Foto: Thomas Hawk
Liberālajām demokrātijām sacensībā ar autoritāro kapitālismu veiksies labāk, ja tās spēs parādīt un stiprināt savu vērtību pievilcīgumu.
Vēl pirms desmit gadiem likās, ka brīvības triumfs pasaulē ir neapturams un ka demokrātija ir loģisks katras sabiedrības (vai pat visas pasaules) politiskās attīstības galapunkts. Šodien šis galapunkts no apvāršņa ir pazudis. Demokrātijas attīstība pasaulē ir apstājusies. Brīvu (t.i. demokrātisku) valstu skaits pasaulē nemainās un nevar mainīties, kamēr Āzijā un it īpaši Krievijā un tās apkārtnē valdošā tendence ir virzīties no nosacītas demokrātijas uz autoritārismu. Turklāt autoritārie režīmi kļūst arvien pašpārliecinātāki un arvien aktīvāk cīnās ar oponentiem.[1] Tāpat kā demokrātijas ideja ir bijusi „lipīga”, arī autoritārais kapitālisms ir globāla parādība, kas 21. gadsimtā var kļūt par ietekmīgu modeli un ideoloģiju.
Autoritārie režīmi nemaz negrasās pamest vēstures skatuvi. Tie pilnveidojas un kļūst arvien daudzveidīgāki. Parādās „hibrīdi” — stabilas autokrātijas šķietamas demokrātijas ietvaros kļūst par populāru nacionālas valsts modeli. Kamēr saliedētās demokrātijas uzlaboja, padziļināja un modernizēja savas demokrātijas, arī autoritārisma tehnoloģija nestāvēja uz vietas. Pasaules diktatori un autokrāti ir kļuvuši veiklāki un spēcīgāki. Internets ir brīvs un demokrātisks medijs? Bet var taču kontrolēt tā satura pieejamību vai vienkārši pārgriezt interneta kabeli. Vairs nevar iztikt bez velēšanu procedūras? Taču tās nav grūti viltot un padarīt bezjēdzīgas, iepriekš „iztīrot” mediju telpu un fiziski iebiedējot opozīciju. Pasaule nosodīs cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumus? Lai nosoda, kamēr turpina pirkt gāzi un naftu, baidās no sarūsējušās atombumbas vai kamēr starptautiskā sabiedrība neiejaucas (fiziski, militāri).
Un tas, ka starptautiskā sabiedrība nejūtas noskaņota uz šādu iejaukšanos, ir skaidrs. Tā ar nolaistām rokām novēro, kamēr brutāli tiek apspiesti un nošauti miermīlīgo protesta akciju dalībnieki nabadzīgajā Birmā, kur militārais režīms jau 40 gadus liedz pilsoņiem politiskās brīvības, tur ieslodzījumā opozīcijas līderus un anulē neērtus vēlēšanu rezultātus. Lielus starptautiskus panākumus bauda Ziemeļkorejas diktators Kim Čen Irs, kamēr valstī notiekošais jau sen tiek kvalificēts nevis kā cilvēktiesību pārkāpšana, bet kā sistemātiski noziegumi pret cilvēci.[2] Zimbabves prezidents Roberts Mugabe, kas vienpersoniski noveda līdz nabadzībai kādreizējo Āfrikas „maizes grozu”, vilto vēlēšanas, fiziski izrēķinās ar opozīciju un tagad gaida ielūgumu uz ES-Āfrikas galotņu tikšanos. Gan jau saņems.
Taču īpaši brutāli un ekonomiski neveiksmīgi režīmi, kuru galvenās eksporta preces ir bailes un dabas resursi, ir tikai viena tendences izpausme. Autokrātiju renesanses īstais dzinējspēks ir tieši veiksmīgie autoritārie režīmi, kas ir bijuši pietiekami sekmīgi ekonomiskās modernizācijas veicinātāji. Pateicoties šiem „veiksminiekiem” autoritārais kapitālisms[3] 21. gadsimtā ir kļuvis par reālu alternatīvu demokrātijai. Tam ir sava ideoloģija — suverēnums, „unikālais ceļš”, nacionālais lepnums, stabilitāte, un, bieži vien, arī opozīcija Rietumiem. Tajā pat laikā tie ir samērā elastīgi režīmi, kas dod zināmu brīvību saviem pilsoņiem. Pamatā ir līgums starp režīmu un padotajiem: daudz ekonomiskās brīvības, minimāla sociālā kontrole un nosacīta likuma vara (vismaz kā mērķis), apolitiska pilsoniskā sabiedrība un neapstrīdēta valdošās elites pozīcija. Šis modelis izskatās pievilcīgs sabiedrībām, kas stāv izaicinājuma priekšā — nodrošināt sociālo stabilitāti, ekonomisko attīstību, un atsevišķos gadījumos arī saliedēt jauno nāciju.
