi pekstiņu taisītāji kā Grigalis… Veci cilvēki, kuriem ar naudu un mūsdienu tehnoloģijām uzprišināta sejas āda, jau var atļauties Latviju salīdzināt ar kaut kādām Āfrikas valstīm. VVF cienu, bet kaut kā ļoti aizdomīgi skan viņas teiktais – darīju visu pēc iespējas labāk vai kā tamlīdzīgi. Bet ja nu kādam citam tā iespēja labāk liekas pavisam cita? Kas nosaka to iespēju labāk? Viens cilvēks? Līdzko tiek uzdots jautājums par sociālajām garantijām bijušajiem prezidentiem, tā pretī skan apvainojumu jūra. Jā, labi un smieklīgi ir baltkrievijā, kur jau gadiem tikai viens prezidents. Nevajag palielinātu prezidenta pensiju… Bet neatkarīgā valsts visu divdesmitgadi gājusi tikai uz grāvi. Lai arī ko tie gudrie saka. Vai tad no labas un skaistas valsts pusmiljons aizbēgtu? Ja būtu pustūkstotis, varbūt varētu apgalvot, ka viņi domā tikai par savu labumu, te ir slinki ko darīt. Bet ja tas ir ir pusmiljons, tad varbūt jāsāk domāt palicējiem, ka te nekas netiek darīts, lai pusmijonam būtu iespēja ko darīt. Piedalīties. Uzlabot savu dzīvi. Tikai solījumi birst kā no pārpilnības raga. Katram ir tikai viena dzīve. Zeme te ir skaista. Labā ģeogrāfiskā vietā. Zeme skaista. Bet valsts tomēr ne. Paši vien tādu divdesmigadē pataisījuši, ne jau āfrika, visa pasaule vai citas planētas.