Modernizācija caur autoritārismu
Autoritārais kapitālisms ir arī sistēmiska parādība. Ir izveidojusies globāla autoritāro režīmu aizbildnība. Ne Ķīna, ne Krievija, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis, nav ieinteresētas vēl vienā demokratizācijas vilnī, un, labākajā gadījumā, nesteidzas atbalstīt rietumvalstu centienus aktīvi demokratizēt pasauli (ja par tādiem vispār var runāt). Situācija atkārtojas arī reģionālā līmenī, kur diktatoru kaimiņi, noraidot autoritārisma galējības, nevar atļauties skaļi kritizēt pēc būtības radnieciskus režīmus, kur nu vēl pretdarboties tiem.
Autoritārā kapitālisma uzplaukumam ir zināms sociāli-ekonomisks pamats. Šodien daudzas sabiedrības spēj modernizēties tikai autoritāru politisku režīmu aizbildniecībā. Demokrātija, kaut arī vislabākais politiskās organizācijas veids, ir arī vissarežģītākais. Tās pamatā ir sarežģīti spēles noteikumi, kuri jāsaprot un jāatbalsta gan politiskajām elitēm, gan pilsoņiem kopumā. Modernizējošo režīmu prioritāte ir bijusi šāda: „sākumā — stabilitāte, pēc tam — modernizācija, un tikai pēc tam (varbūt) — demokratizācija.” Ir taisnība, ka pirmie divi mērķi var būt nesasniedzami vienlaicīgi ar trešo. Taču šī loģika ir tikai daļēji pārliecinoša.
Pirmkārt, daudzi mūsdienu autoritārie režīmi (Birma ir visspilgtākais un visskumjākais piemērs) ne tikai liedz saviem pilsoņiem cilvēktiesības un pilsoniskās brīvības, bet arī nespēj viņiem sagādāt ekonomisko labklājību, sociālo stabilitāti un fizisko drošību. Šie režīmi modernizē savu spēju apspiest un turēties pie varas. Tie turpina eksistēt nevis tāpēc, ka tas atbilst sabiedrības interesēm, bet vienkārši tāpēc, ka tos ir grūti (vai pat neiespējami) gāzt.
Otrkārt, ilgtermiņā autokrātiju spēja sasniegt ekonomiskus rezultātus ir ierobežota. Mainoties globālās ekonomikas tehnoloģiskajam pamatam, indivīda brīvība kļūst par ekonomiskās izcilības priekšnosacījumu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka ekonomiskā loģika uzvarēs autoritāro politisko elitu tieksmi uz varas saglabāšanu. Autokrātijas varētu turpināt eksistēt arī bez izcilības, ar atpalikušām ekonomikām. Taču lēnāki ekonomiskās attīstības tempi, pieaugošā ekoloģisko problēmu ietekme un citi faktori pastiprinās sociālo spiedienu uz šiem režīmiem. Tas izraisīs vai nu režīmu atvēršanos jeb demokratizāciju, vai, gluži otrādi, cementēs apspiešanas loģiku.
Treškārt, autoritārais kapitālisms prot ražot ekonomisko augšupeju daudz labāk nekā tas prot nodrošināt citu stabilitātes pamatu — sociālo taisnīgumu. Tas liedz ietekmi un balsi tieši tiem sociālajiem slāņiem, kas atrodas politiskās un ekonomiskās hierarhijas apakšā. Līdz šim no straujās izaugsmes Āzijas autokrātijās ir guvuši labumu visi sociālie slāņi, taču jau tagad ekonomiskās noslāņošanās un izaugsmes izraisītie sociālie konflikti kļūst arvien destabilizējošāki.
Jāstiprina vērtību pievilcīgums
Lai cik pievilcīgs neizskatītos autoritārā kapitālisma modelis šodien, ilgtermiņā tā ir slikta un nevēlama alternatīva liberālai demokrātijai. Gan tāpēc, ka tās spējas apmierināt savu pavalstnieku materiālās un garīgās vajadzības ir ierobežota. Gan tāpēc, ka globalizācijas laikmetā tas apdraud pasaules drošību. Autoritārie režīmi ir mazāk paredzami krīzes situācijās, tie „var atļauties” daudz bezatbildīgāku rīcību, nekā stabilas demokrātijas. Lai tiktu galā ar 21. gadsimta globālajiem izaicinājumiem, ir nepieciešamas arī globālā sabiedrība un globālās pārvaldības institūcijas — suverēno autokrātiju sadraudzība nav spējīga tās aizvietot.
Rietumvalstu iespējas pretdarboties autokrātiju renesansei ir ierobežotas. Ekonomiskās sankcijas šķiet piemērots instruments. Taču, kaut arī tās sniedz morālu gandarījumu, sankcijas parasti nav īpaši efektīvas[4], it īpaši pret valstīm, ar kurām tirdzniecība jau tā ir minimāla. Citos gadījumos ekonomiskā atkarība ir abpusēja, tāpēc, piemēram, nav iespējamas sankcijas pret energoresursu ražotājvalstīm.
Pret militāro/fizisko iejaukšanos pat visbrutālākie režīmi jūtas aizsargāti, pateicoties suverenitātes principam. Šis princips ir tik fundamentāls starptautisko attiecību sistēmas elements, ka vairākums valstu to pārkāpšanu atbalsta tikai izņēmuma gadījumos. Un brīvību un cilvēktiesību pārkāpšana nav nekāds izņēmuma gadījums. Viena no ASV neveiksmes Irākā traģiskajām sekām ir tā, ka tā uz ilgu laiku diskreditēja demokrātijas atbalsta ideju principā.[5]
Un tomēr lielā mērā rietumvalstis nedara ne tikai neiespējamo, bet arī iespējamo, lai pārvarētu autoritārisma izplatīšanos. Pirmkārt, rietumvalstīm jāinvestē daudz vairāk, nevis mazāk, resursu un pūliņu demokrātijas atbalstā. „Do not despair, do it yourselves”[6] ir visai izplatīta, bet ļoti bīstama rietumu atbilde pro-demokrātiskajiem spēkiem autoritārajās valstīs. Pilsoniskā sabiedrība —nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji — ir galvenais autoritāro režīmu uzbrukuma mērķis. Tiem jākļūst arī par masīva rietumu atbalsta objektu. Šāds demokrātijas atbalsts izraisīs (un jau izraisa) stipru attiecīgo valdību nepatiku, un tas nesniegs rezultātus tuvākā nākotnē. Taču ārējais materiālais un politiskais atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai ir vitāli svarīgs, lai tā varētu izdzīvot līdz brīdim, kad sociāli-ekonomiskie un politiskie apstākļi kļūs labvēlīgāki.
Otrkārt, liberālajām demokrātijām sacensībā ar autoritāro kapitālismu veiksies labāk, ja tās spēs parādīt un stiprināt savu vērtību pievilcīgumu. Grūti iedomāties dziļāku brīvības metaforu, nekā Birmas mūku protesta žests, atsakoties pieņemt žēlastības dāvanas no militārajiem līderiem.[7] Atceroties, ka brīvības augļi ir saldāki par žēlastības dāvanām, pasaules demokrātijām jāspēj parādīt arī tas, ka tieši brīvība padara žēlastības dāvanas nevajadzīgas. Ilgu laiku demokrātija ir bijusi pievilcīga lielā mērā arī pateicoties to praktizējušo rietumvalstu ekonomiskajai izcilībai. Lai uzvarētu globālajā sacensībā ar autoritāro kapitālismu, demokrātijām būs jāpierāda, ka arī postmodernajā pasaulē tā spēj nodrošināt vislielāko ekonomisko labklājību un sociālo taisnīgumu.
________________________
[1] Arch Puddington, “Freedom Stagnation Amid Pushback Against Democracy”, http://www.freedomhouse.org/template.cfm?page=130&year=2007.
[2]“Freedom House Releases Report on North Korea’s Crimes Against Humanity” http://www.freedomhouse.org/template.cfm?page=115&program=56&item=76
[3] Azar Gat, “The return of Authoritarian Capitalists.” http://www.iht.com/articles/2007/06/14/opinion/edgat.php
[4] Hovi, Jon, Huseby, Robert, Sprinz, Detlef F. When Do (Imposed) Economic Sanctions Work? World Politics – Volume 57, Number 4, July 2005, pp. 479-499.
[5] Thomas Carothers. Repairing Democracy Promotion, http://www.carnegieendowment.org/publications/index.cfm? fa=view&id=19576&prog=zgp&proj=zdrl .
[6] „Nezaudējiet cerības, dariet to paši!” – Ģorģijs Šopflins, lekcijā “Nacionāla valsts un politiskā vara postkomunistiskajā sociālajā telpā”, 5. oktobrī, Rīga
[7] Aung Zaw, “Birmas jautājums”, http://www.politika.lv/index.php?id=14700 .